No ķēdes...
Darbdienas pievakarē raitā solī devos uz automašīnu stāvlaukumu, lai brauktu mājās, kad negaidot blakus uzradās Andrejs, ar kuru strādājām vienā uzņēmumā, un, satvēris manas jostiņas pagarinājumu, kas ejot, metāliski džinkstēdams, šūpojās pusaplī ap manu gurnu, viegli paraustīja to. – Hei, kas tas? Esi norāvusies no ķēdes? – viņš pasmīnēja, sazvērnieciski pieliecies tuvāk, iedams vienā solī ar mani.
– Aha! – esot labā noskaņojumā, piespēlēju viņa balss intonācijai un, piešķiebusi galvu, atjautāju: – Nosūdzēsi saimniekam?!
– Vari būt droša, ka ne! – Andrejs apsolīja, plati smaidīdams. – Es drīzāk piejaucēšu, ne kļūšu par stukaču…
– Piejaucēsi? – atkārtoju, šķiet, pirmo reizi dzirdēdama šo vārdu.
– Nujā! Pieradināšu… – vīrietis paskaidroja un, pavilkdams mani aiz ķēdītes sev tuvāk, pašpārliecināti noteica: – Es esmu labs saimnieks!
– Ak tā?!… Un kas tev liek domāt, ka mans saimnieks nav labs? – zobgalīgi atsmēju, pavirzīdamās tālāk no Andreja, taču jostas gals joprojām palika viņa rokā.
– Citādi tak tu nebūtu norāvusies, vai ne? – sarunu biedrs uzvarētāja priekā atgādināja, ko pati nupat viņam apliecināju.
Šāda komunikācijas maniere ar sievietēm Andrejam bija ierasta lieta. Viņa asprātīgajai un mazliet nekaunīgajai būtībai flirtēšana piestāvēja kā pieredzējušam kovbojam neapseglots zirgs. Bīstams, bet neatvairāmi vilinošs. Un viņš to “jāja” ar tādu pašpārliecību, eleganci un vieglumu, ka gribot negribot sāku sprēgāt līdzi.
– Varbūt es gribu pārbaudīt, vai mani meklēs, – vīzdegunīgi atcirtu un, aši pakāpusi soli sānis, izrāvu ķēdi no vīrieša “ķetnas”.
– Zini, ir tāds teiciens… – Andrejs nočukstēja savā nekautrīgi koķetīgajā tonī un atkal pieliecās man tuvāk. – Labās meitenes nav jāmeklē. Tās vienkārši jāatņem idiotiem, kuri neprot ar tām apieties.
Tādu atziņu dzirdot, es skaļi iespurdzos, tomēr, atguvusi savaldību, pārmetoši paskatījos vīrietī caur pieri un pusnopietni, puspajokam atjautāju: – Vai tu tikko nosauci par idiotu savu brāli?
Tālākie notikumi atrodami grāmatā:
