No kāda sena spēkrata nākušais ar mākslīgu ādu pārvilktais sēdeklis bija galvenais liecinieks, ka kuģītis vairs nav pirmā svaiguma. To pirms teju divdesmit gadiem par godu mazdēla piedzimšanai bija sācis būvēt vecs jūras vilks – sirmais ostas doku sargs Jēkabs Vimba. Ješka bija Jūrmalciema zvejnieku dzimtas pēctecis, kurš, klausot senču asinsbalss vilinājumam, savulaik devies vagot Kluso un Atlantijas okeānu, taču, kad veselība vairs neļāva cilāt smagos tīklus un kastes, bet pusgadsimta rūdījums aizjūrās vēl sauca pie ūdeņiem, tas bija iekārtojies ostā par sargu. Tur arī pagāja viņa mūža beidzamie gadi – sieva sen kā devusies Mūžībā, meitas izaugušas un katra savā dzīvē – nebija neviena iemesla, kālab vienam dirnēt savā dzīvoklī pilsētas centrā. Tā nu arī brīvos brīžus Jēkabs vadīja dokos, te pārmīdams pa vārdam ar zvejniekiem, te cēlā vientulībā kaut ko munšturējot vienā doka stūrī, ko ostas pārvaldnieks tam bija atvēlējis darbnīciņas iekārtošanai. Tikai daži dokeri zināja, ka Ješka tur caurām dienām un dažkārt naktīm lolo savu sapni – pašdarinātu kuģi, ko uzdāvināt vienīgajam mazdēlam – jaunākās meitas pastarītim Pēterim. Puika, reiz ciemojoties pie vectēva, bija atzinies, ka pēc pamatskolas beigšanas vēlētos pārcelties uz dzīvi vēju pilsētā, lai iestātos jūrskolā.

       Veco Vimbu šī ideja spārnoja. Viņš itin kā atguva ticību un otru elpu dzīvei. No niecīgās pensijas daudz līdzekļu sapņa piepildīšanai neatlika, tālab vecais jūras vilks izīrēja savu dzīvokli, kamēr pašam un mazdēlam tas nav vajadzīgs, no kāda dokera pret pāris kortelīšiem iemainīja norakstītu, bet vēl darbināmu motoru, savukārt no tuvējās autokapsētas sadabūja “Volgas” plato ar sarkanu dermatīnu apvilkto beņķi. Dēļi, finiera loksnes un šādi tādi dzelža gabali no nelietojamiem vrakiem dokos uzradās ik pa laikam – ostas pārvaldnieks tos atrēķināja no sarga algas vai ļāva ņemt tāpat – par mūža ieguldījumu. Un tā šo gadu laikā, kopš mazdēla dzimšanas un vēl jo naskāk kopš tā atzīšanās sestajā klasē, spara pilnais Ješka bija uzķīlējis tādu palielāku laiveli, ko lepni sauca par kuģi un kam iedeva īstena viļņu arāja vārdu – “Taifūns”. Reiz Atlantijas okeānā Jēkabs Vimba bija iepazinies ar šo dabas parādību un kopš tā laika bijāja tās varenību, uzskatot, ka tikai lielās grūtībās norūdās spēcīgi raksturi.

       Diemžēl līdz īstiem varoņdarbiem ņiprais kuģelis vēl nebija ticis. Bezmiega naktis un smagais, lai arī dvēseli veldzējošais darbs pie “Taifūna” paņēma sirmā jūrnieka pēdējos spēkus. Kādu dienu, kad kuģa korpuss saulē mirdzināja savus baltos sānus, bet no motora telpas plūda vienmērīga dunoņa, Jēkabs apmierināts ar padarīto atsēdās “Volgas” sēdeklī, aizmiga un… nepamodās.

       – Kā t-tu domā – viņš drīz neatklās, ka t-tu viņu āzē? – vienu dienu, sagaidījis, kad Pēteris, aizvēris motora telpas vāku un noglāstījis kuģa bortu, pamet ostas teritoriju, piezemēdamies uz “Taifūna” stūres mājas jumta, ieprasījās kajaks Kārlis.

       – Diezin vai, – Taifūns, sašķobījis degunu, lielmanīgi attrauca. – Viņš vēl pirmkursnieks! Zaļknābis! Vēl daudz viņam jāmācās.

       – Man g-gan šķiet, ka viņš ir visai apķērīgs p-puisis un kādu dienu nolaidīs t-tevi ūdenī. Tad t-tev nebūs izvēles. Nāksies peldēt, – Kārlis pārliecinoši māja ar galvu un, pabungodams ar knābi pa drauga tukšo pauri, zobgalīgi vaicāja: – Kas t-tas vispār ir par tādu neredzētu b-brīnumu, ka kuģim ir b-bail no ūdens?!

       – Man nav bail! – aprunātais pikti uzrūca spārnotajam ciemiņam. – Man vienkārši nepatīk ūdens.

       – K-kā gan tas var nepatikt? Ūdens mūs p-padzirda, ūdens noskalo un aiznes p-prom visus sārņus. Ūdens ir dzīvība un b-brīvība! Tu pat iedomāties nevari, kādas izjūtas pārņem, kad esi jūrā. Tas plašums! Varenums! Pat ja tev nav spārnu, t-tur dvēsele paceļas lidojumā, – Kārlis aizgrābts tēloja, platiem soļiem staigādams pa stūres mājas jumtu.

       – Kas augstu lido, zemu krīt, – jūru neredzējušais jaunulis nosprauslāja.

       – Muļķības! – kajaks viszinīgi krākāja. – Tev vienkārši ir b-bail. Te, starp lūžņiem stāvēdams, t-tu esi saklausījies no tiem nīgrajiem vrakiem briesmu stāstus, bet zini – viņiem skauž. Viņi nekad vairs nep-piedzīvos lidojumu. Bet t-tev viss vēl priekšā! Vecais Vimba tevī iedvesa dzīvību, lai t-tu viņa mazdēlam iedotu spārnus.

       – Un ja nu man tiešām bail? – Taifūns sašļucis negribīgi piekrita. – Es esmu mazs, bet jūrā viļņi lieli. Ja nu tie mani aprij un norauj tumšā, duļķainā dzelmē, kur es nekad vairs neredzēšu saules gaismu, kur mani neapciemosi ne tu, ne to sīko žvirkļu banda. Tad es nekad vairs nevarēšu sapņot – kā būtu, ja būtu…

       – Sapņi ir d-domāti, lai tos piepildītu, nevis sapņotu sapņošanas p-pēc, – Kārlis aizrādīja. – T-tu esi kuģis. Un tavs uzdevums ir peldēt. Ja tu kaut ko sajēgtu no fizikas, t-tad saprastu, ka vecais Vimba t-tevi ir uztaisījis nenogremdējamu.

       – Es nezinu, kas ir fizika! – kuģelis īgni atcirta, neapmierināts, ka kaut kāds putns, kam smadzenes nav lielākas par divkapeiku, te mētā baigi gudro. – Vai tu maz pats zini, kas tā fizika ir?

       – Fizikā māca, ka gaiss ir vieglāks p-par ūdeni. T-tev ir tukšs vidus, t-tātad tevī ir gaiss, kas neļauj nogrimt, – paskaidroja lidonis.

       – Tad tev arī ir tukšs vidus, ja tu negrimsti?

       – Ne g-gluži. Mani uz ūdens notur gaiss starp d-dūnām. Kā es varu peldēt, tā t-tu vari!

       – Dūnas ir vieglākas par koku un metālu, tāpēc negrimst, – Taifūns negribēja padoties. – Neloģiska tā tava fizika!

       – T-tukšpauris tāds! – Kārlis dusmīgi nošņāca caur knābi. – Tu gadiem te dirni, ik dienas redzi desmitiem kuģu – d-daudz lielāku un smagāku par tevi – TIE VISI PELD, MUĻĶI TĀDS! – putns, pacēlis balsi, ķērca.

       Bet attapies, ka bijis pārāk skarbs pret mazpieredzējušo draugu, noglauda to ar spārnu un samiernieciski piebilda: – Nu, p-pamēģini! Ja nepamēģināsi, nekad neuzzināsi, kā b-būtu, ja būtu… Ja vēlies, kad Pēteris nolaidīs tevi ūdenī, es visu laiku b-būšu tev blakus.

       – Kā gan tu varēsi man palīdzēt? – Taifūns nesaprata.

       – T-ticot tev, – Kārlis izslējās, papletis spārnus. – Jēkabs ticēja Pēterim. T-tici tu arī! Kāds divkājainis, liels p-pīļu un p-peļu draugs, D-disnejs vārdā, esot teicis: “Ja tu vari to izsapņot – t-tu vari to izdarīt!” Pamēģini! Aizver acis un iedomājies sevi ūdenī! Atceries, kā Jēkabs pulēja t-tavus sānus! Tikpat maigi tevi glāstīs ūdens. Tu p-peldēsi, es apsolu!

       – Nu, kad tu tā saki! – kuģītis domīgi novilka, apsvērdams, ka varbūt patiešām vērts paprovēt.

       Un nākamajā dienā, kad Pēteris atgriezās pie vectēva lolojuma, lai kārtējo reizi mēģinātu dabūt pie dzīvības tā veco motoru, “Taifūna” sirds, vispirms bailīgi sarāvusies, tad apņēmīgi nosprauslojusies, sāka vienmērīgu tikšķēšanu.

       – Jē-ē-ē-ēhā-ā-ā! – skaļas gaviles pieskandināja ostu, sapulcinot pie doka pusduci veco dokeru. Šķita, ka pat kaijas virs galvām atbalso priekpilno saucienu.

       – Nudien! Tev izdevās!? – vecākais no vīriem, Jēkaba Vimbas bijušais māceklis, neticīgi grozīja galvu.

       – Jālaiž ūdenī, kamēr iet! – ierosināja viņa kolēģis, braucīdams sirmo bārdu.

       – Jālaiž, jālaiž! – piebalsoja kāds cits. – Jāaizved Ješkam sveicieni selgā! Šodien kā reizi Jēkabi!

       – Vai palīdzēsiet to izdarīt? – Pēteris kautrīgi vērsās pie ostas darbarūķiem, labi atcerēdamies dienu, kad pirmo reizi kopā ar vectēvu pabija jūrā, un beidzamo, kad kopā ar vecākiem un dažiem zvejniekiem turp devās, lai plašajam zilgajam klajam uzticētu vecā Vimbas pelnu glabāšanu.

       – Sausa runa! – vīri cits caur citu nosmēja un, saspļāvuši saujās, aizvilka uz rateļiem novietoto kuģīti līdz stāpelim.

       – Vai, man dieniņ! – Taifūnam, ieraugot slīpās platformas galā tumšos ūdeņus, aizcirtās elpa un gandrīz pamira sirds.

       Piepeši zemu virs vīru galvām parādījās pelēkspārnots dzeltenknābis, kura ķērciens izklausījās gluži kā: – Var-r-ri, var-r-ri! Tu var-r-ri!

       – Es varu! – Taifūns pie sevis nočukstēja un, acis aizmiedzis, krita bezdibenī. Taču pēc brīža viņš, sev par lielu pārsteigumu, atklāja, ka drūmie ūdeņi, no kuriem tā baidījās, uzņem savās šūpās tik liegi kā Jēkaba sastrādātās siltās plaukstas. Un nav no svara, vai lāsītes uz “Taifūna” iluminatoriem bija ūdens šļaksti, kas uzšāvās gaisā, baltajam korpusam iekrītot viļņu skavās, vai maza kuģīša lielā prieka asaras. Sapņi ir domāti, lai tos piepildītu.

Tweet