Ilgi gaidītā 

 

        – Nu, braucam?! – Ritvars, paklapējis pa automašīnas jumtu, priecīgi uzsauca Elīnai.

      Meitene mulsi pasmaidīja pretī un iesēdās drauga glaunajā spēkratā.

      Bija pienākusi diena, no kuras viņa tik ļoti baidījās.

      Pēc vairāku mēnešu ilgiem pūliņiem Ritvars beidzot bija pierunājis draudzeni iepazīties ar saviem vecākiem. It kā fakts pats par sevi jau nebija satraucošs – visi esam tikai cilvēki, kāds var kādam neiepatikties, bet ne jau ar otra vecākiem diendienā būs blakus, sāns pie sāna, jādzīvo. Tomēr Elīnu biedēja šī tikšanās. Meitene nebija pārliecināta, vai maz spēs iemīlēt pilnīgi svešus cilvēkus kā savējos, jo pēc kāzām taču abi Ozoliņi seniori kļūs par viņas otrajiem vecākiem.

      Viņai nebija pat pieredzes, kā sadzīvot ar savējiem, jo viņas ģimenes kā tādas nekad nav bijis. Tēvs māti pameta, viņai vēl gaidībās esot. Helēna visu mūžu gānījās, ka vīrietis aizgājis pie citas, kas, kā vēlāk atklājies, arī gaidīja bērniņu. Tā teikt, izvēlējās nodrošinātu dzīvi gādīga sievastēva paspārnē. Māte ne mirkli neaizmirsa uzsvērt to, ka Elīnas papucītis godīgas, centīgas strādnieces vietā par labāku atzinis ietekmīgā fabrikas direktora, sava priekšnieka, izlutināto meitiņu.

      Sākumā arī Elīna no sirds ienīda šo vīrieti, bet, kad augot redzēja, kā Helēna izturas pret katru savā un meitas dzīvē ienākošu cilvēku, sāka domāt, ka varbūt tēvs pareizi darījis, pametot neirotisku, egoistisku un paranoisku histēriķi, kura visus uzskatīja par savu privātīpašumu, kam atļauts darīt tikai to, kas viņai pa prātam. Mamma rūpīgi kontrolēja, kurp Elīna iet, ar ko satiekas. Ja viņai nepatika kāds no meitas draugiem vai draudzenēm, viņa aizliedza ar to tikties. Helēna uzskatīja par savu prioritāti arī izvēlēties to, ko meita vilks mugurā. Pusaudžu gados viņām abām par to bija vislielākie strīdi. Kad klasesbiedrenes staigāja modernākajās drēbēs, kādas vien tolaik varēja dabūt, Elīna jutās kā putnubiedēklis mammas pāršūtajās jaunības kleitās. Skolas biedri viņu bija iesaukuši par “Rīgas modi 70”. Elīna to pārdzīvoja tik ļoti, ka ne reizi vien grasījās aizmukt no mājām, bet vienmēr atturēja doma: nu, kā mamma iztiks viena. Tolaik Helēnai jau bija atklāts vēzis. Varbūt tāpēc dzīvē tik daudz cietusī sieviete nespēja saprasties ne ar vienu. Kad kāds vīrietis pievērsa uzmanību, viņa neapzināti atgrūda to, nemitīgi tirdīdama draugu ar jautājumiem, kāpēc viņš izvēlējies viņu, redz, tā, kas tikko pagāja pa ielu garām, taču ir daudz skaistāka, jaunāka, bagātāka... Bet tai pašā laikā, pamanījusi, ka vīrieša skatiens kaut neapzināti aizslīd kādai garāmgājējai līdzi, sāka trakot: skrien, skrien pie tās padsmitnieces īsos brunčos... Neviens vīrietis neizturēja mammas teroru ilgi.

      Ar šodienas prātu Elīna saprata, ka dzīve bija piespiedusi mammu kļūt par tādu, kāda viņa bija. Tomēr iekšējs protests neļāva ar to samierināties. Katram cilvēkam taču ir izvēle – pārvarēt šķēršļus, pagriezties un dzīvot tālāk vai iestigt pagātnes purvā un, nemitīgi savās neveiksmēs vainojot citus, ļauties pesimismam. Elīna tā dzīvot nevēlējās, tāpēc, agrāk par saviem vienaudžiem sapratusi izglītības nozīmi, visus spēkus un niecīgos līdzekļus ieguldīja savā garīgajā attīstībā. Vidusskolā viņa ne tikai centīgi apguva obligātos priekšmetus, bet apmeklēja arī ārpusskolas pulciņus, ko izglītības iestāde piedāvāja. Vairāku svešvalodu apguvi ieskaitot. Sevišķi meitenei patika tolaik svešie alternatīvie priekšmeti – ekonomika un biznesa pamati. Darboties gribošākie skolēni pat izveidoja tādu kā savu firmiņu, kas organizēja dažādus pasākumus skolā. Tā saukto mācību firmu dibināšana aktivizējās vēlākos gados, kad Elīna jau mācījās augstskolā.

      Studiju maksas slogu meitenei no pleciem līdzēja novelt vidusskolas direktore, kura, ievērojusi centīgo un mērķtiecīgo audzēkni, izkārtoja, ka pašvaldība viņai kā bārenei un ar izcilību skolu beigušai audzēknei piešķir stipendiju. Tā un apgādnieka zaudējuma pensija, kā arī vecmāmiņas finansiālā palīdzība ļāva Elīnai studiju laikā nodoties vienīgi mācībām. Tikai pēdējā kursā, kad lekciju skaits nebija tik liels, meitene pieņēma prakses vadītāja darbavietas – bankas – piedāvājumu palikt pie viņiem algotā darbā.

      Pāris gadu laikā viņa no kontu operatores uzdienējās līdz Uzņēmumu kreditēšanas daļas vadītājai. Sapni nodibināt savu firmu meitene vēl nebija atmetusi, bet tagad varēja apgalvot, ka viņai ir viss, par ko sapņojusi. Labs darbs, savs dzīvoklis, maza mašīnīte, kuru, atvasinot modeļa nosaukumu, Elīna mīļi sauca par Korsiku. Un kaķene Nīke, ko viņa bija atradusi vēl mazu, ietīstītu vecā lupatā un iemestu kastē blakus atkritumu konteineram. Elīna pārnesa izmirkušo, nosalušo kaķēnu mājās, ar fēnu izžāvēja, attīrīja aizlipušās sapūžņojušās actiņas, ar pipeti iebaroja siltu pienu un tā ieguva sev vienu uzticamu draugu, ar kuru dalīties priekos un bēdās. Tiesa gan, nu jau pusgadu Nīke nebija vienīgā, kas iekarojusi saimnieces sirdi.

      Ar Ritvaru Elīna iepazinās savā darbavietā. Viņš, jauns un uzņēmīgs puisis, kas dzīvē visu grib sasniegt pats, bija izlēmis, ka pie savas autoskolas varētu atvērt arī automašīnu remontdarbnīcu. Tā kā pēdējā laikā autoskolas sāka augt kā sēnes pēc lietus, bija jāmeklē brīvas nišas, kur iespraukties, lai nenogrimtu biznesa haizivju pārpilnajā okeānā. Ritvars bija izpētījis, ka autoskolas tuvumā nav nevienas vietas, kur spēkratu īpašniekiem vērsties pēc palīdzības. Mikrorajonā pat nebija brīva laukuma, kur tādu uzsliet, savukārt tēvs viņam bija atdāvinājis privatizētu, kara laikā likvidētas apavu fabriciņas ēku, kuras pirmā stāva vienā pusē viņš bija ierīkojis mācību klases, bet otrā – garāžu. Puisis bija izplānojis, ka mācību telpas varētu pārcelt uz otro stāvu, bet pirmajā, paplašinot garāžu, ierīkot darbnīcas. Arī laukums pie ēkas bija gana liels, lai pietiktu vietas ne tikai autoskolas četriem spēkratiem. Tā nu, pakonsultējies ar tēvu, kuram uzņēmējdarbībā tomēr bija nenovērtējami lielāka pieredze, Ritvars nosprieda, ka izvēlējies pareizo ceļu. Tikai viņš to gribēja veikt saviem spēkiem, tāpēc atteicās no tēva piedāvājuma aizdot nepieciešamo summu un devās uz banku.

      Pēc konsultēšanās ar jauniņo kredītspeciālisti, kura nejutās vēl pietiekami kompetenta, Ritvars nonāca Elīnas kabinetā. Todien abu saruna izvērsās ne tikai par naudu. Izrādījās, ka auto vadītprasmi Elīna apguvusi tieši puiša autoskolā. Ritvars pauda nožēlu, ka tai laikā pats jau vairs nestrādāja par instruktoru, bet, uzņēmumam attīstoties, savā vietā bija pieņēmis citus pieredzējušus šoferus. Puisis pusnopietni, puspajokam atzinās, ka būtu juties priecīgs, autovadīšanas stiķus un knifus mācot tik simpātiskai būtnei. Elīnai tobrīd šķita, ka sarunbiedrs cenšas glaimot, jo no viņas bija atkarīgs tas, vai viņš dabūs bankas aizdevumu, tomēr meitene nespēja pretoties valdzinošajam atklātumam, sabiedriskumam un dzirkstījošajam humoram. Solot noteikti iegriezties Ritvara jaunajā servisā, kad ķibeles piemeklēs viņas “Opel Corsa”, viņi atvadījās. Un Elīnai pat bija mazliet žēl, ka puisi vairs tik drīz neredzēs. Pirmkārt, nez vai jaunā remontdarbnīca tik drīz sāks savu darbību, un, otrkārt, Korsika tikko bija izgājusi tehnisko apskati un atzīta par pilnībā atbilstošu ekspluatācijas noteikumiem.

      Tomēr jau aiznākamajā dienā kurjers Elīnai pasniedza trīs skaistas baltas rozes. Klāt pievienotajā kartītē bija tikai divi vārdi: “Paldies! Ritvars.”

      Mirkli pirms darba dienas beigām kabinetā atskanēja telefona zvans.

      – Es pilnībā apzinos, ka izklausos pēc maniaka, bet man, godavārds, vairs nav materiālas ieinteresētības attiecībā pret Jums. Un tomēr – vai es nevarētu izlūgties vēl mirklīti Jūsu uzmanības? – Ritvars, apspiežot smaidu, runāja klausulē.

      – Jā?! – arī Elīna smaidīja, gaidot turpinājumu tādam ievadam.

      – Redziet, esot audiencē pie Jums bankā, es tur atstāju kādu lietu...

      Elīna neapzināti pieslējās kājās un nopētīja savu galdu, tad noliecās un pavērās pagaldē. Nekā lieka. Droši vien apkopēja būs savākusi, viņa nodomāja.

      – Es neko neredzu. Vai tas bija kas svarīgs? Kāds dokuments? – Elīna vēlreiz izcilāja visas mapes uz galda.

      – Žēl gan, – puisis smagi nopūtās. – Es negaidīju tik nevērīgu attieksmi...

      – Piedodiet! – Elīna kļuva nopietna. – Es pajautāšu apkopējai, varbūt viņa ko atradusi.

      Klausulē valdīja klusums. Satraukumā, ka puisim pazudis kāds svarīgs dokuments un ka apkopēja to varbūt izmetusi ārā vai kaut kur iejaukusi, Elīnai nosvīda mugura. Apzinoties, ka sagādājusi bankas klientam nepatikšanas, sāka trīcēt arī rokas un balss: – Mēs atradīsim, neuztraucieties! Tikai pasakiet, kas tas ir!

      Pēc brīža klausulē atskanēja čuksts: – Mana sirds!

      Elīna atkrita krēslā, nesaprazdama – raudāt vai smieties. Tik smalki neviens viņu nebija iznesis cauri!

      – Pazemīgi atvainojos par šo riebeklību, – Ritvars, laikam domādams, ka pāršāvis pār strīpu, dedzīgi iesaucās. – Vai es varētu atlīdzināt ar vakariņām?

      Meitene dziļi ieelpoja, apsvērdama, ko atbildēt. Nenoliedzami, viņu bija viegli aizkaitinājis fakts, ka tik lētticīgi ļāvusies izjokoties, tomēr, no otras puses, nācās sev atzīt, ka šis savdabīgais uzmanības apliecinājums viņu savaldzinājis.

      Piepeši pie durvīm pieklauvēja. Un Elīna sarāvās.

      – Jā, labi, – viņa nobēra un nolika klausuli.

      Kabinetā ielūkojās apsargs un, piesizdams pirkstu pie rokas pulksteņa, atgādināja, ka laiks pamest ēku.

      – Jā, tūlīt, – Elīna paņēma somu, no skapja mēteli un, pārlaidusi skatienu kabinetam, izgāja koridorā. Tikai tagad viņa attapa, cik nekorekti nobeigusi telefonsarunu.

      – Smaga diena? – līdzjūtīgi ievaicājās apsargs, sekodams viņai pa trepēm uz pirmo stāvu.

      – Mazliet, – meitene piespieda sevi pasmaidīt un atvadījās: – Līdz pirmdienai!

      – Līdz pirmdienai! – miesās dūšīgais vīrietis atteica un izlaida meiteni pa durvīm.

      Aiz ēkas stūra Elīna gandrīz saskrējās ar kādu.

      – Labvakar! – viņa izdzirdēja pazīstamu balsi un pacēla acis. Spējš sārtums ielija vaigos.

      – Es vēlreiz atvainojos, – Ritvars pazemīgi čukstēja, sniegdams laškrāsas rozi.

      Tovakar viņš aizveda meiteni vakariņās uz klusu, romantisku restorānu, kur abi baudīja jūras veltes. Laiks sarunās paskrēja nemanot, un bija jau krietni pāri pusnaktij, kad Ritvars pieripināja savu auto pie mājas, kurā dzīvoja Elīna. Pati sev par pārsteigumu, meitene uzaicināja puisi uz kafiju. Un viņš neatteicās.

      No rīta abus uzmodināja Nīke, kura, pakāpusies uz Ritvara spalvainajām krūtīm, piedūra savu vēso purniņu viņa lūpām, acīmredzot saozdama kaut ko no savas iecienītās ēdienkartes. Klusos sirdsapziņas pīkstienus, ka jau pēc pirmā randiņa ielaidusi savā mājā gandrīz svešu puisi, apslāpēja Nīkes netipiskā labvēlība pret ciemiņu. Parasti kaķene šādās familiaritātēs neielaidās un, graciozi mādama asti, demonstratīvi pameta telpu, kurā atradās “nepiederošā persona”. Taču šoreiz “spalvu mākonis” pinās Ritvaram kājās, kolīdz viņš apsēdās, ielēca klēpī, laizīja seju un visādi citādi centās izaicināt puisi glāstiem. Elīna bija spiesta atzīt, ka kļūtu greizsirdīga, ja vien sieviete, kas tā vijās ap patīkamo puisi, nebūtu kaķene.

      Attiecības turpinājās tikpat strauji, kā iesākušās.

      Kādu vakaru, tas varēja būt divus mēnešus pēc iepazīšanās, Ritvars sagaidīja Elīnu pie bankas un, atprasījis viņai auto atslēgas un brilles, pats apsēdās pie Korsikas stūres. Kad Elīna centās noskaidrot, kas par lietu, jo draugs izskatījās mazliet uztraukts, viņš noteica: “Tikai nesatraucies! Viss būs labi!” Lieki piebilst, ka šie vārdi izraisīja gluži pretēju reakciju – Elīnas galvā sāka šaudīties simtiem juceklīgu domu: kaut kas noticis ar Nīki vai vecmāmiņai kļuvis slikti, varbūt kādas problēmas Ritvaram, viņa ģimenei... Elīna centās izprašņāt draugu, taču velti – viņš tikai apgalvoja, ka uztraukumam nav pamata, abi tikai mazliet pavizināšoties. Arī brauciena galamērķi puisis neizpauda. Meitene tikai piefiksēja, ka brauc ārā no pilsētas.

      – Vai esmu tev tik ļoti apnikusi, ka ved mani uz mežu? – Elīna pajokoja, mēģinādama kliedēt satraukumu.

      – Kā gan citādi?! – puisis atsmaidīja.

      Auto naski ripoja pa šoseju, līdz kādā līkumā nogriezās uz grants ceļa.

      Tā kā Ritvars tālredzīgi bija viņai atņēmis arī brilles, meitene nepaspēja izlasīt, kurp ved ceļš, pa kuru viņi tagad brauca.

      Pēc dažiem kilometriem pa tumšu meža ceļu Ritvars apturēja auto.

      – Kur mēs esam? – Elīna, neizpratnē skatīdamās apkārt, bet neko tumsā nespēdama saskatīt, jautāja.

      – Tūlīt uzzināsi, – Ritvars mīklaini nočukstēja un pagrieza draudzenes galvu meža virzienā.

      Nākamajā mirklī Elīnas skatu aizklāja mīksts acu aizsējs.

      – Tikai neskaties! – puisis nobrīdināja.

      – Bet es te nomiršu badā – vēl nav ne sēņu, ne ogu, – meitene centās iežēlināt.

      – Tev tās nevajadzēs. Man te pazīstams viens mežzinis, viņš par tevi parūpēsies.

      – Vai to mežzini gadījumā... nesauc... Vilks? – Elīna tēloja, ka ir nobijusies.

      – Nē! – Ritvars iesmējās. – Lācis!

      – Un tev nebūs žēl, ka viņš mani apēdīs?

      – Lāčiem taču arī gribas dzīvot. Viņu mums tik maz. Vai zināji, ka Igaunijā viņu ir gandrīz četrdesmit reižu vairāk nekā pie mums?

      – Un tu esi atradis vienu no tiem desmit? – Elīna jautāja, atcerēdamās nesen televīzijā redzēto sižetu par brūno lāču populāciju valstī.

      – Tici man! – Ritvars pārliecinoši māja ar galvu. – Kāp ārā! – viņš uzsauca meitenei.

      – Vai tu domā, ka man būs bail skatīties viņam acīs? – Elīna iejautājās, pieskārusies acu pārsējam.

      – Neaiztiec! – Ritvars viņu norāja un palīdzēja izkāpt no auto.

      Saņēmis draudzeni aiz rokas, viņš veda to uz priekšu. Apkārt valdīja neizskaidrojams klusums. Vai varbūt Elīnai tikai tā likās, jo apsējs nosedza arī viņas ausis tā, ka viņa dzirdēja tikai klusu vēja šalku.

      – Uzmanīgi! Tagad mēs kāpsim pa trepēm, – Ritvars paskaidroja, saņēmis meiteni aiz abām rokām.

      Elīna bikli spēra soļus, minēdama, kādā tornī gan viņi kāpj. Kāpnes bija stāvas, eja šaura, no sienām dvesa mikls vēsums. Baznīca, viņai ienāca prātā. Bet tad taču būtu jādzird pilsētas trokšņi. Kāda pils? Tās mēdz būtu arī diezgan patālu no civilizācijas.

      – Klau, vai tas tavs lācis dzīvo pilī?

      Ritvars sirsnīgi iesmējās.

      – Tūliņ redzēsi.

      Nupat viņi laikam bija sasnieguši galamērķi, jo kāpnes izbeidzās un, izkāpusi uz stabila pamata, Elīna apjauta, ka vairs neatrodas telpā. Pievedis meiteni pie skatu laukumiņa margām, viņš atsēja tai acis. Spožā gaisma Elīnu apžilbināja, un viņa neapzināti aizspieda acis un pakāpās soli atpakaļ, atdurdamās pret puiša krūtīm. Pēc mirkļa atvērusi plakstus, meitene ieraudzīja mēnesi, kas bija tik liels un oranžs kā pāraudzis ķirbis vecmāmiņas lauku mājas kūtspakaļā. Likās, ka atliek tikai izstiept roku un tā pieskarsies metālisku vēsumu izstarojošajam pilnmiesīgajam vēderam.

      – Fantastiski! – Elīna sajūsmināta noteica, vērdamās fascinējošajā debess spīdeklī. – Vai to tu gribēji parādīt? – viņa pagriezās pret draugu.

      – Skaties! – viņš noteica, pievezdams viņu atkal pie margām. Elīna aplaida skatu riņķī un beidzot saprata, ka viņi nav ne pilī, ne baznīcā, bet gan kādas bākas tornī. Dziļi lejā rāmi šūpojās jūra, neizdvesdama ne skaņas. Tik mierīgu viņa to redzēja pirmo reizi. Un tad viņa pamanīja vēl kādu gaismas avotu, ko aizsedza torņa siena. Pakāpusies pāris soļus sānis, meitene pārsteigumā sastinga. Lejā uz asfalta bākas pakājē sveču liesmiņu rakstā plandījās liels “MĪLU!”.

      – Ritvar! – Elīna aizkustinājuma asarām acīs pagriezās pret draugu un ieraudzīja, ka tas viņas priekšā nometies uz viena ceļa.

      – Vai tu kļūsi par manu sievu? – puisis vērās meitenē, turēdams izstieptajā rokā samta lādīti.

      – Ritvar! – Elīna tik vien spēja nočukstēt un metās draugam ap kaklu.

      Tas bija fantastiskākais bildinājums, kādu vien viņa spēja iedomāties.

      Un nu bija pienākusi kārta pirms kāzām iepazīties ar topošā vīra vecākiem.

      Kad auto ieripoja daudzdzīvokļu namu ieskautā pagalmā, Elīna nodrebēja. Viņa pazina šo vietu! Lai gan pagājuši tik daudz gadu, kopš viņa te bija pēdējo reizi, viss izskatījās tāpat kā senāk. Aprūsējušās metāla šūpoles, kuras nu čīkstināja citi bērni, aprakstītie soliņi puslokā ap lielu smilšu kasti, pingvīnformas atkritumu urnas... Tikai koki bija krietni paaugušies un sniedzās vairāku cilvēku augumā. Meitene uztraukta pavērās uz vecāko namu šajā masīvā – pēckara gados celtu divstāvu ķieģeļu ēku, kas te, starp dzelzsbetona bloku deviņstāvenēm “triecienniecēm”, īsti neiederējās. Tik bažīgi pirms gandrīz desmit gadiem Elīna bija vērusies vienā tās otrā stāva logā, cerēdama un reizē baidīdamās ieraudzīt tajā kādu siluetu.

      Pirmoreiz uz šejieni Elīnu bija atvedusi māte, kad desmit gadu vecumā meitēns kategoriski pieprasīja atklāt, kur ir viņas īstais tēvs. Toreiz mamma parādīja viņai kādu logu sarkanajā ķieģeļu ēkā un, neslēpjot naidu, indīgi noteica: “Es patiešām ceru, ka kādu dienu viņš rūgti nožēlos to.”

      Pēc vēlreizēja pārstāsta, cik aukstasinīgi vīrietis atteicies no sava vēl nedzimušā bērna, Elīnai zuda vēlme skatīt vaigā nelieti, kurš viņai būtu jādēvē par tēvu. Taču pēc vairākiem gadiem meitene tomēr atgriezās šai pašā vietā. Tas bija vienā no tām reizēm, kad Elīna nopietni apsvēra iespēju aiziet no mājām.

      Māte bija darbā, vecmāmiņa aizgājusi apciemot kādu savu draudzeni, bet Elīna nupat bija atgriezusies no skolas. Negaidot ieradās kārtējais mātes draugaļa un nebija pierunājams nākt tad, kad Helēna būs mājās. Viņš, pagrūdis meiteni malā, ienāca dzīvoklī un devās uz virtuvi, kur nolika uz galda iesāktu pudeli šņabja.

      – Saulīt, nāc iedzer! – viņš šļupstēja, piepildīdams glāzi un nošļakstīdams galdu.

      Elīna neatbildēja, vien uzmetusi mātes draugam nicinošu skatienu, devās uz savu istabu. Viņa bija pārliecināta, ka vīrietis iztukšos pudeli un pie galda atslēgsies līdz brīdim, kad atgriezīsies Helēna, Taču viņa kļūdījās. Meitene vēl nebija sasniegusi savu istabu, kad kāds iegrūda viņu durvīs un uzspiedās ar visu augumu virsū.

      Elīna uz mirkli sastinga, bet tad, aptvērusi, kas vīrietim padomā, no visa spēka atspiedās pret durvīm un centās uzbrucēju atgrūst, taču velti. Domas drudžaini šaudījās. Saukt palīgā nebija jēgas, šai stundā mājās neviena nebija. Atlika pašai tikt galā. Bet kā? Viņa bija tikai pusaudze, kurai nebija ne uz pusi tik daudz spēka kā iereibušajam vīrietim.

      Alkainās rokas jau grābstījās gar meitenes kājām un krūtīm. Pārvarējusi sastingumu, Elīna pagriezās ar seju pret vīrieti, pareizi uzminēdama, ka viņš to uztvers kā pretimnākšanu. Viņi saskatījās. Brīdī, kad vīrietis aizvēra acis, lai pieplaktu viņas lūpām, Elīna raidīja izšķirošo “šāvienu” – spērienu pa uzbrucēja vārīgāko vietu. Salīcis vīrietis iekaucās un nogāzās gar zemi, smilkstēdams kā nopērts suns. Bet Elīna neatskatījusies izmetās no mājas.

      Tikai, kad pēc garā skrējiena meitene aizelsusies apstājās, viņa aptvēra, ka atrodas netālu no stacijas. Nez kāpēc pēkšņi dzima doma uzmeklēt tēvu, jo mājās atgriezties viņa vairs nevēlējās. Elīnai likās, ka tēvs, ja vien uzzinās, cik slikti ir viņas sadzīves apstākļi, iežēlosies par meitu...

      Kad meitene pēc vairāku stundu maldīšanās tomēr atrada īsto kvartālu, logs, kuru bija norādījusi māte, vērās pretī tumšs un kluss. Aizkari bija novākti, arī palodzes tukšas. Viss liecināja, ka te neviens vairs nedzīvo. Tikpat klusi bija arī citi komunālā dzīvokļa logi. Nospriedusi, ka māju denacionalizējis kāds bijušais saimnieks un izlicis uz ielas visus īrniekus, Elīna tomēr atgriezās mājās. Uzzinot, ka draugs centies uzmākties viņas meitai, Helēna patrieca savu piedzīvotāju, bet tā arī neuzzināja, ka meita centusies uzmeklēt savu tēvu.

      – Tu paliksi mašīnā? – Ritvars nepacietīgi piebungoja automašīnas sānu stiklam.

      Elīna sarāvās, iztraucēta no pārdomām.

      – Vai kas noticis? – puisis, pamanījis, cik viņa bāla, norūpējies jautāja, atrāvis automašīnas durvis un noliekdamies pie draudzenes.

      – Vai mēs nevaram citreiz atbraukt? – Elīna saņēmusies klusi jautāja.

      – Tu taču esi jocīga! – Ritvars iesmējās. – Tik ļoti bail no maniem sencīšiem? Beidz! Viņi tevi neapēdīs... Starp citu, vakariņas jau droši vien galdā. Mēs esam mazliet nokavējušies. Nu, nāc, ejam augšā!

      Elīna negribīgi izkāpa no auto. Puisis viegli aplika roku viņas viduklim un vedināja uz sarkano ķieģeļu namu.

      – Redz, ku’ mamma jau vaktē pie loga, – viņš iesaucās, pametis ar roku uz augšu.

      Elīna neuzdrošinājās pacelt acis, atskārzdama, ka draugs norāda tieši uz TIEM logiem...

      Pie ārdurvīm meitene mazliet saminstinājās.

      – Tu viņiem patiksi, tu redzēsi! – Ritvars iedrošināja, palaizdams viņu pa priekšu.

      Aizgaiņājusi drūmās domas, ka jāsper solis dzīvoklī, kurā kādreiz mitis viņas tēvs, Elīna drošības pēc iekrampējās stiprāk drauga elkonī.

      Atvērās dzīvokļa durvis, un abiem jauniešiem pretī iznāca pārsteidzoši skaista, labi kopta sieviete ap gadiem piecdesmit.

      – Nu tad beidzot! Es jau sāku satraukties, vai nav kas atgadījies, – viņa samtainā balsī iedūdojās, apskāvusi dēlu.

      – Mammu, šī ir Elīna! Elīna, šis ir labākais māmuķis pasaulē, – Ritvars stādīja abas sievietes priekšā vienu otrai.

      Elīna pastiepa drauga mammai pretī roku un, sev par kaunu, meitenīgi pakniksēja.

      – Esi sveicināta mūsmājās! – vecākā sieviete draudzīgi pasmaidīja, nomutēja Elīnu uz abiem vaigiem un apskāva, tā vēl vairāk samulsinot meiteni.

      Pa to laiku koridorā bija iznācis arī sportiskas miesasbūves vīrietis, labsirdīgu seju un iesirmiem matiem.

      – Un šis ir mans tētis! – Ritvars iepazīstināja draudzeni.

      Trīcošu sirdi Elīna pavērās ienācējā. Viņai pretī raudzījās gaišas acis, ko ieskāva valdzinošas smieklu krunciņas. Ritvara tēvs plati smaidīja, izstarodams tādu dzīvesprieku un mieru, ka Elīna pirmo reizi mūžā sajutās, it kā būtu atgriezusies mājās.

      – Smuku gan tu mums, dēls, esi vedeklu noskatījis, – vīrietis labsirdīgi iesmējās, papliķējis Ritvaram pa plecu un piemiedzis aci meitenei.

      Elīna nedroši, bet atviegloti pasmaidīja. Ritvara prognozes, ka viņa vecāki meiteni uzņems kā savējo, izrādījās pārsteidzoši precīzas.

      – Nu gan ejam pie galda! Gaļa jau būs atdzisusi! – mājas saimniece vedināja viesus istabā.

      Izgājuši cauri grezni, bet mājīgi iekārtotai viesistabai ar grāmatu plauktiem, lielu dīvānu un milzīgu plazmas televizoru pie sienas, viņi nonāca plašā ēdamtelpā, kuras vienā galā aiz tādas kā letes bija iekārtota virtuvīte, bet vidū kārdinoši aicināja saklāts galds. Visi sasēdās ap to, un sākās uzmundrinoša trauku džinkstoņa.

      – Liec vairāk, nekautrējies! – Elīnu mudināja namamāte, sniegdama vienu izsmalcināti noformēta ēdiena trauku pēc otra.

      – Paldies, viss ir tik garšīgi, bet varbūt vēlāk! – meitene, purinot galvu, atrunājās, kad viņai jau sāka šķist, ka tūlīt pārsprāgs.

      – Ruta, nu beidz! Vai tad nezini, ka jaunas meitenes tagad pārtiek no svaiga gaisa, lai tik neuzmetas kāda tauku krociņa uz šmaugā vidukļa vai tvirtā dibentiņa! – tēvišķi norājis sievu, iesmējās Ozoliņš seniors un atkal piemiedza aci viešņai.

      Elīna piesarka, īsti nesaprazdama, vai drauga tēvs ar viņu koķetē vai vienkārši ir tāds cilvēks – brīvs no aizspriedumiem un atvērts pret svešiniekiem. Taču tagad vismaz bija skaidrs, no kura Ritvars mantojis savu humora izjūtu.

      – Kam tad es to visu taisīju?! – namamāte mazliet aizvainoti aizrādīja.

      – Neuztraucies, Rutiņ, kaimiņa Džimītis ar prieku noleksēs visus šos labumus! – atskanēja sirsnīgi smiekli.

      – Eu, tēt, kur tad tavs slavenais pīlādžu vīns? – Ritvars piepeši iesaucās, mezdamies draudzenei palīgā, novēršot sarunu no ēšanas.

      – Ak, pareizi! – vīrietis sev iesita pa pieri, pieceldamies no galda. – Tā tava vaina, dēls. Ko atvedi mājās tik skaistu meiteni? Nespēju vairs pat sakarīgi padomāt. Būtu pavisam aizmirsis, ka mums šodien tava saderināšanās jānosvin, – namatēvs nemitīgi jokoja, dodamies uz bāriņu pēc dzeramā.

      – Tu nenobiedē meiteni! – nu bija Rutas kārta aizrādīt vīram viņa vaļību.

      Elīna skatījās uz abiem drauga vecākiem un domās priecājās, ka Ritvaram nu gan ir noveicies. Tikai retais pāris pēc tik daudziem kopdzīves gadiem spēj saglabāt tādu dzirksti attiecībās. Meitene ar baltu skaudību klausījās, kā abi Ozoliņi pavelk viens otru uz zoba, nepiespiesti apvelta viens otru ar atzinīgu skatienu, mīļu glāstu. Elīna cerēja, ka viņai ar Ritvaru būs tāpat. Un bija taču pamats domāt, ka būs...

      – Nu, tad uz mūsu brīnišķīgo vedekliņu! – namatēvs, salējis glāzītēs, uzsauca tostu, paceldams glāzi pret Elīnu. Meitene saskandināja.

      Vakariņas pagāja lielā jautrībā.

      Kad pēc pieēšanās visi izklīda pa istabām, Ritvars, apskāvis draudzeni, jautāja: – Nu, vai tad bija tik traki?

      Elīna noraidoši papurināja galvu. – Tev tik tiešām ir brīnišķīgi vecāki!

      – Nu, re, un tu baidījies, – Ritvars čukstēja, skūpstīdams draudzenes kaklu un pogādams vaļā viņas blūzīti. – Es taču teicu, ka viņi tevi neapēdīs, atšķirībā no manis... – puisis dūdoja, saņēmis zobos viņas auss ļipiņu.

      Elīna klusi ieņurdējās: – Ritvar, tava mamma mani pārbaroja. Man vairs nav spēka.

      – Bet tev nekas nav jādara, – puisis neļāvās pierunāties un apguldīja draudzeni gultā. – Tikai guli un baudi!

      Nometies gultas kājgalī ceļos, Ritvars uzmanīgi novilka viņas smalkās kurpītes.

      Elīna “iesmilkstējās”, kad sajuta puiša lūpas piekļaujamies savām potītēm. Maigie pieskārieni kāpās arvien augstāk un augstāk... Puiša siltā dvaša kņudināja drebošos celīšus, bet rokas meistarīgi slidināja lejup mežģīņotās biksītes...

      Elīna, ar pirkstiem iekrampējusies gultas pārklājā, aizvērtām acīm sekoja tik tikko jaušamajiem glāstiem, kas tuvojās klēpim. Un tad viņa sajuta puiša mēli...

 

***

      Nākamajā dienā pēc ciemošanās pie Ozoliņiem Ritvars ar kolēģi Andri devās komandējumā uz Vāciju. Patiesībā brauciens noskatīt aprīkojumu servisam bija plānots mazliet vēlāk, bet, tā kā Andrim bija palaimējies dabūt aviobiļetes uz pusi lētāk, abi nekavējoties devās ceļā.

      Ritvars laikam par to nebija pabrīdinājis savus vecākus, jo jau otrajā dienā Elīnas kabinetā atskanēja telefona zvans.

      – Labdien! Vai Elīna? – jautāja samtaina vīrieša balss.

      Meitenei izbrīnā iepletās acis, atpazīstot zvanītāju. Tas bija Ritvara tēvs, kurš draudzīgi stādījās priekšā: – Te tavs topošais vīratēvs Antons!

      Pēc šiem vārdiem Elīnai pamira sirds. Spēji uzbrāzās sajūta, ka kāds iebelzis viņai pa vēderu un pakausi reizē. Galvā sāka dunēt, skatiens aizmiglojās, mugura pārklājās aukstiem sviedriem, un viņa zaudēja valodu.

      Antons! Šis vārds bija ierakstīts viņas dzimšanas apliecībā! Tas bija vienīgais konkrētais, ko viņa zināja par savu tēvu, – viņa vārds! Antons!

      Antons Tontons, Antons Tontons, sākumklasītēs bija ņirgājušies klasesbiedri, krievu valodas stundā uzzinot, ka meitene jāuzrunā par Elīnu Antonovnu.

      Elīnai iestājās šoks. Viņa ar dzirdi uztvēra, ka vīrietis ko jautā, bet nespēja saprast ne vārda. Smadzenēs pulsēja viena vienīga atziņa – viņa sarunājas ar savu tēvu! Savu miesīgo tēvu!

      – Elīn! Vai viss kārtībā? – klausulē, kas bezspēkā bija noslīdējusi meitenei pie krūtīm, skanēja satraukta balss. – Hallo! Vai tu mani dzirdi?

      Vēl nespēdama aptvert notikušo, meitene sakopoja spēkus, pateica, ka draugs aizceļojis ātrāk, nekā paredzēts, un nolika klausuli. Tad viņas apziņu ķēra jauns trieciens – Ritvars ir viņas brālis!

      Ja tajā brīdī kabinetā nebūtu ienākusi vecākā kolēģe Ināra un, redzot, kādā stāvoklī Elīna atrodas, nebūtu izsaukusi “ātros”, šķiet, meitenei būtu sākusies sirdslēkme. Kad neatliekamās palīdzības mediķa injicētās zāles iedarbojās, viņa spēja tikai apātiski blenzt vienā punktā un ar mokām atbildēt uz dažiem jautājumiem par savu veselības stāvokli. Elīna atteicās izpaust, kas viņu tā satraucis, un, apņēmīgi piecēlusies, paziņoja, ka viss ir kārtībā un ka viņa tagad dosies mājās. Tomēr vieglais reibonis piespieda atkal atsēsties.

      Feldšeris pa rāciju jau izsauca nestuves.

      – Man viss ir kārtībā! Es tikai esmu nogurusi, – Elīna pretojās. – Aizvediet mani mājās! Es negribu slimnīcā!

      Zinādama Elīnas paniskās bailes no slimnīcām, Ināra metās palīgā un piedāvājās meiteni aizvest mājās un uzmanīt. Par to Elīna viņai veltīja izmocītu, bet pateicības pilnu skatu.

      Pārbraukusi mājās, Elīna lika Inārai doties prom, dievodamās, ka ar viņu viss būs kārtībā. Novērtējusi meitenes stāvokli, sieviete ļāvās pierunāties, tikai piekodināja: ja atkal kļūst slikti, pilnīgi noteikti saukt ārstu. Elīna to apsolīja, jo vairāk par visu viņai tagad gribējās būt vienai.

      Nīke, laikam nojauzdama saimnieces uztraukumu, ieritinājās Elīnas klēpī un uzsāka savu skaļo, nomierinošo “Murrrrr!”. Kaķene zināja, ka tas palīdzēs. Glāstot savu mīluli, Elīna patiešām nomierinājās: rokas vairs netrīcēja, arī sirds nedauzījās kā tīklā noķerts putniņš, un elpa kļuva arvien dziļāka. Bet galvā bija absolūts bezdomu tukšums, it kā kāds ar slotu būtu izmēzis tās tīras – smeldza tikai aso zaru nodarītie skrāpējumi.

      Šobrīd Elīna pat neapjauta, kas viņu pirms tam tā satraucis. Viņa sēdēja, vērās tālumā un mehāniski glāstīja Nīki, nespēdama pakustināt ne nervu šūniņu.

      Tikai pēc vairākām stundām Elīna pamanīja, ka laukā satumsis, bet viņa joprojām nekustīgi sēž dīvānā ar Nīki klēpī.

      Jāaizver aizkari – bija pirmā sakarīgā doma, kas ienāca prātā. Piecēlusies viņa piegāja logam. Laukā pie apgaismes staba stāvēja kāds pārītis un skūpstījās. Elīna nodrebēja, it kā viņas augumu būtu aizskāris brāzmains ziemeļu vējš.

      Pieķērusies aizkara malai, viņa piepeši ieraudzīja gredzenu savā pirkstā. “Ritvars!” doma iešņāpa smadzenēs kā neass skalpelis. Viņa atkal gandrīz saļima, apjauzdama, ka dzīve vienā mirklī sagriezusies kājām gaisā. Kā sniegputenis agrā rudenī tajā iebrāzies cilvēks, kas ir...

      Elīna tik daudzreiz bija iedomājusies, kā varētu notikt satikšanās ar tēvu, ko viņa teiktu svešajam vīrietim, kā izturētos... Bet meitene nudien nebija gaidījusi, ka šis cilvēks izrādīsies jau pazīstams, ka viņa ar to sēdēs pie viena galda un jautri pavadīs pēcpusdienu un tikai pēc tam uzzinās, ka tas bijis viņas pašas tēvs, ko viņa bērnībā tik ļoti nīdusi, pēc kura tik ļoti ilgojusies un kuru visbeidzot izsvītrojusi no savas dzīves kā bezvēsts pazudušu. Pretrunīgās jūtas, kas meiteni bija plosījušas visu mūžu, uzbangoja no jauna. Nicinājums pret cilvēku, kas pametis savu vēl nepiedzimušo bērnu, mijās ar alkām pēc tēva mīlestības un cieņu pret cilvēku, kura mājoklī viņa bija iegājusi kā vedekla, kā topošais ģimenes loceklis... Ģimenes, kura uzaudzinājusi viņas sapņu vīrieti... “Ritvars ir mans brālis!” Elīna atkārtoja, joprojām nespēdama tam īsti noticēt. Tā nevarēja būt īstenība! Tas bija ļauns murgs! Viņa apgulsies, un, kad pamodīsies, viss būs pa vecam – viņa neko nezinās par savu tēvu, bet būs uzņemta citā ģimenē kā savējā... Tā mierinādama sevi, Elīna noģērbās un ielīda gultā.

      Viņa nogulēja veselu diennakti.

      Pamodusies Elīna konstatēja, ka joprojām jūtas draņķīgi. Dunošajai galvai nu vēl piebalsoja tukšais kuņģis. Tikai ar lielu piepūli viņa piespieda sevi piecelties, aiziet uz virtuvi, pagatavot sev tasīti uzmundrinošas kafijas un apēst vienu maizīti.

      Grīļīgā gaitā atgriežoties no virtuves istabā, Elīna izdzirdēja aiz dzīvokļa durvīm nošķindam atslēgas. Sastingusi pussolī, viņa klausījās, kā nācējs iebāž atslēgu slēdzenē un nospiež rokturi. Taču durvis nepadevās, jo meitene bija atstājusi slēdzenē savējās.

      Mirkli aiz durvīm valdīja apmulsums, tad iezvanījās durvju zvans. Elīna kā hipnotizēta skatījās uz durvīm, bet nekustējās. Viņa pat baidījās elpot.

      Pa to laiku, manīdama Ritvara rosīšanos gar durvīm, koridorā bija izskrējusi Nīke un, trīdamās gar stenderi, skaļi ņaudēja.

      – Nīke! – atskanēja pazīstamā balss. – Nīke, pasauc Elīnu!

      Kaķene pagriezās pret saimnieci un neizpratnes pilnu skatienu ieņaudējās, kā aicinādama atvērt durvis.

      Meitene bezspēkā piespiedās drēbju skapim, lai nesaļimtu.

      Ritvars vēlreiz nospieda zvana pogu. Pēc mirkļa iezvanījās Elīnas mobilais telefons, taču, nesagaidījis atbildi, apklusa.

      – Elīn! – atskanēja kluss čuksts aiz durvīm un īss klauvējiens. Viņa satrūkās, tomēr nekustējās ne no vietas. Nīke nervozi trinās te gar saimnieces kājām, te gar durvīm, kuras negribēja un negribēja atdarīties.

      – Saulīt! Es zinu, ka tu tur esi. Kas noticis? – Ritvars čukstēja, lai nesadzirdētu kaimiņi, bet pietiekami skaļi, lai saklausītu Elīna. – Vai tu dusmojies, ka mēs aizbraucām ātrāk, nekā paredzēts?

      Elīna papurināja galvu, neatskārzdama, ka puisis viņu neredz.

      – Saulīt! Saki kaut ko! Ielaid mani, aprunāsimies! Es gribu zināt, kas noticis. To droši vien var vērst par labu.

      Meitene saknieba lūpas, lai neizlauztos ne skaņa. Asaras lielām lāsēm ripoja pār viņas vaigiem.

      “Ej prom!” viņa domās lūdzās. “Ej prom un nekad vairs mani nemeklē!”

      Iečīkstējās kaimiņdzīvokļa durvis, un kāda nelaipna balss uzbruka Ritvaram: – Ko tu te dauzies nakts laikā? Cilvēks droši vien jau guļ, – aizrādīja par Čekisti iesauktā kaimiņiene, kura savu iesauku bija ieguvusi savas uzmācīgās ziņkārības un dzirdīgo ausu dēļ.

      – Piedodiet, es negribēju jūs traucēt! – Ritvars atvainojās. – Laikam sabojājusies slēdzene, – viņš meloja, vēlreiz paraustīdams rokturi.

      – Liecies mierā un ej mājās! Atnāksi rīt, kad meitene būs piecēlusies, – Čekiste purpināja, droši vien kratīdama savu līko pirkstu.

      – Jā, labi! Arlabunakti! Un vēlreiz – piedodiet! – puisis atvainojās un acīmredzot devās lejā pa kāpnēm.

      Elīna satraukta klausījās šo sarunu un atviegloti uzelpoja, kad kaimiņienes durvis atkal čīkstēdamas aizvērās. Ievilkusi dziļu elpu un izpūtusi, viņa piecēlās un atgriezās istabā.

      Palīdusi zem segas, meitene atkal izplūda asarās, saprazdama, ka izeja ir tikai viena – izsvītrot šo puisi, viņa ģimeni no savas dzīves un dzīvot tālāk. Vienkārši aizmirst par viņiem, lai nebūtu jāmokās pretrunīgās jūtās un jāsadzīvo ar domu par asinsgrēku. Tāpat nekad vairs nebūs tā, kā bijis! Nekas nebūs tā!

 

***

 

      No rīta Elīna sāka posties darbam – bija pagājušas priekšnieka piešķirtās brīvdienas, ko viņai atļāva izmantot, nenoformējot slimības lapu. Negribīgi uzsmaidīdama savam spoguļattēlam, viņa atzina, ka izskatās visai labi. Nogurušo augumu atsvaidzināja ledus auksta duša, bet zilos lokus zem acīm nomaskēja tonālais krēms. Novēlējusi Nīkei sargāt māju, Elīna pameta dzīvokli.

      Kāpņu laukumiņā, piespiedies pie radiatora, sakņupis kāds gulēja. Droši vien kāds “bomzis”, Elīna nosprieda, bet tad nodrebēja, ievērojot, ka bezpajumtiniekam mugurā Ritvara jaka.

      Izdzirdis nožvadzam atslēgas, vīrietis sagrozījās un atvēra acis. Ieraudzījis meiteni, viņš mirklī pielēca kājās un metās viņai pretī.

      – Elīn, mīļā! Es vakar netiku iekšā! Tu laikam nedzirdēji, – puisis priecīgs apskāva sastingušo draudzeni un gribēja noskūpstīt, bet viņa novērsās.

      – Piedod, es kavēju. Man jāiet uz darbu! – Elīna atraisījās no viņa skavām un devās lejā.

      Apjucis par negaidīti vēso uzņemšanu, Ritvars brīdi stāvēja, atspiedies pret sienu, bet tad metās draudzenei pakaļ.

      – Elīn! Kas noticis? Kāpēc tu tā? Ko es esmu izdarījis? Vai tu dusmojies? – viņš bēra jautājumu pēc jautājuma.

      Meitene pielika soli, juzdama, ka asaru kamols atkal aizžņaudz kaklu. Bet Ritvars bija viņu panācis un saķēra aiz rokas. Pagriezis meiteni pret sevi, viņš ieskatījās tai acīs.

      Elīna novērsās.

      – Lūdzu, laid mani! – viņa čukstēja, cīnīdamās ar sevi.

      – Kas noticis? Kāpēc tu tā izturies? – puisis bija nesaprašanā.

      – Starp mums viss beidzies! – Elīna, sakopojusi spēkus, izdvesa.

      – Ko-o? – Ritvars apstulba. – Kāpēc?

      – Es nevaru paskaidrot! Piedod! Lūdzu, laid mani!

      – Es nelaidīšu. Kamēr tu nepaskaidrosi, es tevi nekur nelaidīšu, – viņš apņēmības pilns sažņaudza ciešāk viņas roku.

      Tieši tobrīd kāds pienāca pie mājas, skaļi klapēdams kājas, un puisis neapzināti palaida roku vaļā.

      Elīna izmetās no mājas, pavirši pasveicinādama kaimiņu, un skriešus devās pie Korsikas. Viņa zināja, ka neaizbēgs, bet bija ieguvusi kaut mirkli laika, lai apdomātu, kā paskaidrot draugam savu rīcību.

      Ritvars jau atkal satvēra viņas roku, kad tā grasījās atslēgt automašīnu.

      – Elīn! Tas vairs nav smieklīgi. Saki, kas noticis!

      – Es atradu savu tēvu, – viņa, mirkli apsvērusi sakāmo, paziņoja.

      – Tas ir labi vai slikti? – Ritvars neizpratnē jautāja, tomēr atviegloti uzelpodams, ka draudzenes savādajā rīcībā nav viņa vainas.

      – Diemžēl slikti, – Elīna nočukstēja.

      – Kāpēc? Kas viņš ir? Kāds cietumnieks?

      Meitene papurināja galvu, cenzdamās atkal neizplūst asarās.

      – Nu, kas? Saki!

      – Tavs tēvs!

      – Ko-o? – Ritvars, kā dabūjis spērienu pa pavēderi, atsprāga nost.

      – Jā, tavs tēvs ir mans tēvs! – Elīna runāja ar mokām. – Starp mums nekas nevar būt! Mēs esam... – viņa drebošu balsi nočukstēja un, izmantodama puiša šoku, ielēca mašīnā. Valdīdama asaras, viņa iedarbināja dzinēju un, pat nepaskatīdamās uz draugu, kurš joprojām stāvēja kā sasalis, izbrauca no sētas.

      Atkārtodama pie sevis “Tikai neraudi! Nomierinies! Neraudi!”, viņa centās koncentrēties intensīvajai satiksmei.

      Darbā visi priecājās par viņas atgriešanos, tomēr gaisā virmoja viegla spriedze. Kolēģi gribēja zināt, kas noticis ar citkārt smaidīgo un dzīvespriecīgo Elīnu, taču korekti klusēja, cerēdami, ka viņa pati pastāstīs. Bet Elīna bija nolēmusi neko neatklāt. Darbabiedriem nav jāzina, kādi pārdzīvojumi piemeklējuši viņu. Darbā darba problēmas, nekādas privātās dzīves! Vēl jo vairāk, ja meitenei pašai nebija skaidrības, kā uzņemt negaidītos jaunumus, kā tikt galā ar savām jūtām un kā izvairīties no turpmākās saskarsmes ar... Ozoliņiem.

      Ak, Ritvars taču droši vien taisnā ceļā dosies pie vecākiem, lai noskaidrotu murgaināko patiesību pasaulē. Elīna cerēja, ka pēc sarunas ar viņiem ne Ritvars, ne viņa vecāki neko negribēs pat zināt par meiteni. Un labi vien būs, viņa centās sevi pārliecināt.

 

***

 

      Kad, beidzot darba dienu, Elīna nokāpa bankas foajē, viņa pārsteigta ieraudzīja, ka uz zviļņa apmeklētājiem sēž neviens cits kā Antons Ozoliņš. Iesirmais kungs, kas pēkšņi šķita nosirmojis vēl vairāk, piecēlās, salocīja avīzi, ko bija lasījis, un viņu skati sastapās. Acīmredzot arī vīrietim nebija bijusi viegla šī diena – viņš izskatījās ļoti saguris un skumjš. Atlaidis vaļīgāk kaklasaiti, Antons panācās pretī meitai un klusi vaicāja: – Vai varu tevi pavadīt?

      Elīna bikli pamāja ar galvu un devās uz izeju.

      – Varbūt ieiesim kafejnīcā? – vīrietis jautāja, kad bankas apsargs bija aizvēris aiz viņiem durvis.

      – Labi, – meitene nočukstēja.

      – Tu droši vien esi izsalkusi? – Antons jautāja, cenzdamies klīdināt spriedzi abu starpā.

      – Mazliet, – Elīna piekrita.

      Iegājuši kafejnīcā, viņi apsēdās pie galdiņa nomaļākajā un tumšākajā stūrī. Jau tai pašā brīdī viesmīle neuzkrītoši aizdedza sveci un nolika abiem priekšā ēdienkartes.

      – Vai vēlēsities ko iedzert, kamēr gaidāt? – viesmīle laipni jautāja.

      Antons paskatījās meitā, kā vaicādams, vai viņa ko nevēlas.

      – Paldies, neko! – Elīna papurināja galvu.

      – Man glāzi minerālūdens, – vīrietis palūdza.

      – Gāzētu vai negāzētu?

      – Negāzētu, lūdzu!

      – Vienu mirklīti! – viesmīle noteica un aizslīdēja pēc pasūtījuma.

      Abi galdabiedri klusēdami pētīja ēdienkartes un acīmredzot drudžaini domāja, kā pateikt sakāmo.

      – Ritvaram nav viegli, – Antons iesāka, kad bija izdzēris pusglāzi atnestā minerālūdens. – Viņš nezināja, ka tu... ka man ir bērns no citām attiecībām, – vīrietis runāja lēni, apdomādams katru vārdu. – Atklāti sakot, arī es nezināju...

      “Ko tu muldi?” Elīna salēcās, uzmezdama dusmīgu skatu pretim sēdošajam. Kā viņš uzdrošinājās apgalvot, ka nav zinājis par viņas eksistenci?!

      Bet Antons, kā nojauzdams Elīnas protestus, turpināja: – Viņa... Helēna... tava māte teica, ka taisīs abortu...

      “Mamma neko tādu nedarīja,” meitene juta dusmas augam augumā. Kā šim vīrietim nav kauna melot?! Pat tagad, kad viss nācis gaismā...

      – Es biju tik dusmīgs! – Antons turpināja. – Es negribēju atteikties no tevis. Biju gatavs atbalstīt jūs, bet...

      – Aizgāji pie citas, – Elīnai izspruka.

      Tieši tobrīd pienāca viesmīle, lai uzklausītu viņu pasūtījumu. Meitene papurināja galvu, likdama saprast, ka neko nevēlas, bet Antons palūdza vēl glāzi ūdens.

      – Es zinu, ka tas ir banāls attaisnojums, – vīrietis atsāka, kad viesmīle bija atstājusi viņus divatā. – Bet mēs bijām jauni. Viņai gribējās iztrakoties. Helēna necieta, ja kāds ierobežoja viņas brīvību. Lai ko es darītu, es nekad nebiju gana labs...

      Elīna negribot atzina sev, ka neviens nekad nav bijis gana labs viņas mātei. Pat pašas meita ne...

      – Mums ar tavu mammu bija raksturu nesaderība. Mēs nebijām radīti viens otram... Un tad iepazinos ar Rutu. Viņa bija pavisam citāda. Es iemīlējos viņā no pirmā acu uzmetiena.

      “Gluži kā mēs ar Ritvaru!” Elīna iedomājās.

      – Ruta bija... – Antons stāstīja tik aizrautīgi, ka meitene nešaubījās – vīrietis joprojām atceras katru tikšanos, katru vārdu, katru glāstu un skūpstu, kas viņu vienoja ar to otru sievieti... ar Ritvara mammu.

      – Varbūt es nerīkojos tā, kā būtu pareizi, bet es izvēlējos attiecības, kurās jutos drošs un novērtēts.

      Neviļus Elīnu pārņēma patiess prieks, ka šiem cilvēkiem izdevies tas, par ko sapņo, pēc kā tiecas tik daudzi – atrast savu īsto, vienīgo, sava ābola otru pusīti. Un abi Ozoliņi nenoliedzami bija viens otrā to atraduši. Mīlestība joprojām, pēc tik daudziem gadiem, staroja no viņiem nenoslēpjama.

      – Es ne mirkli nenožēloju, ka apprecēju Rutu, – Antons teica it kā vairāk sev, grozīdams pirkstā laulības gredzenu. – Un viņas dēlu esmu uzaudzinājis kā savu paša. Esmu tik laimīgs, ka Ritvars izaudzis par labu cilvēku, ka viņš izvēlējies brīnišķīgu...

      – Viņas dēlu? – Elīna salēcās.

      – Jā, Ritvars nav mans miesīgais dēls. Kad iepazinos ar Rutu, viņa draudzējās ar citu puisi. Taču viņš traģiski aizgāja bojā, bet Rutiņa jau nēsāja puiku sev zem sirds. Tā sanāca, ka viņa pēc atbalsta vērsās pie manis, jo mēs līdz tam labi satikām, kaut viņa tad nespēja atbildēt manām jūtām tā, kā es to vēlējos. Lai neizceltos nevalodas, mēs ar Rutu drīz vien apprecējāmies, un nevienam pat neradās aizdomas, ka tas varētu nebūt mans bērns...

      “Tātad Ritvars nav mans brālis! Mēs neesam asinsradinieki!” meitene sajuta milzīgu atvieglojumu – it kā pēkšņi no krūtīm būtu novēlies akmens, kas visu laiku smacējis viņu.

      Brīdi abu starpā valdīja klusums. Antons, nodūris galvu, grozīja pirkstā laulības gredzenu, bet Elīna nervozi knaibīja savu zeltnesi, no kura bija novilkusi saderināšanās gredzentiņu.

      – Vai Ritvars tagad zina? – viņa jautāja, pacēlusi skatienu.

      – Jā! – Antons nopūtās, atceroties smago sarunu ar dēlu. – Viņam nebija viegli. Vienā dienā uzzināt, ka viņam ir māsa, kas patiesībā nav viņa māsa, jo cilvēks, ko viņš visu mūžu saucis par tēvu, ir tikai audžutēvs... Viņš bija patiešām satriekts!

      – Ne viņš viens! – Elīna tikko dzirdami nomurmināja.

      – Jā, tev taisnība! Mums visiem tas bija šoks. Par laimi, Rutiņa, mana sieva, visu salika savās vietās – viņa mūs pārliecināja, ka tas neko nemaina – mēs tāpat esam gatavi uzņemt tevi ģimenē. Un ir vienalga, vai tu ienāc kā mana meita vai mūsu vedekla. Jo ir skaidrs, ka tu mīli Ritvaru un viņš ir neprātīgi iemīlējies tevī... Es saprotu, ka tev, iespējams, nav viegli piedot man, – vīrietis tā kā gribēja satvert meitas roku uz galda, bet neuzdrošinājās. – Tāpēc teikšu tikai vienu... Es būtu neizsakāmi priecīgs, ja tu neatteiktos no Ritvara manis dēļ. Viņš nav pelnījis maksāt par maniem grēkiem...

      Elīna ievēroja, ka tēva acīs sariešas asaras. Arī viņa pati jutās tik aizkustināta, ka daudz netrūka, lai pieceltos un apskautu pretī sēdošo vīrieti...

      Pēkšņi iezvanījās Antona mobilais tālrunis.

      – Atvaino! – viņš grasījās to izslēgt, bet, ieraudzījis displejā dēla vārdu, pavērās meitenē.

      – Atbildiet! – Elīna, uzminējusi, kas zvana, pamāja ar galvu, cenzdamās izturēties mierīgi.

      Antons, vēlreiz atvainojies Elīnai, nospieda savienojuma pogu. – Jā, dēls! Jā, mēs esam kafejnīcā. Nē, viss kārtībā. Labi, es pateikšu. Jā, dēls, es zinu. Būs labi! – viņš noteica un atvienoja pieslēgumu.

      – Tas bija Ritvars, – Antons paziņoja, atkal pavēries meitenē, kuras acīs pamanīja nodevīgu miklumu. – Viņš lūdza pateikt, ka gaida tevi pie Korsikas.

      Elīna sakniebtām lūpām pamāja ar galvu.

      – Es saprotu, ka tas nav domāts par salu Vidusjūrā, bet ceru, ka tu zini, kur tas ir, – vīrietis samulsis skaidroja.

      – Tā ir mana mašīna, – meitene caur asarām tikko redzami pasmaidīja.

      – Nu, tad man laikam laiks atvadīties no tevis šovakar... meitiņ! – Antonam paspruka.

      Šī negaidītā uzruna Elīnu satrieca. Asaras no viņas izbrīnā ieplestajām acīm piepeši sāka birt kā caur straumes pārrautu dambi.

      – Nu, nu, Elīn. Kas tad nu? – vīrietis, pats vēl vairāk samulsis, pielēca kājās, piesteidzās meitai, gribēja tā kā uzlikt roku viņas plecam, bet šaubījās... – Elīn, mīļā! Neraudi! – viņš drudžaini čamdījās pa kabatām, cenzdamies atrast ko līdzīgu mutautiņam.

      Piepeši viņa kaklam apvijās divas patvērumu meklējošas rokas. Antons pārsteigumā sastinga, bet tad, aptvēris, ka tas ir meitas piedošanas žests, piekļāva viņu savām krūtīm un aizkustinājumā pacēla acis pret debesīm, kur kāds bija uzklausījis viņa lūgšanas... Arī pār tēva vaigiem sāka birt asaras...

      Tikai pēc brīža ievērojis, ka uz viņiem skatās vai viss kafejnīcas apkalpojošais personāls un vēlīnie klienti, viņš domās noskurinājās, noskūpstīja meitu uz pieres un, satvēris to aiz pleciem, noteica: – Nu gan pietiks birdināt asaras! Kamēr mums nav piestādīts rēķins par izmērcēto grīdas segumu, – viņš pajokoja sev raksturīgajā manierē.

      Elīna caur asarām paskatījās tēvā un klusi iesmējās.

      – Tevi gaida! – viņš nočukstēja. – Man tevi pavadīt?

      Elīna papurināja galvu: – Tas ir tepat netālu.

      Antons pa to laiku bija sameklējis maku, nolika uz galda desmitnieku un paņēma no pakabināmā Elīnas mēteli.

      – Vai drīkstu cerēt, ka mans dēls nenosals, tevi velti gaidīdams šovakar? – Antons jautāja, kad abi bija izgājuši uz ielas, kur tos pārsteidza drēgns aukstums.

      Elīna, sakniebusi lūpas, lai atkal nesāktu raudāt, pamāja ar galvu.

      – Paldies tev! – Antons no sirds pateicās, satverdams meitas roku.

      – Uz redzēšanos! – viņa nočukstēja, saspiezdama tēva plaukstu.

      Vīrietis laimīgs pasmaidīja un pielika Elīnas smalkos pirkstiņus savām lūpām.

      – Gaidīsim tevi mājās! – viņš atsveicinājās un ar skatienu pavadīja meitu līdz ielas stūrim.

      Elīna tuvojās stāvvietai, kurā no rīta bija atstājusi savu tirkīzzilo Korsiku. Tur jau tā stāvēja – paša maliņā, tumsā, klusa un nemanāma starp lielajiem melnajiem dzelzs monstriem.

      Meitene drebošu sirdi tuvojās tai, ar skatienu meklēdama pazīstamu stāvu, taču laukumā nemanīja nevienas dzīvas dvēseles. “Nesagaidīja,” viņa satriekta secināja, sačamdījusi somiņā mašīnas atslēgas.

      – Piu-piu! – iečiepstējās Korsika, atvienodama signalizāciju un atslēgdama durvis.

      Vēlreiz bezcerīgi pārlaidusi skatienu stāvlaukumam, Elīna iesēdās mašīnā. Viņa jutās tik pārgurusi, it kā būtu uzvēlusi kalnā akmeni. Atlaidusies sēdeklī, meitene pamanīja, ka sācis snigt. Lielas, pūkainas pārslas šūpodamās nosēdās uz zemes, motora pārsega, vējstikla...

      Elīna aizvēra acis.

      Piepeši caur plakstiem izspiedās blāva gaismiņa. Meitene pārsteigta atvēra plakstus. Kaut kas liesmoja uz Korsikas motora pārsega. Elīna satraukta pieķērās loga tīrītāju pārslēgam. Pēc pirmā slotiņu vēziena viņa ieraudzīja sava acu priekšā kvēlojam sveci. Taču tās gaismā viņa pamanīja ko saviļņojošāku.

      Izlēkusi no mašīnas, viņa metās puisim ap kaklu. Ritvars, drudžaini atglauzdams meitenes matus no sejas, pieplaka čukstā puspavērtajām lūpām...

      – Es tik ilgi tevi gaidīju...