Dvēseles pizzicato

 

        Auksti pelēcīgos toņos ieturētā istabiņā ar divām gultām rosījās gaišzaļā virsvalkā un biksēs tērpusies, maza auguma, apaļīga kundzīte ap gadiem sešdesmit. Akurāti paceļot ik priekšmetu uz skapīša, viņa slaucīja putekļus un slepus ar interesi aplūkoja vienā no gultām dusošo.

      Ja vien neatrastos slimnīcas palātā, varētu domāt, ka aizmigusī nāk no kādas šausmu filmas uzņemšanas laukuma… Gaišā āda ap meitenes acīm bija “ietonēta” dūmakaini zila, uz pieres – teju mākslinieciski “izzīmēta” hematoma ceriņvioletās nokrāsās, bet deguns – uztūcis tā, it kā būtu pielipināts no cilvēka, kas sirgst ar akromegāliju jeb goliātismu.

      “Kāds to pamatīgi apstrādājis,” sanitāre domās noskurinājās un, uzmetusi vēl vienu žēluma pilnu skatu apskādētajai sejai, ķērās pie grīdas uzkopšanas. Vispirms viņa uzmazgāja to palātas pusi, kurā stāvēja tukšā gulta, un tad devās izskalot lupatu. Lai gan centās izturēties klusi, ūdens spainī šļakstinājās skaļāk nekā citkārt, un arī birstes kāts pēkšņi “sadumpojās” – tas izspruka no apkopējas mezglainajiem pirkstiem un ar skaļu “blaukc!” atsitās pret grīdu, uzmodinādams gulētāju.

      – Rauj viņu jupis! – sirmā kundzīte pie sevis nolamājās un bažīgi pavērās aizņemtās gultas virzienā.

      Trauslais augums, iztrūcināts no miega, salēcās, un meitene, gultas atsperēm čīkstot, pagriezās pret vietu, no kurienes bija nācis plīkšķis.

      – Labrīt! – sanitāre tai sirsnīgi uzsmaidīja un, ar slapjo lupatu rokās izslējusies, atvainodamās nočukstēja: – Piedodiet, ka es te tā trokšņoju! Birste pamuka… Nav man vairs tās reakcijas, kas agrāk… Viss krīt un gāžas! – viņa noplātīja rokas un atkal vainīgi pasmaidīja.

      – Lab-brīt! – meitene, laikam īsti vēl neaptverdama, kur atrodas, miegaini atņēma sveicienu un negribīgi slējās sēdus.  – Vai ir jau vēls?

      – Pāri astoņiem. Tūlīt nesīs brokastis, – apkopēja mundri paziņoja un, izlikdamās, ka izgriež lupatu, slepus vēroja, kā paciente piesardzīgi aptausta savu degunu.

      – Vai jums gadījumā nav spogulītis? – meitene, palūkojusies apkārt, ieprasījās.

      – Ir! – sanitāre iesaucās, priecīga, ka var pakalpot, un tūlīt pat “izbūra” no uzsvārča kabatas prasīto. – Vienmēr nēsāju līdzi… Zināt, šajā nodaļā nav neviena spoguļa! Pat personāla istabā ne!

      – Paldies! – meitene pateicās un nedroši nopētīja savu spoguļattēlu. – Ak kungs! – viņa šausmās novaidējās un novērsās, bet tad, uztvērusi mēmo jautājumu vecās sievietes acīs, steidza paskaidrot: – Nedomājiet, ka kāds…! Nē! Es vienkārši ieskrēju durvīs.

      – Durvīs?! – kundzīte neticīgi atbalsoja, it kā nebūtu pārliecināta, ka viņai saka patiesību. Taču tad atkal draudzīgi kā starp citu ievaicājās: – Vai dakteris jums personīgi pazīstams? Šorīt jau divreiz bija atnācis, kamēr gulējāt…

      – Dakteris?! – meitene sarāvās un nervozi pieglauda izspūrušos matus. – Vai tad viņi nenāk tikai ap desmitiem?

      – Nāk, nāk! – sirmā dāma apstiprināja. – Dežūrārsts apgaitu tiešām sāk ap desmitiem, bet dakteris Miksons nav no šīs nodaļas. Viņš te reti sastopams… Taisni vai jābrīnās, ka šodien uzradās… Droši vien vēlāk atkal ienāks… Vai esat viņa radiniece? – sanitāre tērgāja, nu jau pavisam aizmirsusi par saviem pienākumiem.

      Pirms uzrunātā paspēja atbildēt, palātas durvīs parādījās sportiska auguma vīrietis koši baltā ķitelī un tikpat žilbinošu smaidu sejā.

      – Labrīt, dāmas! – Kārlis Miksons sasveicinājās un, apsēdies uz gultas malas, pievērsās Līvai: – Nu, kā jūtaties? Deguns nesāp?

      Meitene noliedzoši pamāja.

      – Un galva – nereibst?

      – Mm!

      Lai gan tie bija parasti jautājumi, ko jebkurš ārsts uzdotu pacientam, Līvai uztraukumā ķērās mēle, un viņa nespēja pacelt acis augstāk par pretimsēdētāja krūtīm.

      – Es sarunāju, ka pirmdien jūs paskatīsies kompjūterā, – jaunais vīrietis nopietni stāstīja. – Rentgenā gan lūzumu nebija, bet, drošs paliek drošs, jāpārbauda, vai triecienam nav dziļākas sekas!… Vai citu sūdzību nav?

      – Nē!

      – Vai vēl kā varu palīdzēt? – dakteris vedināja izteikties plašāk, taču Līva turpināja spītīgi purināt galvu.

      Glītā vīrieša klātbūtne meiteni mulsināja. Miksons nebija viņas ārstējošais ārsts. Pat ne dežūrārsts! Taču iemesls šeit atrasties tam bija – Līva zināja, ka tā ir vainas apziņa, kuru vīrietis nu cenšas izpirkt.

      – Neuztraucieties! Viss būs labi! Es apsolu, – viņš nočukstēja un, nenotvēris izvairīgo skatienu, piecēlās, lai ietu. – Izgulieties! Tas jums nāks par labu! Visu gaišu, dāmas!

      Kad durvis jau kādu brīdi aiz daktera bija aizvērušās, sanitāre, kas visu laiku tika vērojusi abus jaunos, pieliecās meitenei tuvāk un, piesitusi birsti kā valdnieka zizli, gandrīz uzvarošā priekā iesaucās: – Tu taču viņam patīc, meitēn! Tā kā es te stāvu!

      Līva, to dzirdot, sarāvās. Pirmkārt jau tāpēc, ka svešā sieviete viņu pēkšņi uzrunā ar “tu” un izturas kā sena draudzene, un otrkārt… “Patīk?” Šis secinājums nevarēja būt tiesa, lai kā sanitārei, cilvēkam no malas, šķistu vai rādītos. “Kārlis Miksons tikai jūtas vainīgs par man nodarīto,” meitene sev iegalvoja un no jauna pārcilāja prātā notikušo…

      Abi līdz šim bija tikušies vien dažas reizes – divreiz, kad Līva pie viņa uz konsultāciju aizveda savu vecmāmiņu, un trešoreiz, kad pirms vairākiem mēnešiem pašu pie speciālista nosūtīja ģimenes ārste. Miksons bija ārsts, kurš palika labā atmiņā – viņš nebaidīja ar drūmām prognozēm vai atstāstiem par klīniskiem gadījumiem savā praksē, sarunās ar viņu dzirkstīja humors, un optimisms no ārsta pārgāja arī uz pacientu. Lai gan dažbrīd Līva atskārta, ka pļāpās aizvirzījušies patālu no “galvenās problēmas”, sirdi pildīja miers, ko reizēm gūst, vien tikai parunājoties ar dakteri. Un tas jau, kā zināms, ir puse ceļā uz izārstēšanos…

      Tā kā jaunais ārsts bija Līvas gados, neizbēgami, ka viņš piesaistīja arī kā vīrietis – gudrs, asprātīgs, izskatīgs… Tāds, ar kuru būtu interesanti apspriest ne tikai veselības problēmas vien. Vismaz Līvai tā šķita, un viņa ne reizi vien iztēlojās, cik patīkami būtu sastapt Miksonu kaut kur ārpus ārsta kabineta, sabiedrībā, kaut vai tirgū vienā rindā pēc gaļas stāvot vai teātrī blakus krēslos sēžot. Tomēr nekad, nevienu pašu reizi, meitene to nebija satikusi, pat ne iztālēm redzējusi kur citur pilsētā. It kā viņš eksistētu tikai savā darbavietā un tikai savā kabinetā, jo arī ne slimnīcas, ne poliklīnikas gaiteņos viņu ceļi netika krustojušies, kaut arī pēdējā laikā kopā ar vecmāmiņu Līva šais ārstniecības iestādēs pabija visai bieži…

      Tā nu Līva jau bija piemirsusi par Kārļa Miksona eksistenci, līdz vakar pilsētas domē, kur bija ieradusies darīšanās, viņš to ar savu parādīšanos “kur citur” nogāza no kājām. Burtiski! Meitene bija steigusies pa gaiteni uz izeju, kad pēkšņi priekšā atsprāgušas durvis un viņa ar joni ietriekusies tajās. Gar acīm nošķīda dzirksteles, un nākamais, ko viņa atcerējās, – dakteris Miksons vedina apsēsties un nemitīgi atvainojas par savām tizlajām rokām, kas nejēdz pieturēt durvis…

      Tā kā pēc trieciena jaunajai sievietei asiņoja deguns un reiba galva, tika izsaukti “ātrie” un paciente nogādāta slimnīcā, kur konstatēts viegls smadzeņu satricinājums un mazliet iesprādzis deguna kauls. “Jauka satikšanās, vai ne?”

      – Vai viņš tev to nodarīja? – sanitāre ar savu neticīgo jautājumu atgrieza meiteni tagadnē.

      – Nē, es jau teicu: es ieskrēju durvīs, – Līva taisnojās, atskārzdama, cik briesmīgi tas izklausās – “ārsts pacientei gandrīz ielauž galvaskausu”. Šāda ziņa – vienalga, vai tas noticis ar nodomu (piemēram, palaižot rokas, kam, izskatās, sanitāre ticēja vairāk) vai netīšām (kā tas šajā gadījumā arī noticis) – medpersonāla aprindas noteikti aplidotu kā vēja nesta. Un rādās, ka pļāpīgā slimnīcas uzkopēja tādā nolūkā arī uzsākusi sarunu – lai noskaidrotu baumas un palaistu tās tālāk ar pikantiem sīkumiem. Ne velti jautājusi par radniecību un, kad secinājusi, ka tā nepastāv, mēģinājusi izvilināt, vai abus nesaista cita rakstura attiecības…

      Līvai par laimi, palātā pēc brīža ienāca virtuves darbiniece ar cigoriņu kafijas krūzi un siermaizēm uz paplātes un abas ar apkopēju, pārspriezdamas kādu vakardienas seriāla sēriju, atstāja meiteni vienu…

      Palātiņas iemītniece kāri notiesāja atnesto un tad, atlaidusies spilvenos, piezvanīja vecmammai. Nomierinājusi, ka nekas traks nav atgadījies, vien dažas dienas vajadzēs pagulēt slimnīcā ārstu uzraudzībā, Līva atkal pievērsās savam spoguļattēlam. “Es izskatos krimināli,” viņa nopūtusies secināja, un doma, ka Kārlis viņu redz tādā paskatā, dzina izmisumā. Lai arī tieši viņš bija vainojams pie šā, ne šādi meitene bija iztēlojusies sastapšanos ar simpātisko vīrieti…

      “Dienās varēsim stāstīt bērniem, cik “romantiski” satikāmies,” Līva, sevi uzmundrinot, pasmaidīja, bet tad aptvēra, ka jau atkal būvē scenārijus… “Līva Lāce, nedari tā!” viņa sevi norāja un sparīgi sapurināja matu cirtas, it kā varētu aizsviest pa gaisu šo “netikumu”, kas vajāja no mazotnes. Kopš vien Līva sevi atcerējās, viņa vienmēr tika prātā izspēlējusi iespējamos pavērsienus jebkurai situācijai – vai tā būtu ikdienišķa saruna ar draudzeni, nopietnas darba pārrunas vai ideālās kāzas, kuras, starp citu, tā arī nenotika “līdz divdesmit deviņu gadu vecumam noteikti”…

      Bet viņi bija tik tuvu! Ja Lauris spētu pamest darbu uz kruīza kuģiem un sauszemē izturēt ilgāk par mēnesi, viss varētu būt citādāk… Taču dzīve pierādīja, ka ne vienmēr viss notiek tieši tā, kā tu vēlies. Bieži vien pat otrādi. Un tāpēc nebija prātīgi barot sevi ar fantāzijām, ka viņai varētu kas izveidoties ar dakteri Miksonu. Viņam visticamāk ir pašam sava dzīve. Un, lai cik draudzīgi tas izturētos, Līva zināja, ka šis pats sirsnīgais smaids un joki tiek arī citiem pacientiem un pacientēm…

 

***

 

      Pēc vakariņām nodaļa tā kā izmira. Gaiteņos bija dzirdami vairs tikai reti soļi, vien no atpūtas istabas atplūda aprautas mūzikas skaņas, pēc kurām varēja secināt, kurš seriāls sācies.

      Vienu brīdi Līva tā kā apsvēra domu, vai nedoties uz turieni, jo gulšņāt vienai palātā bija mazliet garlaicīgi, taču nevēlēšanās apdauzītu seju rādīties cilvēkos guva virsroku un viņa palika palātā.

      “Kaut nu ātrāk iemigtu!” meitene pie sevis lūdzās, bet miegs nenāca nevienā acī. Paspaidījusi telefonu, viņa secināja, ka ir par vēlu kādam zvanīt. “Varētu ievest kādu palātas biedreni, būtu, ar ko pačalot…” Līva nodomāja un bija spiesta sevi atkal sabārt: “Neceri! Kad tu kaut no patiešām vēlies, tas nenotiek! Nekad! Tā Koelju atziņa par visas pasaules sadošanos rokās sapņu piepildīšanai ir totāls bulšits!”

      Dusmīgi apmetusies uz sāniem un uzgriezusi durvīm muguru, meitene grasījās izslēgt gaismu, kad pie durvīm kāds pieklauvēja.

      – Vai drīkst? Neguļat vēl? – atskanēja balss, kas lika satraukumā nodrebēt.

      Nesaprazdama, pa kuru laiku iesnaudusies, Līva neticīgi pagriezās uz durvju pusi un secināja: „Tas tomēr nebija sapnis! Durvju ailē stāv Viņš!”

      – Gribēju pārliecināties, ka viss kārtībā, – Miksons uzsmaidīja savu apburošo smaidu. – Vai viss labi?

      – Viss labi, – meitene apstiprināja un steigšus trausās sēdus, ar apspiestu krekšķināšanu mēģinādama mazināt uztraukuma aizsmakumu.

      – Esat saaukstējusies? – dakteris jautāja tuvodamies.

      – Nē! Tikai slimnīcas sausais gaiss, – meitene atrunājās, kamēr smadzenes kalkulēja, kālab ārsts tik vēlā stundā ieradies palātā pie viņas. “Vai sanitārei ir taisnība, ka viņš jūt kādas simpātijas un es tam neesmu parasta paciente?” Šāda varbūtība paralizēja apziņu. Turklāt Līva pēkšņi apjauta, ka pirmo reizi abi vienā telpā ir divi vien, bez cita medpersonāla blakus… Mugura pārklājās aukstiem sviedriem, un pulss pilnīgi noteikti paātrinājās līdz “medicīniski satraucošam”.

      – Atnest ko dzeramu? Tēju? Kafiju? Ūdeni? – Miksons piedāvāja, palikdams pussolī kā gatavs tūlīt pat doties pēc kārotā.

      – Nē, paldies! – meitene purināja galvu, raizēdamās par divatni un reizē baidīdamās, ka viņš tomēr varētu aiziet.

      – Varbūt ko ēdamu? Man ir aizķērusies šokolāde. Gribēsit?

      Siekalas Līvas rīklē noguldzēja skaļi kā ūdens malks, un viņa ne attapties nepaguva, kad Miksons jau bija apcirties uz papēža un prom.

      “Viņu vada vainas apziņa un tikai! Citādi viņš nebūtu kā vēja plēsts iznesies no palātas nieka šokolādes dēļ,” Līva sevi strostēja par aplamām iedomām un centās aizgaiņāt iztēlē uzpeldējušās ainas, kurās dakteris apsēžas uz gultas malas un uzliek roku uz viņas plaukstas…

      Jau nākamajā mirklī atsprāga durvis, līdzīgi kā vakar tās, kas gandrīz ielauza viņas degunu, un… Meitene jau paspēja padomāt “tas nu gan bija ātri”, kad palātā iestūrēja nestuves ar gulošu pacienti.

      – Atvedām jums kompāniju, – paziņoja smaidīgais medbrālis, kurš bija dežurējis arī vakar.

      “Es taču teicu: nekas nenotiek tā, kā tu vēlies! Vai tad, kad tu vēlies!” Līva ne bez rūgtuma secināja, atminoties, ko pirmīt gaidījusi, cīnoties ar bezmiegu, un nolamāja likteni par kārtējo nejaucību…

      Kamēr personāls rosījās pie otras gultas, pārceļot tikko stacionēto pacienti un sakārtojot intravenozi pievienoto sistēmu statīvus, palātā atgriezās dakteris Miksons, taču, ieraugot drūzmu, aši nolika šokolādi uz Līvas skapīša un, pamājis ardievas, izšmauca laukā, acīmredzot vēlēdamies palikt nepamanīts. “Nav jau parasta lieta, ka ārsti no svešām (!) nodaļām apciemo pacientus vēlās nakts stundās, ja vien to dzīvībai nedraud briesmas!”

      “Tāpēc arī nāca no rīta, kad kolēģi aizņemti “piecminūtēs”, un vakarā, kad tie devušies mājās vai pie miera savās atpūtas istabās… Bet nesaceries, muļķe! Ja vien pats nebūtu zilas acis uzdauzījis, bet zinātu, ka tu te guli, simtpunkt, neatnāktu!” Līva sevi izsmēja un, lai novērstu domas, atgriezās pie sava iekšējā dialoga par Lauri.

      Bija pagājis pusgads, kopš viņi pārtraukuši attiecības kā pāris, jo tās vairāk realizējās no attāluma nekā klātienē… Bijušais draugs tagad strādāja par šefpavāru uz kruīza kuģa Atlantijas okeānā, tā piepildot otru savu sapni – par īstu jūru, kurai sauszemē tika veltījis restorānu “Pirātu midzenī”. Jau pirms tam Līva ne reizi vien Laurim pārmeta, ka jūtas atstāta novārtā, bet draugs allaž dievojās, ka viss viņas dēļ. “Iešūposimies, sakrāsim kāzām un tad varēsim baudīt augļus,” viņš tika solījis, pārejot no ieskrietuves “formāta” uz restorānu ar teju pirātu kuģim autentisku interjeru un eksotisku ēdienkarti. Diemžēl pienāca slavenā krīze un draugs bija spiests savu lolojumu slēgt. Maldīgi bija domāt, ka nu radās vairāk laika, ko pavadīt kopā. Būdams darbaholiķis, Lauris nespēja nosēdēt mierā un drīz vien atrada savu ideālo darbu – uz pasažieru lainera Karību jūrā. Šo vakanci viņam piespēlēja kāds “Pirātu midzeņa” klients no Amerikas. Un, tā kā Lauris, kad ataudzēja ūsas un ķīļbārdiņu, ļoti līdzinājās slavenākajam Karību pirātam Džekam Sperrovam (Džonijam Depam), tad topošie darba devēji viņu pieņēma vien uz amerikāņa doto godavārdu, ka šitas zellis arī ellīgi labi gatavo. Un tā Lauris aizbrauca.

      Pusgadu sabija jūrā, mēnesi mājās, tad atkal jūrā… Pirmie mēneši mājās palicējai bija visgrūtākie. Lai arī Līva bija pieradusi, ka drauga ik mirkli līdzās nav, pilnīga atšķirtība likās neizturama. Naktīs viņa ilgi nespēja iemigt, nejūtot drauga augumu blakus. Sala, lai cik segās viņa iekūņojās. No rītiem nevarēja atmosties, jo neviens nemodināja ar kūpošu kafijas tasi pie gultas. Bet dienās, kad iespaidu sakrājās pārpārēm, ne vienmēr bija iespējams piezvanīt, lai dalītos priekos un bēdās, jo jārēķinās ne tikai ar darbalaiku, bet arī laika starpību – astoņas stundas…

      Taču, kad Lauris piedāvāja pievienoties kuģa apkalpei kā stjuartei, draudzene tomēr atteicās, jo, pirmkārt, ne visai labi panesa viļņošanos un, otrkārt, nespēja iztēloties, ka varētu atstāt vecmāmiņu vienu. Galu galā viņa tai bija vienīgā radiniece… Un tā kaut kā likumsakarīgi pāris arī nonāca pie secinājuma, ka uzturēt normālas attiecības no attāluma nav iespējams, un, lai nemocītu otru, izlēma palikt TIKAI draugi…

 

***

 

      Nākamajā rītā Līva jau septiņos bija augšā un ar nepacietību gaidīja parādāmies savu “varoni”. Meiteni mocīja neziņa un uztraukums, un, kaut arī nu viņi ar Kārli vairs nebūtu vieni vakar ievestās palātas biedrenes dēļ, viņa jutās kā pirms randiņa, nevis parastas ārsta vizītes.

      Ap astoņiem palātā iestūrēja ratiņi ar tīrīšanas līdzekļiem, un runātīgā apkopēja tīši netīši atkal ievilka Līvu sarunā par “izskatīgo dakteri Miksonu”.

      – Vai zināt, ka viņš šobrīd ir brīvs un dabūnams? – sirmā kundze, slaucīdama putekļus, čukstēja kā lielu noslēpumu.

      – Mh, – meitene neskaidri nomurmināja, cenzdamās izturēties vienaldzīgi, lai gan interese uzzināt par Kārli ko vairāk mocīja vai nost. Par laimi, otra paciente vēl gulēja ciešā miegā un sanitāre varēja droši klačoties tālāk, neliekot Līvai justies neērti, ka apkopēja tai uzmetusies par tādu kā draudzeni…

      – Dakteris pirms pusgada izšķīrās. Mēs neviens to negaidījām. Šoks! Tik smuks un saderīgs pāris bija! – tenkotāja dudināja ar tik apgarotu seju, it kā skatītos kādā svētbildē, ne ķidātu kādas ģimenes “netīro veļu”. – Septiņus gadus nodzīvoja kā cimds ar rociņu. Bet tad… – sanitāre dziļi nopūtās un ievilka elpu, lai turpinātu, taču vērās palātas durvis, un tajās parādījās Krista, Līvas draudzene un darba biedrene.

      – Čau, mīļā! – nācēja žēli iesaucās un, novērtējusi Līvas “izrotāto” seju, apķērās tai ap kaklu. – Ak, tu, nabags! Ko viņi ar tevi izdarījuši? Tu izskaties šausmīgi… Vai, piedod, es tā negribēju. Tu izskaties burvīga! Iežēlinoši burvīga, – Krista, apspiežot smaidu, mīļi taisnojās un, apsēdusies uz gultas malas, sāka krāmēt laukā no somas cienastu.

      – Trakā, kur es to visu likšu?! – Līva rājās, tomēr bija priecīga, ka draudzene to apciemojusi.

      – Nezināju, cik ilgi tevi te turēs. Un, tā kā mēs ar Zigi tūlīt dodamies ceļā uz visām brīvdienām, domāju, ka tev vajadzēs kaut ko ēdamu un lasāmu… – jaunā dāma tērgāja, nenovērsdama skatu no draudzenes zilumiem. – Zini, pirmdien darbā būs lielā sapulce. Tu jau droši vien vēl nebūsi. Tādā paskatā…! Kad tas vēl aties?! Bet es pateikšu šefam, ka visu tev noziņošu, – Krista čaloja, bet, ievērojusi pretimsēdētājas sejā tādu kā izmisuma ēnu, aši saņēma tās roku un mierināja: – Tu nesatraucies! Šefs domā, ka tev ir gripa.

      – Gripa?! Vasarā?! – Līva iespurdzās un tad sazvērnieciski piemiedza aci. – Labi, labi. Galvenais, lai viņš nesadomā mani apraudzīt!

      Un, kā viņa bija izteikusi šos vārdus, palātas durvīs parādījās Kārlis, bet, ieraugot, ka pacientei viešņa, steigšus izgāja. “Bļāviens! Es ceru, viņš nepadomāja, ka runāju par viņu!” Līva izmisusi novaidējās un secināja, ka tagad droši vien atkal jāgaida vakars, kad ārsts ieradīsies…

      Līdz tam viņa no tenku vāceles apkopējas, kura tobrīd, kad durvīs parādījās dakteris, bija uzgriezusi muguru un nācēju visticamāk nemanīja, cerēja uzzināt, kas gan tik šokējošs notika ar Miksonu laulību… Tomēr jāizjautā būs uzmanīgi! Lai kāda būtu Miksona motivācija, nākot pie viņas, vismazāk jau nu vajadzēja kļūt par baumu objektu kolektīvā, kurā kaislības ap kolēģu negaidīto šķiršanos acīmredzot vēl nebija rimušas…

      Taču Līvai bija jāpaliek neziņā – Krista vēl nesteidzās atvadīties, bet apkopēja, darbu paveikusi, aizgāja tīrīt citas palātas.

      – Es jau tavā vietā pieprasītu viņam kompensāciju, – draudzene ieteica, noklausījusies stāstu par vakardienas “aizdomīgajām vizītēm”. – Lai nesapņo, ka varēs izbraukt ar vienu šokolādīti!

      – Un ko tad lai es viņam prasu? – Līva nobolīja acis.

      – Nu-u-u, vismaz randiņu! – Krista ieminējās.

      – Beidz! – Līva to apsauca, jo bija pamanījusi rosību otrā gultā. – Tu taču to nedomā nopietni?! Es nekāršos viņam kaklā! – meitene čukstēja, grozot galvu, it kā no viņas prasītu ko pārcilvēcīgu.

      – Nu tad paliec gribot! – draudzene vīzdegunīgi atcirta, parādot mēli. – Tikai nesaki, ka vēl gaidi nākam pie prāta savu jūrasvilku!

      Līva papurināja galvu un piepeši atcerējās, ka kaut kad drīz Laurim pienākas kārtējais atvaļinājums. “Diez viņš atbrauks?” viņa minēja, un doma par iespējamo atkalredzēšanos lika sirsniņai tomēr mazliet nodrebēt. Lai arī nu katram no viņiem it kā bija sava dzīve, tā vienkārši nevarēja izsvītrot no apziņas kopā pavadītos gadus… Un acīmredzot ne viņai vienai tā šķita. Arī Lauris pa šo laiku nebija uzsācis nevienas nopietnas attiecības. Kā Līva to zināja? Izsecināja pēc “klusuma” sociālo tīklu profilā. Un arī Krista neko nebija teikusi, bet draudzene noteikti zinātu, jo ir precējusies ar Laura labāko draugu. “Ja nu vienīgi viņi to noklusē, lai mani nesāpinātu,” meitene pieļāva, tomēr, sapurinājusi tumšās cirtas, paziņoja: – Nē, es esmu gatava jaunai dzīvei!

      – Nu tad nečammā Jēzu! Rīkojies! – Krista viszinoši nosmīnēja un beidzot cēlās, lai ietu un ļautu draudzenei nodoties nomoda sapņiem, ka dakteris Miksons atkal varētu pārkāpt istabiņas slieksnim.

      Taču tā vīrieša vietā palātā ienāca sieviešu kārtas persona baltā virsvalkā… Ārste apraudzīja otru gulētāju, kas asarainu balsi sūdzējās, ka neizturami sāpot visas malas. No sarunas varēja noprast, ka meitene cietusi autoavārijā. “Laikam jau smagi, ja lielāko daļu laika pavada letarģiskā snaudā, neinteresējoties par apkārt notiekošo…” Līva sprieda, dzirdot, ka daktere apsola pārskatīt pretsāpju medikamentu devu.

      – Silvij? – pēkšņi atskanēja izsauciens gaitenī, un kāda balss jautāja: – Kur ir Miksone? Viņai zvana no Uzņemšanas!

      Līvai palikās, ka par Silviju uzrunātā nosauc viņas palātas numuru, un salēcās, uzmezdama nedrošu skatu sievietei pie otras gultas. “Tātad tā ir viņa!?” Gara, slaida, gaišiem matiem… “Glīta,” nācās secināt un atzīt, ka Miksoni tiešām bijuši vismaz vizuāli saskanīgs pāris.

      – Es jau nāku, – daktere atsaucās, un Līvai šķita, ka pirms iziešanas tā caururbjošu skatienu nopēta viņu, it kā zinātu, ka te guļ bijušā lauleņa “neuzmanības upuris”. “Diez viņa nojauš, ka eksvīrs savu “traumu” arī apciemo?” Līva minēja un mēģināja saprast, vai viņai vispār par to būtu jāsatraucas. “Ja reiz šķīrušies, tad jau bez pretenzijām, ne?”

 

***

 

      “Viņš ienāks un teiks, ka diena bijusi sasodīti gara, ar to domājot, ka bijis jāciešas līdz vakaram, kad netraucēti ielavīties nodaļā, kurā, kā izrādās, dežurē viņa bijusī,” Līva prātā jau modelēja gaidāmo tikšanos. “Es teikšu, ka arī man diena šķita neizturami gara un… Vai ieminēties, ka es gaidīju?… Bet ja nu viņš mani apmeklē tikai vainas apziņas dēļ? Negribas pataisīties par muļķi!… Nē, tur IR JĀBŪT kam vairāk! Es jūtu, ka neesmu viņam gluži vienaldzīga… Varbūt viņš arī baidās aplauzties? Kā nekā tāpat kā man aiz muguras vienas tikko kā izjukušas attiecības! Ok, es ar Lauri nebijām oficiāli precēti, bet tas tāpat nebija vienkārši… Kā lai uzzina iemeslu, kālab pajuka Miksonu laulība?… Ja nu viņai nepatika vīra attieksme pret pacientēm – viņa tonis bieži vien svārstās uz koķetērijas robežas! Ja viņš tā runā gan ar savu medmāsu, kā esmu dzirdējusi, gan ar mani, tātad nav izslēgts, ka arī ar citām…” meitene spriedelēja un, jo vairāk iedziļinājās, jo stiprāk baidījās ļauties jūtām, tādēļ sāka cerēt, ka Miksons vairs nerādīsies…

      Tomēr viņš atnāca.

      – Viss labi? – dakteris, kā parasti draudzīgi uzsmaidījis, gribēja zināt, tomēr rezervēti apsēdās nostāk – uz krēsla pie gultas, nevis blakus kā vakarrīt. (Varbūt tas otras pacientes dēļ?!)

      Līva mēmi pamāja, pūlēdamās saņemties izdot artikulētas skaņas, kamēr smadzenes drudžaini apstrādāja ik vārdu, ko pretimsēdētājs bilda.

      – Kā palātas biedrenei? – Miksons ieprasījās, uzturot sarunu.

      – Nezinu, – meitene paraustīja plecus, un satrauktais prāts vaicāja drebošajai sirsniņai: “Vai viņu tas tiešām interesē vai arī neuzdrošinās jautāt ko citu?” – Viņa sūdzējās jū… kh… dakterei par stiprām sāpēm… (Jēziņ, vai viņš nojauš, ka es tikko gandrīz pateicu: jūsu sievai?)

      – Nu jā… – vīrietis domīgi novilka. – Es dzirdēju par avāriju… Neesot novaldījusi auto uz slapja ceļa… (Diez kā viņš to zina? Miksone pateica?)

      Iestājās neveikls klusuma brīdis.

      Līva piefiksēja, ka vīrieša acis raugās pretī tikpat cieši kā agrāk, tikai saruna nez kādēļ vairs nevedas tik raiti… Varētu izturēties brīvi kā iepriekš vizītēs, taču kāda iekšēja barjera bloķēja runasspējas, kamēr prātu pārpludināja jautājums pēc jautājuma: “Diez ko viņš domā, uzlūkojot manu zilumaino seju? Vai maz atceras, ka esam pāris reižu tikušies arī agrāk? Vai es viņam patīku? Vai arī viņš jūt tikai žēlumu?…”

      – Skatos, ka esat tikusi pie lasāmvielas, – Kārlis pamāja uz žurnālu kaudzītes pusi un kā jau ārsts brīdināja: – Bet jūs tā prātīgi! Pie smadzeņu satricinājuma nav ieteicams noslogot redzi!

      – Es zinu, – Līva pamāja, un neīstas drosmes atblāzma viņā vēlējās ierosināt: “Negribi palasīt priekšā?” Tomēr lūpas spītīgi klusēja…

      – Vai drīkstu ko vaicāt? – sarunu biedrs pēkšņi ieprasījās, liekot Līvas sirdij trauksmē salēkties. Šķita, ka turpmāk teiktais varētu apstiprināt kādu viņas aizdomu. Taču, kā par nelaimi, tieši tobrīd uz skapīša iečirkstējās mobilais telefons…

      Meitene visiem spēkiem pūlējās to nedzirdēt, jo koncentrēja uzmanību uz to, ko Miksons grasās jautāt. Taču Kārli acīmredzot negaidītais troksnis bija iztraucējis. – Jums zvana! Necelsit?

      – Nē! – Līva papurināja galvu, atraucot: – Tā ir tikai īsziņa.

      – Jūs varat atbildēt. Droši!

      – Nē, nav svarīgi! Tas var pagaidīt!

      – Tiešām? – dakteris neticīgi palūkojās caur pieri, kā norādīdams, ka ir pārāk vēls, lai kāds dotu ziņu tāpat vien, aiz gara laika.

      Tāpēc, lai pārliecinātos, ka bažām nav pamata (ja omītei ko vajadzētu, viņa noteikti zvanītu), meitene uzmeta paviršu skatu aparātam, kura displejā mirgoja Laura vārds. “Droši vien pabeidzis pusdienu maiņu un izlēmis pēc ilgiem laikiem papļāpāt,” Līva secināja un apstiprināja: – Tas VAR pagaidīt.

      Taču aparāts nopīkstēja vēlreiz.

      – Neizskatās gan, – dakteris nosmaidīja un, ielūkojies cieši sejā, pēkšņi pajautāja: – Vai tā, liekot uz sevi gaidīt, jūs, sievietes, demonstrējat varu? – Vīrieša balsī jautās kaut kas neizdibināms.

      “Bāc, vai viņš nojauš, ka SMS ir no cita veča?!?” meitene sarāvās un izspļāva pirmo, kas uz mēles: – Labs nāk ar gaidīšanu!

      Tā vietā, lai atsmietu tipisko turpinājumu “silts ar sildīšanu”, dakteris Miksons ieklepojās un piecēlies novilka: – Nu jā, tā esmu dzirdējis!… Labi, ir jau vēls! Arlabunakti! – viņš, pēkšņi kļuvis nevaļīgs, atvadījās un vēl pirms iziešanas nočukstēja: – Gaidīsim pirmdienu!

      “Pag! Vai tas nozīmē, ka tu rīt neienāksi?” Līvas sirds mēmi iesmilkstējās, bet lūpas žēli atkārtoja: – Arlabunakti!

      Palikusi atkal divatā ar sevi, meitene atcerējās par īsziņām telefonā. “Vai Laura iejaukšanās viņu nobiedēja?” viņa domāja, paņēmusi aparātu, un pārlūkoja Iesūtni.

      “Vai kas noticis, ka divas dienas neesi bijusi “Draugos” un “Skaipā”?” vēstīja pirmā īsziņa.

      “Zigis nupat pateica, ka esi slimnīcā. Tev kāds salauza degunu?!?” tā otra.

      “Nesalauza! Tikai viegls smadzeņu satricinājums. Pirmdien pārbaudīs [smadzeņ]podu un laidīs mājās,” Līva smaidot uzknikšķināja un nosūtīja.

      Pēc brīža pienāca atbilde. “Nu, tu man skaties! Ja “manu” glīto “podu” kāds būs apskādējis, sadošu vainīgajam pirmdien pa purnu!” Lauris draudēja, “smailijam” jeb emociju sejiņai plati atiežot zobus.

      Šī ziņa pārsteidza meiteni nesagatavotu.

      “Tu pirmdien lido mājās???????” patieso izbrīnu pastiprināja daudzās jautājumzīmes.

      “Aga.”

      Sirds sāka dauzīties ar jaunu sparu. Līvai gribējās pajautāt, kur bijušais apmetīsies, jo savu mitekli bija pārdevis, bet mazliet biedēja iespēja, ka jūrnieks varētu uzprasīties pēc naktsmājām viņas vienistabas dzīvoklī…

      Kaut arī abus joprojām vienoja draudzīgas attiecības, tas varētu būt gana dīvaini… Gulta viņai tikai viena!

      “Bet ja pa šīm pāris dienām kaut kas izveidojas ar dakteri…? Fakts, ka pie manis nakšņo bijušais puisis, varētu būt, maigi sakot, graujošs… Jau tagad Lauris, pat it kā neko nedarot, pamanījās aizbaidīt Miksonu, un es tā arī paliku neziņā, ko TĀDU Kārlis grasījās vaicāt… Varbūt gribēja uzaicināt uz radiņu?…”

      “Tu taču kādu dienu atnāksi pie Ziga un Kristas? Mums jāuzrīko kāds pokera vakars,” nenojaušot par viņas pārdzīvojumiem, Lauris tērgāja kā sendienās, piebilstot: “Es palikšu pie viņiem!”

      “Forši!” Līva bez entuziasma uzknikšķināja, tomēr, lai teksts neizklausītos pārāk vienaldzīgi, pielika smaidošu sejiņu.

      “Tu laikam esi sagurusi?” Lauris ar nākamo īsziņu pavilka draudzeni uz zoba, norādot, ka tā vairs neizplūst garos teikumos, kā parasti mēdza darīt, kad iekrita čatošanas azartā.

      “Jā, mazliet,” meitene negribīgi piekrita. Patiesībā jau viņai būtu gan gribējies paklačoties, proti, izrunāt, kas sakrājies, bet neies taču bijušajam draugam stāstīt par savām tagadējām sirdslietām!…

 

***

 

      Līva devās uz liftu, kad piepeši izdzirdēja pazīstamo balsi, kura sauca: – Hei! Pagaidiet! Jūs jau prom?! – Miksons vaicāja piesteidzies un izskatījās mazliet vīlies.

      Konstatējums, ka dakteris burtiski skrējis tai pakaļ, lika asinīm dzīslās riņķot straujāk, tāpēc, cenšoties izturēties mierīgi, meitene dziļi ieelpoja un izelpojusi paziņoja: – Jā, man iedeva izrakstu un atļāva iet.

      – Vai varu paņemt jūsu somu? – vīrietis pēkšņi piedāvājās un, pat nesagaidījis atbildi, izņēma nesamo no meitenes rokām. Viņš arī pasteidzās tās vietā nospiest lifta izsaukšanas pogu. – Pavadīšu jūs! – smaidīgais ārsts noteica, un šis tonis lika atkal saspringt…

      Līvas iztēle uzbūra pakrūti kņudinošu ainiņu šaurajā telpā, kur viņi būs divi vien. Filmās parasti kāds no mīlniekiem nospiež gaitas bloķēšanas pogu un abi kā izsalkuši metas viens otra apskāvienos.

      Daudzsološā brauciena gaidās sāka ļodzīties ceļi…

      Kad viņu priekšā atvērās slīdošās durvis, Līva ar nožēlu konstatēja, ka liftā jau kāds brauc. Sirmais večuks iespiedās dziļāk, lai dotu vietu arī abiem jaunajiem, un viņi iekāpa.

      Mulsinošais klusums smacēja nost, bet Līva nespēja pārdabūt pār lūpām ne vārda. “Viņš mani pavadīs līdz izejai un čau! Es atkal viņu neredzēšu veselu mūžību!?” meitene pie sevis gaudās un drudžaini prātoja, ko tādu lai dakterim pajautā. Varbūt izdotos kaut no pušplēsta vārdiņa nojaust, kāpēc viņš ir tik uzmanīgs. “Nevar taču būt, ka es visus tos slēptos mājienus, flirtējošo intonāciju, acu zibšņus esmu izfantazējusi!?” Līva mocījās neziņā un cerēja, ka lifts pēkšņi iestrēgs, dodot viņiem iemeslu atsākt sarunu. Tomēr nekā! Jaunā ātrgaitas kabīne zumēja kā bitīte, raiti tuvinot pasažierus pirmajam stāvam.

      Tikām jaunais vīrietis, nodūris galvu, likās garlaikoti pētām savus nagus, acīmredzot nemaz nebūdams ieinteresēts apkārt notiekošajā.

      “Jēziņ, es te jūku prātā! Bet tu apjūsmo savu perfekto manikīru!” meitene sodījās, liekot sev aizmirst, ka starp abiem kas varētu sanākt. “Ja reiz Kārlis gribētu ko, viņam kā vīrietim vajadzētu uzņemties iniciatīvu!” Līva pēkšņi sajuta sevī bruņniecisku kaujiniecisku un atgādināja: redz, kā Lauris savulaik – iepatikās draugu paziņa, sarunāja, ka Krista uzaicina draudzeni it kā uz meiteņu tusiņu restorānā, bet tās vietā ieradās pats, turklāt ar paša gatavotu zemeņu desertu, kura dēļ vien Līva bija “gatava atdoties”. “Lauris bija (ir!) rīcības cilvēks un nebaidās riskēt! Ne tā kā šis!” meitene grūtsirdīgi nopūtās reizē ar “vertikālo transportlīdzekli”. Un tas jau sasniedza zemi.

      “Dīvainais pāris” iznāca slimnīcas foajē.

      “Viņš taču varētu piedāvāt aizvest mājās,” Līva, ejot uz izeju, iedomājās, bet iekšējā balss kā tāds āzis, noplūcis nule atrisušo cerību ziedu, noblēja: “Viņš taču nedrīkst pamest darbu!”

      “Tad vismaz uzsaukt taksi!”

      “Tāpēc jau varbūt arī nonāca pavadīt!”

      “Nu redzēsim… Ja viņš mani tā vienkārši palaidīs, tad zināšu, ka nepatīku viņam…”

      Meitenes dialogu ar sevi pārtrauca Miksons, beidzot ierunājoties. – Jūs tā prātīgi tagad! – viņš brīdināja, kad abi bija nonākuši pie durvīm.

      Līva sakniebtām lūpām pamāja un apstājās, lai atgūtu savu somu, ko vīrietis arī laipni atdeva.

      – Ja rodas kādas sūdzības, noteikti atgriezieties! – viņš lietišķi aicināja. (Kā jau ārsts, nevis vecis, kurš vēlas iepazīties tuvāk!)

      – Jā, – meitene noteica un, lai gan saprata, ka nekāda turpinājuma nebūs, nespēja pagriezt muguru un aiziet. Likās, ka vajag atstāt kādu tiltiņu, pavedienu uz iespējamu jaunu satikšanos. Bet kā?

      Kamēr viņa par to lauzīja galvu un arī Miksons neteica ardievas, ieilgušo klusuma brīdi negaidīti pāršalca skaļš izsauciens: – Lī-ī-vū-ū!

      Karsta roka apvijās meitenei ap vidukli, un kāds pie auss, nošmakstinājis buču, nočukstēja: – Čau, lācēn! Man jau likās, ka paspēšu pēdējā brīdī. Vai viss kārtībā? Varam doties? – Lauris jautāja, uzmetis īsu skatu pretim stāvošajam vīrietim, bet tā arī nesapratis, kas te notiek, pagrieza apmulsušo draudzeni otrādi un vedināja prom. – Vai tagad ārsti eskortē pacientus līdz izejai? – viņš smiedamies vaicāja, kad abi bija pagājuši krietnu gabalu no durvīm.

      Līva bija satriekta un, nespēdama atbildēt, izlikās, ka nav dzirdējusi.

      – Ei, mazā, tu nemaz nepriecājies, mani redzot? Es atskrēju pa taisno no lidostas! Iedomājos, ka tu neturēsi doto vārdu par satikšanos un atrunāsies ar briesmīgo izskatu. Bet zini, nav tik traki! Uz mata tāpat kā man, kad toreiz no šefpavāra dabūju ar pannu pa pieri, jo biju sajaucis pudeles un meža pīles cepeti aplaistījis ar etiķi, ne vīnu, – Lauris, vezdams draudzeni uz taksometru stāvvietu, jautri tērgāja.

      Meitene tikai gurdi māja ar galvu, lai liktu domāt, ka klausās, bet sirds visu laiku vilka atpakaļ. Pagriežoties viņa cerēja vismaz ar skatienu atvainoties Miksonam par nenotikušajām atvadām, taču slimnīcas durvīs no baltā ārsta ķiteļa vairs nebija ne miņas…

      “Un atkal Lauris ir tas, kas viņu aizbiedē,” Līva rūgti secināja, pieļaudama, vai tā varbūt jāuztver par bezcerības zīmi…

      “Ja tas čalis gribētu, viņš tevi uzmeklētu! Viņam ir pieejams tavs telefona numurs, viņš var uzzināt tavu adresi… Ja tu viņu patiešām interesētu, viņš atrastu veidu, kā sazināties. Turklāt vizītēs viņam pēc vārda kabatās nebija jāmeklē!” galvā blēja nesaudzīgais “āzis”, bet cerība pretojās: “Varbūt viņš ir piesardzīgs? Varbūt vairs neuzticas sievietēm, jo sieva salauzusi sirdi? Raustās?! Nav drošs, ka arī viņš Līvai patīk?” Prātā šaudījās neskaitāmi minējumi. “Ne jau visi ir tādi – ar apgriezieniem! Jo ilgstošākas bijušas izjukušās attiecības, jo grūtāk uzsākt jaunas. Sevišķi, ja tās devušas triecienu pašapziņai. Tu ne tikai baidies, bet pat esi aizmirsis, kā ir visu sākt no jauna…”

 

***

 

      Lauris ienesa somas dzīvoklī un, sagaidījis, ka Līva aizslēdz durvis, satvēra draudzeni aiz rokas un pievilka sev klāt.

      – Beidzot varu tevi apskaut! – viņš laimīgs noteica un, paslēpis seju meitenes matu cirtās, ieelpoja tik dziļi, kā ceļinieks, atgriežoties mājās, izbauda pazīstamos skatus un smaržas. – Tik labi ar tevi, lācēn!

      Līvas augums sākumā tā kā nedaudz pretojās negaidīti ciešajam apskāvienam (Mēs taču tagad esam “tikai draugi”!), bet, tā kā arī pašu bija pārņēmis neviltots atkalredzēšanās prieks, rokas pakļāvīgi apvijās puiša kaklam un vaigs pieglaudās tā spēcīgajam plecam.

      Kādu brīdi viņi tā stāvēja apkampušies kā uzņemdami pusgadu trūkušā maiguma slāpes, līdz Laura skaujas kļuva mazliet vaļīgākas, un meitene sajuta uz kakla svelošu elpu un maigu, bet spēcīgu lūpu pieskārienu atslēgaskaula bedrītē.

      Prātā viņa atlēca nost kā elektrostrāvas triecienu dabūjusi, taču fiziski nespēja pakustināt ne muskulīti. Miesa tikpat ļoti kā pēc apskāvieniem bija izslāpusi arī pēc glāstiem un skūpstiem. Tik ļoti gribējās ļauties kārdinājumam!…

      Taču apziņa blēja, ka tas nav pareizi, un liedza padoties.

      – Lauri, mēs taču vienojāmies! – Līva izmisusi nočukstēja, kamēr pašas ķermenis tiecās pretim drauga spēcīgajam augumam un lūdzās jaunu glāstu un skūpstu…

      Puisis nopūtās, atlaida meiteni vaļā un, izlikdamies mierīgs, noķiķināja: – Un es cerēju uz vienu labu seksiņu veco laiku vārdā…

      – Varētu padomāt, ka sen neesi dabūjis…? – Līva iesmaidīja, arī pāriedama uz to pašu nebēdnīgo toni. Runāt par šo tēmu caur jokiem bija vieglāk.

      – Zini, – draugs pusnopietni, puspajokam novilka. – Par naudu tas tomēr nav tas… Viņas to nedara ar pilnu atdevi… – viņš samāksloti sūrojās, un tā teiktajā droši vien bija sava daļa patiesības.

      – Toties dara visu, ko liek, vai ne? – meitene iedzēla un, apvaldījusi ziņkāri, vai tiešām neviena cita nav bijusi gana laba, izlēma pāriet pie neitrālākiem sarunu tematiem. – Vai esi jau sastādījis sava atvaļinājuma programmu? – viņa vaicāja, aicinādama viesi pie galda un uzlikdama ūdeni kafijai.

      – Tikpat kā. Iekārtošos Putniņu viesistabā un kavēšu laiku ar savu zilo draugu…

      – Ar k-k-ko? – Līva salēcās, gandrīz izgāzdama cukurdozi.

      – Ar televizoru! Zilo ekrānu, dumiķīt! – Lauris nodārdināja basā. – Un ko tu padomāji? Ka tevis dēļ esmu mainījis seksuālo orientāciju?

      – Nē, nē! – meitene purināja galvu, manīdama, ka saruna atkal virzās uz pirmītējo slideno tēmu. Kaut arī attiecības izirušas jeb, precīzāk, iegājušas citā fāzē un tas noticis, saglabājot draudzību, viņai skart šos jautājumus nebija mazāk sāpīgi kā pēc šķiršanās, kas notikusi neuzticības vai kādu citu negāciju dēļ. Abiem tas nebija vienkārši, jo ne viens, ne otrs nebija gatavs uz kompromisiem, tajā pašā laikā atzīstot, ka otra prioritātes ir saprotamas – nevar prasīt, lai kāds upurētu to, kas tam patiešām svarīgs… Arī cilvēks, tāpat kā augs, iestādīts neatbilstošos apstākļos, nīkuļo ilgās pēc kārotā. Varbūt ar laiku kaut kas mainītos, bet ne tagad…

      – Tiešām visu laiku pavadīsi pie televizora? – Līva ieprasījās, nezinādama, vai brīvbrīžos piedāvāt savu kompāniju būtu prātīgi.

      – Ja vien tev nav nekas labāks padomā… – Lauris noteica, glūnīgi skatoties draudzenē pār tasītes malu. (Bļāviens, jau atkal!?)

      – Piemēram – kas? – ievilkusi elpu, Līva nopietnā balsī jautāja.

      – Beidz! Es taču ākstos! – Lauris uzsita viņai uz pleca un pasmējies pievērsās skatam aiz loga. Tomēr pēc brīža sarunu atsāka: – Man vienkārši patīk tevi kacināt. Tu taču zini! Esmu noilgojies pēc sadzīviskas saskarsmes: sīkām ķildiņām un lieliem kašķiem! Pēc izlīgšanas! Pēc normālām, dzīvām attiecībām!

      – Vai tad ar kolēģiem tu nekašķējies? – meitene pazobojās, atgādinot, kā Lauris trenkājis darbiniekus savā restorānā.

      – Ar kolēģiem nav tas. Tas ir tikai par darbu. Man pietrūkst ikdienišķu veču pļāpu pie alus kausa par autiņiem un meitenēm! Un pietrūkst pašu meiteņu! Proti, vienas, kas katru vakaru sagaidītu mājās… – šī atzīšanās, kaut arī nākusi puspajokam, uzjundīja ilgas ne tikai vīrietī.

      Līva ļoti turējās pretī, lai nepieceltos, neierāptos bijušajam klēpī un pakļāvīgi nepieglaustos tā krūtīm kā kaķēns… Viņi jau ne reizi vien bija to izrunājuši, jo, kamēr Lauris negrasījās atgriezties no aizjūrām pavisam vai Līva pārcelties uz kuģa pie viņa, abi tikai mocītu sevi un viens otru. Un nav arī godīgi likt kādam savus sapņus atstāt novārtā vai vispār aizmirst! Tāpēc arī nāca smagais lēmums anulēt kopā būšanas statusu. Skaitīties kopā ar vienu, bet, ilgojoties pēc mīļuma, kas ir tikai dabiski, salaist ar citu – tas abiem šķita nepieņemams attiecību modelis…

      – Tu taču saproti, ka es negodīgi cenšos tevi iežēlināt un pielauzt uz vienu seksu? – Lauris ķiķināja, omulīgi grozīdamies krēslā.

      Līva izlikās nedzirdam, bet kļuva arvien grūtāk, vīrietim kārdinot tālāk: – Saost tavu saldo smaržu, sajust persiksamtaino ādu, ieslīdēt tavā miklajā, šaurajā aliņā…

      – Jēziņ! Lauri! – meitene noelsās un pielēca kājās, gribēdama mesties laukā. Taču laikam kustība bija par strauju vēl neizgulētajam smadzeņu satricinājumam, un viņa, zaudējusi līdzsvaru, krita.

      Par laimi, vīrietis, uz kuģiem lieliski uztrenējis reakciju, paspēja ļimstošo stāvu laikus uztvert un tā sevi vēl vairāk nesavainoja!

      – Piedod, lācēn! – viņš, rokās nesdams mīļoto uz gultu, atvainojās par savu neapdomību un nekaunību. – Es vienkārši neapzinājos, cik ļoti man tevis pietrūks! Piedod! Apsolu turpmāk turēt sevi rokās! – Nejaušā divdomība vīrieša sejā atkal ievilka grēcīgu smaidu. – Piedod!

      Noguldījis Līvu dīvānā, viņš pats atlaidās blakus un saudzīgi ievilka meiteni sava auguma līkumā. – Lācēn, nebaidies! Es turu sevi rokās! Mēs tikai šitā pagulēsim! Tu taču ļausi man vienkārši pagulēt sev blakus? Esmu noguris no garā ceļa. Man nāk miedziņš, – Lauris sūrojās kā tāds nabaga sērdienītis, un Līva knapi valdījās, lai nesāktu balsī rēkt.

      Ar lielu pārsteigumu viņa pēc brīža secināja, ka draugs tiešām iemidzis. Par spīti savai pirmītējai uzbudinātībai… Tikām viņa, klausoties tā mierīgajā elpā pie auss, domāja, vai tādu atbrīvotību un nosacītu mieru attiecības iegūst tikai tad, ja abi kopā apēduši ne vienu vien pudu sāls?!?

 

***

 

      Līva trīcošiem pirkstiem nospieda telefonā vajadzīgos taustiņus un, sagaidījusi savienojumu, neapsveicinoties, nobēra vienā elpas vilcienā: – Viņš ir skatījies manu profilu “Draugos”! Ko lai es daru?

      “Otrā galā” kādu mirkli valdīja klusums. Krista laikam tika uzmodināta, kaut arī pulkstenis rādīja tikai vienpadsmit vakarā, vai arī nesaprata, kas tieši izprovocējis tik panisku draudzenes reakciju. – Kas ir viņš? Miksons? – tā gurdi vaicāja.

      – Jā! – Līva satraukta izstostīja.

      – Un? Kas tev jādara?! Nu, paskaties Tu viņējo!

      – Bet ja nu viņš ierauga…?

      – Un? Varbūt beidzot uzsāksit normālu komunikāciju neformālos apstākļos! To taču tu gribi?! Izsērfo viņa profilu, paskaties, ar ko draudzējas, bildes. Ja pietiek drosmes, iekomentē kādu! – draudzene ar smaidu pamācīja.

      – Nē, es nevaru!

      – Nu, muļķe! Ir divdesmit pirmais gadsimts! Tev nav jāgaida, kad vīrietis sper soli pirmais! Ja viņš tev patīk, uz priekšu! Uzraksti viņam kaut ko!

      – Ko, piemēram? – Līva izmisusi novaidējās.

      – Nu, es nezinu. Atgādini, ka gaidi kompensāciju par lauzto degunu! – Krista “otrā galā” iesmējās. – Tu taču esi gan attapīga, gan asprātīga, gan kaut ko izdomāsi! – un pēkšņi draudzene kļuva nevaļīga: – Labi, saul, Zigis ienāca! Arlabunakti! Nerausti čuriņu! Uzraksti!

      Sapratusi, ka draudzene negrib vīra klātbūtnē apspriest tā labākā drauga bijušās sirdslietas, Līva nolika klausuli un atkal pievērsās datora ekrānam, no kura pretī raudzījās miniatūrs Kārlis Miksons. Oranžā punktiņa neesamība pie bildes liecināja, ka viņš šobrīd tiešsaistē nav.

      “Varbūt Miksons nepasūta statistiku, respektīvi, nezinās, ka esmu uz viņu lūrējusi? Varbūt portālā parādās tik reti, ka pat nepiefiksē, kuru interesējusi viņa personība? Un pat ja ievēros, varbūt tiešām beidzot uzdrošināsies?” meitene sprieda, ar peles kursoru vilkdama ap bildi maģiskus astoņniekus. “Saņemies! Tu esi Lāce! Saņēmies!” tā sevi draudzenes tonī uzmundrināja, līdz beidzot peles taustiņš noklikšķinājās.

      Kārļa Miksona profila informācija izrādījās visai skopa, lai neteiktu – vispār nekāda. Dakteris ne ko bija uzrakstījis par sevi, ne minējis, kur mācījies vai strādā. Tikai citiem ieteicis: “Dzīve ir ātrgaitas šoseja. Baudiet, kamēr jūs kāds nav nonesis no trases!” (Diez viņš to ir domājis vispārīgi vai ar “nonešanu no trases” salīdzinājis savas laulības krahu? Izskatās, ka tas viņam bijis pamatīgs trieciens!)

      Tālāk Līva pārskatīja vīrieša draugu listi un secināja, ka to nav sevišķi daudz un, dalot pēc dzimuma – pusi uz pusi.

Pēdējo draudzību Miksons apstiprinājis pirms mēneša – ar kādu blondu meiču seksīgā medmāsas tērpā. (Acīmredzot blondīnes ir viņa sieviešu tips, jo arī sieva tāda!)

      “Diez kolēģe?” Līva minēja par jauno “draudzeni”, bet, jo ilgāk vērās kliedzošajā uzņēmumā, jo šaubas spēcīgāk pieņēmās spēkā – šāds ietērps vairāk atbilstu erotiska rakstura filmzvaigznes garderobei vai pikantai masku ballītei – bruncīši bija pārāk īsi un tad vēl rupjā adījuma tīkliņzeķes! (Visticamāk šī jaunkundze nav no medpersonāla… Bet vai sievietes baltos halātiņos varētu būt Miksona vājība?)

      Nu kārta bija pienākusi foto galerijām. Taču arī tur valdīja tukšums – viena vienīga fotogrāfija, un to pašu ielicis nevis pats, bet gan kāds Janka Miksons, visticamāk – brālis vai brālēns.

      Meitene atvēra bildi palielinājumā.

      Tajā Kārlis guļ gultā ar ģitāru uz vēdera un, spriežot pēc pirkstu novietojuma uz grifa, Līva pieliecās ekrānam tuvāk, lai saskatītu, rokās to netur tāpat vien, tātad – spēlē!…

      Meitenē novibrēja kāda dvēseles stīga, jo šis instruments bija no viņas mīļākajiem. Pati gan spēlēt neprata, taču augsti vērtēja tos, kas māk, un bija gatava stundām klausīties to izpildījumā.

      Foto bija tapis pirms pieciem mēnešiem, liecināja datums labajā apakšējā malā. (Tātad īsi pēc šķiršanās!) Paraksts zem bildes vēstīja: “Kaža un Maša.” (Ģitāra, vārdā Maša! Smieklīgi!) Un bija iekopēts arī links no internetvietnes “YouTube.com”, taču to Līva izlēma paskatīties vēlāk.

      Vispirms viņa ar interesi izlasīja komentārus zem foto. “Pietiek sērot, vecīt! Zivju dīķī vēl daudz!” mierināja kāds draugs, un cits piebiedrojās, kā meitenei likās, visai ļauni iesmaidot, ka gultā jāņem īsta sieviete, ne koka gabals. Uz to savukārt Sanda Mik…(Tā bija Viņa! – Līva atpazina, kaut arī miniatūrajā bildē grūti saskatāma un no uzvārda paturējusi tikai daļu.) reaģējusi ar: “Mikiņš jau tik Mašeņku mīl!” Taču pati saņēmusi dzēlīgu piezīmi no tā paša jau minētā Jankas: “Mašai vismaz dimantus un Kanārijas nevajag! (“smailijs” ar izbāztu mēli)”

      Līva, protams, nezināja, ko Kārļa bijusī laulene savā komentārā gribējusi uzsvērt, taču viņai šķita, ka Sandas tekstā jaušams tāds kā aizvainojums, greizsirdība, ka mūzika, kas varētu būt viena no vīrieša sirdslietām, ir svarīgāka… (Vai tā varētu būt, atminoties, cik ideālu slimnīcas sanitāre iztēloja abu laulību!?)

      Pēdējā komentētāja – Jankas – teikums savukārt vedināja domāt, ka glītā blondīne mīl spožu dzīvi. (Dārgas dāvanas, ceļojumi uz tālām, siltām zemēm… Varbūt tas bija laulības izjukšanas iemesls – ka Kārlis nespēja nodrošināt sievai princeses cienīgu dzīvu?!)

      Tomēr ne viens no šiem nešķita gana nozīmīgs faktors, lai tā dēļ pēc septiņu gadu kopdzīves izjuktu ārēji saskanīga laulība.

      Tad Līva atcerējās par linku zem bildes un, intereses vadīta, iekopēja to jaunā internetpārlūka logā. Atvērās lielākā tiešsaistes sociālā tīkla tīmekļa vietne, kurā apmeklētāji var ievietot un skatīties dažādus videofailus. “YouTube” rullītis, uz kuru izveda saite, saucās “Pizzicato”.

      Meitene ieslēdza datoram skaņu un palaida ierakstu. Tas nebija ne video, ne slaidu šovs, bet pāris minūšu garš audio failiņš ar lietū norasojušu logu ilustrācijā. Saklausījusi pirmās ģitāras izdotās skaņas, Līva tīksmi atlaidās krēslā un mēģināja iztēloties, ka to spēlē Miksons, lai gan tas varēja arī nebūt tiesa, jo izklausījās diezgan profesionāli.

      Kad pēc pagara skumīgi liriska ievada, pirkstiem veikli pārstaigājot ģitāras stīgas, pievienojās arī patīkama, labi nostādīta vīrieša balss, Līva pārsteigumā gandrīz nogāzās no sēžamā. “Tas pavisam noteikti ir Kārlis!” viņa salēcās un, pati saspringusi kā stīga, uzmanīgi ieklausījās tekstā, pēkšņi arī ievērodama, ka zem faila loga rakstīts: “K.Mix/K.Mix”, tātad – gan melodija, gan teksts ir viņējais!

      – Manai pilij vīles atirušas vaļā –

      Un caur pirkstiem sapņi tā kā smiltis tek…

      Trauslus ziedus grūti nosargāt ir salā –

      Salnas kož visstiprāk tad, kad saule lec.

                   Sapnim mūri neapcelsi apkārt,

                   Un vēl grūtāk būrī būtu ieslēgt to.

                   Tad, kad mīli, gribas to pie zvana piekārt

                   Un no laimes apskaut katru nolemto.

   Tad, kad mīli, visa pasaule ir vaļā,

   Nekas neiespējams taviem spēkiem šķiet.

  Liekas, mainīt Visumu ir tavā varā –

   Krāsas košākās tad varavīksnē šķied…

               Diemžēl mīlai mēdz būt arī maldu daba –

               Tukšiem solījumiem apvārdot tā prot.

              Un, kad saproti, ka izsapņotais galā,

              Pašam savai lētticībai jāpiedod...

             Pašam savai lētticībai jāpiedod...

      Izskanot pēdējiem akordiem, Līva kā hipnotizēta vērās ekrānā un spieda ieraksta atskaņošanas “pogu” atkal un atkal no jauna…

 

***

 

      Līgo vakarā Līva ar draugiem bija ieradusies zaļumballē tuvējā mazpilsētā. Kādā brīdī, atdalījusies no savas kompānijas, viņa bija devusies uz bufeti pēc kā atspirdzinoša un nu, gaidīdama rindā savu kārtu, garlaikoti lūkojās apkārt.

      Piepeši meitene sastinga kā rēgu ieraudzījusi. No daudzgalvainā svešo cilvēku pūļa iznira pats Kārlis Miksons un nāca tieši viņas virzienā.

      Lai gan zināja, ka nu vairs neizskatās pēc briesmones – zilumi uzsūkušies un pampums nogājis, Līva aši novērsās, taču dakteris to jau bija pamanījis. “Vai tas patiešām notiek? Man nerādās?” meitene nervozi minēja, nespēdama noticēt, ka abi beidzot atkal necerēti sastapušies, turklāt pavisam ārpus ierastajiem ikdienas ceļiem…

      Pienācis tuvāk, dakteris sasveicinājās: – Labvakar! – Un tā seja, atplaukstot siltā smaidā, arī pauda pārsteigumu par nejaušo satikšanos.

      Vīrietis iestājās rindā aiz Līvas, tā ka viņai nācās mazliet pagriezties, lai pieklājīgi atbildētu sveicienam.

      – Lab-b-vak-kar! – meitene ne bez pūlēm izstostīja, sirdij dauzoties kā neprātīgai. Bija tik jocīgi šo atlētisko stāvu redzēt bez baltā ķiteļa!

      – Priecīgus Līgo! – dakteris vēlēja.

      – Jā… jums arī! – viņa tikko noturējās, lai nepaspruktu neoficiālais “tev”, kas jau sen šķita atbilstošāks uzrunai, jo abi tak bija praktiski vienaudži. Taču, tā kā ne viens, ne otrs nebija ierosinājis ārišķīgās formalitātes atmest, viņa palika pie “jūs”.

      – Skaists vainadziņš! – vīrietis ieminējās, liekot sarunbiedrenes vaigiem sārtoties košākiem nekā galvas rotā ievītais āboliņš.

      “Negribi kļūt par tā nocēlēju?” Līva domās, iekšēji trīcot, vaicāja, taču skaļi nespēja pat pateikt paldies par komplimentu. Apmulsusi tā nodūra skatienu, un pēkšņi ceļi draudēja kļūt vēl mīkstāki, jo viņa izlasīja uzrakstu uz vīrieša krūtīm: “I’m looking… Maybe for You, Babe?!”

      Negaidot nez no kurienes uzradās Lauris, jau pa gabalu saucot: – Tad te tu esi! Es jau domāju, ka pazudusi!

      “Nu kāpēc tagad!” Līva šausmās novaidējās, kad bijušais puisis, absolūti nelikdamies traucēts, apvija savu spēcīgo roku tās trauslajam viduklim un mīlīgi pieglauda galvu plecam.

      Iestājās neveikls klusuma mirklis…

      “Man tā kā būtu viņi jāiepazīstina, bet kā?” meitene saspringti gudroja. “Nevaru taču teikt tagad: “Lauri, tas ir mans dakteris! Dakter, tas mans bijušais!”! Stulbi!” un, nevarējusi izšķirties, Līva, no kauna lienot zemē, aizgriezās, it kā Kārlis būtu pilnīgs svešinieks, kurš nupat tikai uzjautājis, cik pulkstenis.

      Laikam jau tikai Lauris nepamanīja saspringto atmosfēru. Nostājies rindā starp draudzeni un nepazīstamo vīrieti, viņš bez mazākajām aizdomām tērgāja tālāk: – Es tikko satiku Filipu. Un viņš teica, ka varam palikt pie viņiem. Dārzā esot telts, un mēs varot to izmantot, ja vajag.

      “Apklusti jel!” Līva domās lūdzās, raidīdama izmisušu skatienu pret debesīm. “Telts!? Ja vajag!? Nogaliniet mani!!!”

      Iespēja, ka Kārlis dzirdēto varētu interpretēt aplam, laupīja veselo saprātu. Un likās, ka pakausim piekaltais acu pāris izdedzinās caurumu.

      Par laimi, rindā pienāca viņu kārta, un, nopirkuši katrs pa aukstam aliņam, abi bijušie varēja atgriezties ballītē.

      Vēl, pirms iejuka pūlī, Līva saņēma drosmi un atskatījās, taču velti – glītais vīrietis bija uzgriezis muguru, un tā, dziļi sāpinot, izsmēja: “Oh, pardon! I need more beer! ”

      Lai gan krekls jau nebija vainīgs, meitene nosolījās par tā valkātāju vairs nedomāt. Līdz brīdim, kad vēlu naktī lielā ugunskura atblāzmā atkal to ieraudzīja starp dejotājiem. Seksīgās pseidomedmāsiņas apskāvienos.

      “Tātad ne brīvs vairs, ne dabūnams!” Līva smeldzīgi atklāja, tomēr tas neliedza pārkaitētajam prātam uzburt ainu, ka viņa ar Lauri pēc balles paliek Filipa sētā, draugs apdzēries guļ teltī, bet viņa uz soliņa sēž dārzā zem ābeles un groza rokās “nenocelto” vainadziņu…

      – Žēl, ka tāds skaistums novīst! – viņu no domām iztraucē kāda samtaina, skumja balss.

      Līva iztrūkstas, pagriež galvu un pāri žogam, uz ielas ierauga Viņu!

      Kārlis mēnesgaismā vizuļo kā debešķīga vīzija. Un Līvu pārņem nepārvarama vēlēšanās lēkt kājās un mesties tam pretī, kā noklīdis kuģis seko maldugunij.

      – Hei, draudzenīt! – maģisko sapni pēkšņi kā putekļus izšķaidīja Kristas spridzīgais izsauciens. – Baltā deja! Ej uzmeklē šo! Liekas, ka pirmīt redzēju viņu, lūk, tur, – draudzene norādīja virzienā uz pilsdrupu izeju un pastūma apmulsušo meiteni uz priekšu. – Nu ej! Kad tad vēl, ja ne Jāņu naktī, atļauties tādas vaļības!

      – Es nevaru, – Līva iesmilkstējās, lai gan ar prātu saprata, ka šī tiešām varētu būt vienīgā un varbūt pat pēdējā iespēja. Galu galā gada īsākās nakts mistērijai piedienējās ticēt māņiem, lai pieburtu sev precinieku!…

      Izpūtusi no plaušām visu gaisu un dziļi ieelpojusi, meitene sasprindzināja redzi un iejuka pūlī.

      – Dāmu deja! Visas Līgas meklē savus Jāņus! – muzikanti turpināja uzmundrināt, lielā jautrībā sekodami līdzi, kā meitas skraida pa laukumu, iecerētos meklēdamas.

      Līva tuvojās Kristas norādītajai vietai, bet soļi palēninājās.

      “Kā tas izskatīsies? Viņš taču ir kopā ar citu!” balss galvā atgādināja. “Nav lemts! Samierinies!” tā šņāca, un Līva aizmiglotu skatu vērās katra pie vārtiem stāvošā vīrieša sejā cerībā, ka viss vēl nav zaudēts. Taču pūlī Kārļa nebija.

      Izmisums pārņēma prātu un sirdi, un asarām acīs meitene metās atpakaļ pie Kristas, klusībā lūgdamās, kaut Kārlis nejauši pagadītos viņai ceļā un tā ieskrietu tieši tā skavās. Taču nekā. Miksons bija pazudis…

 

***

 

      – Kāpēc atteici Laurim iet uz klubu? Viņam taču pēdējais tusiņš pirms aizbraukšanas! – Krista neapsveicinājusies tēloti bargā balsī uzbruka pa telefonu.

      – Es nevaru, – Līva paraustīja plecus un, zinot, ka draudzene tāpat neliksies mierā, kamēr nebūs izdibinājusi patieso iemeslu, nomurmināja: – Un ja nu mēs tur atkal satiekam Viņu…?

      “Otrā galā” iestājās klusums, bet bija maldīgi domāt, ka Kristu samulsinājusi atbilde. Viņa tikai apsmadzeņoja kārtējo sakāmo, lai tūlīt pat izplūstu garā bezierunu monologā: – Tu domā, ka jūsu “nesatikšanās lāsts” ir lauzts? Cik reižu tu esi redzējusi viņu klubā, uz kuru ejam mēs? Vēl tak ir četri citi, atceries? Cik bieži tu vispār esi satikusi viņu kaut kur citur ārpus slimnīcas vai ārsta kabineta? Vai viņš ir devis kaut mazāko mājienu, ka tu viņu interesē, ka viņu vispār interesē jebkāda veida ārpusreglamenta attiecības ar tevi? Tu domā: ja viņš būtu gribējis, viņš nebūtu tevi uzmeklējis? Viņš zina, kā tevi sauc, viņš var uzzināt tavu telefonu un adresi – jāpaņem rokās tikai tava slimības vēsture. Elementāri, Vatson! Attopies, mīļā! Tu esi tikai viena no pacientēm… Un pat ja tev ir iespējas kļūt par ko vairāk… Ko dari tu? Čīksti, ka neko nevari! Tu nezvani viņam! Tu pat uzrakstīt “Draugos” nespēj! Viņš par tevi, tavām jūtām neko nezina, bet tu kā muļķe sēdi un gaidi, kad notiks brīnums. Tikai – kāds? Vai tev liekas, ka viņš pēkšņi vienu dienu varētu uzrasties pie tavām durvīm? – Krista izspēra bezmaz vienā elpas vilcienā, bet tad, attapusies, ka bijusi pārāk skarba, jau pielaidīgākā tonī turpināja: – Nu, nemāni sevi! Brīnumi nenotiek! Ja vēlies, lai liktenis jūs atkal saved kopā, TEV ir jāpasper solis pretī. Tev ir jāiziet sabiedrībā, cilvēkos! Un pat ja tu tur nesatiksi Viņu, tev ir iespēja satikt kādu citu… Labāku, foršāku… Uzņēmīgāku, galu galā!

      Līva klausījās draudzenes teiktajā un iekšēji piekrita ikvienam tās vārdam. Tomēr viņa negribēja nevienu citu un tāpēc nespēja apslāpēt bažas, ko Kārlis varētu padomāt, trešoreiz “pieķerot” meiteni ar Lauri.

      Lai cik ļoti abi bijušie centās izturēties kā draugi, domājams, ne viens vien, redzot viņus kompānijā ar citu laulātu pāri, kurš nekautrējas sabiedrībā atklāti paust savas jūtas, padomātu, ka skatās uz diviem saskanīgiem pāriem. Un patiesībā jau Lauris bieži vien arī neizturējās kā “tikai draugs” – ieraduma pēc mēdza uz galda saņemt Līvas roku, brīžiem mīlīgi pieglaust galvu plecam vai, pavisam aizmirsies, kaut ko čukstēt pie auss, ar lūpām viegli skarot tās kaklu un tīšām pūšot dvašu jutīgajā atslēgaskaula bedrītē…

      Jau pirmās divas iztraucētās sastapšanās, iespējams, bija pārliecinājušas Kārli, ka Līva nav brīva sieviete, kaut arī bez gredzena pirkstā. Varbūt tieši tamdēļ viņš netika tai tuvojies. Pats piedzīvojis laulības izjukšanu neuzticības dēļ (tas šķita ticamākais iemesls, kaut arī īsto viņa joprojām nezināja), nespēja to nodarīt kādam citam.

     Turklāt, kā jau Krista teica, arī Līva Miksonam nebija devusi ne mazāko zīmi, ka jaunais ārsts viņu saistītu kā vīrietis. Viņa tam bija tikai paciente, kurai netīšām iebelzis ar durvīm (šis trieciens noteikti atstājis sekas uz viņas uzvedību, jo droši vien tāpēc tā kļuvusi tik neadekvāta…). Tas viss – koķetērija un divdomīgie skatieni – varēja būt radies tikai viņas traumētajā prātā, respektīvi, viņa redzējusi un dzirdējusi to, ko vēlējusies, tā teikt, vēlamo uzdevusi par esošo, kaut arī realitāte būtu visai patālu no iedomātā…

      – Nu, tu nāksi? – Krista ieprasījās, nesagaidījusi ne iebildumus, ne skaļu piekrišanu savai tirādei. – Apsolu, ka metīšos Laurim ap kaklu, tiklīdz dakteris parādīsies pie horizonta, un viņam neradīsies ne mazāko aizdomu, ka tas nav MANS vīrs, – klausulē atskanēja dzidri smiekli.

      – Un ko tu pēc tam teiksi Zigim? – Līva uzjautrināta iespurdzās līdzi, iztēlojoties šādu situāciju.

      – Es pabrīdināšu, ka tas ietilpst tevis glābšanas operācijā.

      Negribot Līva sarāvās, un piepeši atkal piezagās pirmītējais drūmums un bažas. Gribējās teikt: “Nezināju, ka mani ir jāglābj!” Bet draudzenes pūles atrast viņai dzīves partneri bija tik neviltotas un mīļas, ka, nevēloties aizvainot, tikai pusnopietni nočukstēja: – Cerams, tavs vīrs ir gatavs nest tādu upuri.

      – Es jau varu sarunāt Laurim kādu citu draudzeni līdzi. Bet tad man atkal jāmeklē, kuru no Ziga draugiem piespēlēt tev, lai nebūtu vienai jādirn pie bāra brīžos, kad mēs pucējam deju plača grīdu…

      – Gan jau es kaut kā pārdzīvotu, – Līva piespiesti pasmaidīja.

      – Bet Lauris gan ne. Viņš tak joprojām tur šefību pār tevi! – un atkal jau draudzene izspēlēja nepareizo kārti.

      Lai gan lēmums vairs nebūt pārim bija abpusējs un abi saglabāja draudzīgas attiecības, Līvai šķita, ka turpināt kontaktēšanos būtu daudz vieglāk, ja Lauris sev atrastu jaunu draudzeni. Tad tā nabas saite starp abiem tiktu pārcirsta kā ar nazi, kamēr šobrīd vēl viss balansēja kā uz naža asmens – viņi tikpat labi atkal varēja kļūt par mīlniekiem, jo abiem joprojām bija siltas jūtas vienam pret otru, kaut arī ne tik kvēlas kā sākumā. Tiesa gan, ilgās atšķirtības dēļ tās nu bija pat pastiprinājušās…

      Taču, kopš Līvas prātu un sirdi pārņēma Kārlis, meitene nespēja nedomāt par to, ka ar katru tuvošanos bijušā drauga virzienā attālinās no iespējas būt kopā ar dakteri. Un kaut arī Miksons varbūt ne tuvu nav viņas iedomātajam sapņu tēlam, viņa gribēja uzzināt, kāds viņš ir. Tikai nespēja saņemties… Bet no otras puses – ja arī dakteris ir tik neizlēmīgs un nesper soli viņas virzienā, varbūt viņa tiešām to neinteresē un viss notikušais ir neskaitāmas zīmes, ka abiem nav paredzēts būt kopā…

      Kā uzminējusi, par ko draudzene atkal aizdomājusies, Krista sparīgi nopūtās un pārnopietnā balsī paziņoja: – Ņemu savus vārdus par krišanu Laurim ap kaklu atpakaļ. Ja notiks brīnums un smukais dakteris uzradīsies klubā, es pieiešu viņam klāt un… – draudzene uz mirkli aizturēja elpu, sakāpinot intrigu. – Es viņam pateikšu, ka mana druška ir kā bez prāta viņa dēļ! Davaj, taisies! Pēc divdesmit minūtēm mēs būsim tev pakaļ! Bez ierunām! – Un klausulē atskanēja īsi pīkstieni.

      Līva skumji pasmaidīja un cēlās, lai atrastu, ko vilkt mugurā.

 

***

 

      – Paldies, lācēn! – Lauris pateicās, pieglaudis vaigu draudzenes plecam un iekārtojies ērtāk dīvānā aiz viņas.

      – Lūdzu, nevajag! – Līva tuvu asarām nočukstēja. – Tas izklausās, it kā es tev būtu kādus pakalpojumus sniegusi.

      – Piedod! Nebiju tā domājis! – vīrietis taisnojās, pārklādams kailo muguru skūpstiem. – Es zinu, ka tu to sākumā negribēji, piedod, es vienkārši nespēju noturēties… Bija tik labi atcerēties vecos laikus ar Kristu un Zigi! Izplosīties pa klubu! Tici man, neviena ballīte uz kuģa nelīdzinās šīm! Es pat nezinu, kas tur par vainu. Mūzika vai publika… Vai tas, ka te visi gandrīz savējie! Es sen nebiju juties tik superīgi labi!

      – Tad paliec! Nebrauc! – Līva klusītiņām nomurmināja, būdama pārliecināta, ka tas neko nemainīs.

      Klubā draugiem Lauris bija klāstījis, cik apmierināts ir ar savu dzīvi uz kuģa, cik fantastiska izdevība tā viņam, parastam puisim no mazas Austrumeiropas valstiņas, ir! Kā kruīza lainera kapteinis, saucot savus viesus vakariņās, allaž piesaka, ka konkrētā restorāna šefpavārs ir Louris Bīrsins, nepareizi izrunājot ne tikai vārdu, bet arī uzvārdu – Bērziņš. Un kur tad vēl haltūriņas – uzaicinājumi gādāt par maltīti uz privātām jahtām, kuras atpūtai izmanto miljonāri un miljardieri, to skaitā slavenības! Toms Krūzs reiz esot pasaucis personīgi viņu un uzslavējis par īpaši gardo risoto ar jūras veltēm. Bet supermodele Taira Benksa pieprasījusi divas papildporcijas tiramisu. Latvijā šādas iespējas nebūtu!

      Draugs, to stāstot, izklausījās patiesi laimīgs un gandarīts. Taču laikam jau veiksme vienā jomā nespēj līdzsvarot trūkumus citās. Šādā darbā par privāto dzīvi ir jāaizmirst, ja vien neatrod cilvēku, kas arī gatavs praktiski dzīvot darbā – cauru dienu kambīzē pie pannām un katliem, bet pārējā laikā pāris kvadrātmetru lielā kajītē ar nolaižamu galdu un šauru guļvietu.

      Laikam tieši cilvēcīgā vēlme justies vajadzīgam, mīlētam un mīlēt abus bijušos tika atkal novedusi gultā. Varbūt vainīgi bija senie atmiņu stāsti un patērētais alkohols… Lai nu kā, abi zināja, ka rīt tomēr viņu ceļi šķirsies un katrs atgriezīsies savā dzīvē ar tās cēlumiem un kritumiem…

 

***

 

      Sajūtot pirmās lietus lāses uz kailajiem pleciem, Līva aši iespruka kādas mājas durvju ailā, lai nogaidītu, kad pārstās līt. Šodien tā bija jau trešā reize, kad spēji uznācis vējš sadzina zili melnus mākoņus vienkop un pēc draudīga pērkontēva rūciena lejup sāka gāzties ūdens vāli, it kā debesīs būtu pārrauts kāds dambis.

      Cilvēki ielās pajuka uz visām pusēm, meklēdami glābiņu no pēkšņajiem plūdiem, kas tos kā skudras varētu ieraut straumē un līdz ar pilsētas putekļiem un gružiem noskalot kanalizācijā.

      Bez Līvas šaurajā durvju arkā iešmauca arī kāds pagara auguma vīrietis, paslēpies aiz žurnāla, ko bija turējis virs galvas kā lietussargu.

      – Ir nu gan laiciņš! Laikam kāda ragana nomirusi… – tas klusu šķendējās, noskurinādamies kā suns pēc peldes.

      Līdz tam meitene nebija uzmetusi pat vienu ašu skatu izlijušajam stāvam sev blakus, taču ar šo čukstu pietika, lai asinis dzīslās sastingtu un viņa vairs neuzdrošinātos pacelt acis, nespēdama noticēt, ar ko kopā “zem viena jumta” savesta negaisa laikā… (Vai man rādās?)

      Dakteris Miksons tikām bija noslaucījis seju plaukstās, atglaudis slapjos matus no pieres un, pagriezies pret viņu, sirsnīgi uzsmaidīja: – Sveika, sen neredzētā! Kā iet… no tā brīža līdz šim?

      Negaidīti draudzīgais tonis, kas liecināja, ka viņš meiteni labi atceras, samulsināja Līvu vēl vairāk, un tā tik tikko pārdabūja pār lūpām “sveiks!”, lauzīdama galvu, kuru “to brīdi” viņš domā un vai vispār interesējas, kā bijušajai pacientei klājas. (Varbūt tā ir tikai standarta pieklājības frāze, kā angļiem “How do you do?”, uz kuru parasti neatbild?!)

      – Ar galvu viss kārtībā? – Miksons kā sens paziņa prašņāja tālāk, bet tad, acīmredzot apjautis jautājuma divējādo nozīmi, aši atvainojās: – Piedod! Galva pēc satricinājuma vairs nesāp?

      – Nē, nesāp! – Līva atsmaidīja, vīrieša rotaļīgā runas stila atbruņota.

      – Esi nosalusi? – Kārlis pēc mirkļa ievaicājās, laikam pamanījis, ka smalkā pūciņa uz meitenes rokām un pleciem saslējusies gluži stāvus.

      – Mazliet! – viņa atzinās, ar plaukstām brucinot augšdelmus, bet, atskārtusi, ka vīrietis varētu piedāvāt savu jaku (Tādai “tuvībai” es vēl neesmu gatava!), steidza piebilst: – Tūlīt jau droši vien atkal uzspīdēs saule.

      – Es zinu lielisku veidu, kā sasildīties, – vīrietis koķeti piemiedza aci un, paliecies tuvāk, kā lielu noslēpumu klusiņām atklāja: – Kaloriju dedzināšana!

      Līva acumirklī iztēlojās, kā augstpapēdenēs laipo pa peļķēm blakus garkājainajam dakterim, un, valdot smieklus, purināja galvu: – Baidos, ka skriešana nav mana stihija…

      – Nē, nē! – arī Miksons iesmējās, visticamāk vizualizējis to pašu skatu, un, iebāzis roku kabatā, kur kaut kas nočaukstēja, nočukstēja: – Man ir labāks piedāvājums! Aizver, lūdzu, acis!

      Līva bez mazākā mulsuma, pārliecināta, ka nākamā komanda būs “atver muti!”, paklausīgi izpildīja lūgumu, zobgalīgi vaicādama: – Vai tev vienmēr ir līdzi šokolāde? (Cik uzreiz vieglāk ir sarunāties, kad oficiālo “jūs” nomaina draudzīgais “tu”!)

      Atbilde nesekoja. Tā vietā divas karstas plaukstas saņēma Līvas zodu un jau nākamā mirklī tās lūpām piekļāvās kas viegli durstīgi maigs un silts. Un tā nebija šokolāde!…

      “Es sapņoju!” Līva, sirdij salecoties, paspēja nodomāt un tūlīt pat arī uztrūkās sēdus.

      Pulss deniņos sitās tik strauji, it kā būtu skrējusi. “Ārprāts! Tik reāli!” viņa, mēģinot atgūt elpu, dvesa un, atlaidusies atpakaļ uz spilvena savā dīvānā, aizžmiedza acis cerībā atgriezties pirmītējā situācijā uz ielas, kur Kārlis bija uzdrošinājies viņu noskūpstīt.

     “Lūdzu, lūdzu, lūdzu!” meitene, salikusi kopā plaukstas, vērsās pie sapņu aizgādņa – dieva Hipna. Tomēr vīzija neatgriezās.

      Pulkstenis rādīja jau pāri deviņiem, un Līva piespieda sevi celties, lieku reizi atgādinādama: ja Miksons būtu gribējis ko vairāk par nevainīgu flirtu, tas būtu noticis. “Tāpēc , Līva Lāce, nav ko sevi barot veltām cerībām un tukšiem minējumiem “kā būtu, ja būtu”. Izmet viņu no galvas! Nesapņo! Dzīvo realitātē!”

 

***

 

      Pēc darba Līva iegāja tuvējā kafejnīcā nopirkt našķus, ar ko sevi palutināt pie tējas tases. Viņa samaksāja par bulciņām un konfektēm un grasījās doties mājās, kad uzmanību piesaistīja drūzma pie saldumu veikaliņa izejas. Cilvēki spiedās ap durvīm, tomēr neviens nedevās ārā.

      – Atkal gāž!

      – Pludo visa iela!

      – Drīz jau laivu vajadzēs… – pircēji neapmierināti cits caur citu pukojās par kārtējo spējo lietusgāzi.

      “Līst gluži kā šorīt sapnī – priekšā balta siena!” Līva nodomāja un, tā kā izlīšana viņai nerūpēja (varbūt pat lietus aizskalos visas bēdas kā tai “Credo” dziesmā), droši spraucās uz izeju.

      Pārkāpusi slieksnim, meitene jau gatavojās spert soli pāri peļķei pašā durvjpriekšā, kad blakus pēkšņi kāds ierunājās: – Ir nu gan laiciņš! Laikam kāda ragana nomirusi…

      Negaidītais déjà vu satricināja tik ļoti, ka maisiņš ar pirkumiem uzlidoja gaisā un piezemējās pie kājām tieši peļķē.

      Līva aši noliecās, lai to paceltu, taču kāds cits bija ātrāks. Tas, pret kura seju atsitās viņas pakausis, strauji atliecoties…

      – Piedodiet! – Miksons, paslēpis degunu plaukstā, atvainojās un palīdzēja meitenei pēc atsitiena iztaisnoties. – Jums viss kārtībā?

      Līva skatījās vīrietī kā spokā un mirkšķināja acis, it kā censtos atmosties. “Es jau atkal sapņoju?” viņa purināja galvu un kāpās atpakaļ lietū. Taču vīrietis saņēma meiteni aiz elkoņa un pavilka zem veikala izejas jumtiņa, kur pār tiem neskalojās lietus straumes.

      – Viss labi? – dakteris, izmurcījis savu degunu, pārprasīja un īsi iesmējās: – Jūsu traumēšana laikam ir mana otrā specialitāte. Piedodiet!

      Kad Līva neatbildēja, viņš ierosināja apsēsties un, tā kā joprojām turēja viņas roku, ieveda meiteni kafejnīcā, kur apsēdināja pie galdiņa.

      – Lūdzu, sakiet, ka mums nav atkal jādodas uz “traumām”! – Miksons nopietni vērās pretimsēdētājā, cenzdamies notvert tās neko neredzošo skatienu, līdz pasauca to vārdā: – Līva! – Šķiet, tas līdzēja.

      Meitene paskatījās vīrietī, tad uz savu plaukstu, ko viņš bija satvēris uz galda, un, piesardzīgi atvilkusi to pie sevis, diezgan nepārliecinoši nočukstēja: – Man viss labi! Patiešām!

      – Paldies dievam! – Kārlis uzelpoja. – Jūs mani nobiedējāt… Vai drīkstu izmaksāt kādu stiprāku dzērienu nervu nomierināšanai!

      – Nē, paldies! – Līva papurināja galvu.

      – Nu, tad varbūt kādu tēju? Ar kūciņu?

      Viņa pamāja.

      – Kādu?

      – Vienalga. Pēc jūsu izvēles.

      Kamēr Kārlis aizgāja pakaļ solītajam cienastam, meitene, nervozi kodīdama lūpas, mēģināja iztēloties, kādā gultnē varētu ievirzīties abu saruna. Vai tā būs tikai pieklājības “vizīte”, atmaksājot par pāridarījumu? Vai arī tas varētu izvērsties īstā randiņā? Ar visām no tā izrietošajām sekām!… Nevar taču būt, ka viņi atkal satiksies uz dažām minūtēm un pēc tam kā vienmēr pazudīs viens no otra dzīves uz vairākiem mēnešiem!

      “Varbūt Miksons joprojām domā, ka esmu aizņemta. Kā pateikt, ka tā nav? Bet varbūt viņš pats pa šo laiku jau atradis kādu citu? Varbūt jau dzīvo ar to seksīgo blondīni no “Draugiem”, ar kuru kopā līgoja? Vai arī izlīdzis ar sievu? Pēc “YouTube” dziesmas tak skaidri noprotams, ka pats sevi vien vaino “sapņu piļu sagrūšanā”, tātad ļaunu prātu uz Sandu netur! Pieradumam ir milzīgs spēks! Un pagātne nepazūd, ja to dienu liecinieks tepat degungalā grozās! Sākt jaunu dzīvi nepavisam nav viegli! Tāpēc daudzi, pārkāpjot aizvainojumam, dzīvo kopā tālāk pa vecam…”

      Kārlis atgriezies nolika uz galda divus šķīvīšus ar tortes gabaliņiem un divas tējas tases.

      – Rādās, ka lietus pārgājis, – vīrietis priecīgi paziņoja, apsēzdamies pretī. – Nopirku vietā, ja jūsu pirkums izrādītos pārāk slapjš, – viņš taisnojās, nolikdams priekšā maisiņu ar konfektēm un smalkmaizītēm.

      – Nevajadzēja! – Līva samulsusi pasmaidīja, tomēr jutās glaimota par tādām rūpēm.

      – Mikiņ! Sveiks! – piepeši blakus novīteroja kāda sīrupaina balss, un, atļauju neprasījusi, pie abu galdiņa apsēdās blondīne, kuru Līva tika redzējusi slimnīcā – daktere Sanda Miksone. Demonstratīvi uzgriezusi bijušā lauleņa sarunu biedrenei muguru un teju vai aizliekusies priekšā tai, ekssieva saldā balsī dūdoja: – Kārlīt, labi, ka tevi satiku. Mums jāparunā par Robiju. Kā mūsu mazulītim iet? Vai viņš ilgojas pēc manis? Vai varu viņu apraudzīt?

      Vārdi “mūsu mazulītim”, “ilgojas”, “apraudzīt” tika tā uzsvērti, ka Līvai neradās divu domu – tas tika darīts viņas dēļ. Lai liktu saprast, ka Miksonus saista kas vairāk par kopīgu uzvārdu…

      “Viņiem ir dēls!” šī doma iesvēla sirdī kā ass dzelonis un pamatīgi izsita no līdzsvara. Lai gan bērns, protams, nav nekas neparasts, ja cilvēkiem ir attiecības, ģimene, tas tomēr daudz ko sarežģī, veidojot jaunas attiecības. Ar to nevar nerēķināties! Cilvēkus, kam ir kopīgi bērni, tie saistīs visu mūžu, un, ja pāris šķiroties nav saglabājis draudzīgas attiecības, saskarsme var nest arī gana daudz negāciju līdzi…

      – Es labāk iešu! – Līva nočukstēja un grasījās celties.

Bet Kārlis atkal satvēra viņas roku pāri galdam un, neizdibināmi ieskatījies acīs, nopietni noteica: – Nē, pagaidi! Viņa tūlīt ies…

      Pēkšņā uzrunas formas maiņa no daudzskaitļa otrās personas uz vienskaitli (“pagaidi” – “pagaidiet” vietā) lika Līvas sirsniņai nodrebēt. “Vai tas nozīmē, ka Kārlis grib būt tuvāks, nekā izrāda? Vai tikai izliekas bijušās priekšā, vēloties demonstrēt, ka viņa to vairs nevar koriģēt pēc sava prāta un ka tai nav tiesību jaukties VIŅA darīšanās?!”

      – Sandiņ! – Miksons tikpat medaini, bet ar žults piedevu uzrunāja ekssievu. – Es tev piezvanīšu. Mēs parunāsim citreiz! Tagad esmu aizņemts! Robijam nekas nekaiš. Viņš jūtas lieliski. Uz redzēšanos!

      Kaut arī Līva neredzēja Miksones sejas izteiksmi, šķita, ka tā jūtas pārsteigta par tādu izturēšanos – Sanda skaļi ievilka elpu, kā gribētu spļaut laukā ko indīgu, tomēr pēdējā brīdī savaldījās un laikam nolēma atkāpties ar cieņu. – Labi, Mikiņ! – balsī vairs nebija ne kripatiņas salduma, kaut arī tā joprojām lietoja mīļvārdiņu. – Es gaidu tavu zvanu! Tu zini, ka viņš ir arī mans! Sabučo viņu no manis un pasaki, ka mammīte mīl! Uz re-dzē-ša-nos! – Sanda noskaldīja pieceldamās un, veltījusi Līvai pārākuma apziņas skatienu, atstāja abus divatā.

      – Fū! – Kārlis nopūtās kā izturējis smagu pārbaudījumu un, beidzot atlaidis meitenes roku, vainīgi uzsmaidīja. – Es atvainojos!… Pie kā mēs palikām? Jums tātad garšo saldumi!?

      – Jā! – Līva vēsi nočukstēja, nepalaizdama garām, ka vīrietis atkal pārgājis uz “jūs”. Turklāt pirmītējais “incidents” ar bijušo joprojām lika justies kā ar aukstu ūdeni aplietai. Meiteni satrauca Sandas Miksones valdonīgais tonis, kas ļāva noprast, kurš tajā ģimenē bijis noteicējs. Un tad vēl fakts, ka abiem ir dēls, kurš kādu iemeslu dēļ ikdienā dzīvo pie tēva… Tas šķita visai neparasti, ņemot vērā, ka puisēns vēl ir mazs – pirmās klases vai pat pirmsskolas vecumā! Līva nezināja nevienu pāri, kur pēc šķiršanās lielākās rūpes par bērnu neuzņemtos māte… Tas lika meitenei Kārli ieraudzīt citā gaismā – varbūt piesardzīgs attiecību uzsākšanā viņš bija arī dēla dēļ. Veidot jaunas, kad iesaistīts vēl kāds trešais, nekad nav vienkārši…

      – Robijs ir mūsu kaķis, – Kārlis, kā uzminējis, par ko aizdomājusies sarunbiedrene, smaidot noteica un ne bez rūgtuma balsī paskaidroja: – Sanda grib to ņemt pie sevis, bet jaunajā dzīvesvietā ir suns, kurš kaķus neciešot ne acu galā. Tā nu Robijs palika pie manis… Tiklīdz Sanda pierunās savu štuceri tikt vaļā no suņa vai arī atradīs sev jaunu “sponsoru” (Atkal jau norāde, ka viņa vīriešus vērtē pēc maka biezuma!), kam nav mājdzīvnieku, tā visticamāk savāks Robiju sev. Viņš mums tāds dižciltīgs – Sandas vājība – amerikāņu izcelsmes aristokrāts. Meinkūns. Zināt tādu šķirni?

      Līva noraidoši purināja galvu, nespēdama vien iekšēji nopriecāties, ka runa bijusi tikai par kaķi.

      – Tie ir lielākie mājas kaķi, kuru šķirnes izkopēji centušies saglabāt pēc iespējas dabiskāku. Meinkūnu raksturīgākās pazīmes ir kuplā aste un spalvu pušķīši ausīs. Un parastiem minkāniem neraksturīgie izmēri. Mūsējais ir tāds riktīgs bifelis – vienpadsmit kilogramus smags, – Kārlis ekspresīvi stāstīja, ar rokām demonstrēdams sava mīluļa parametrus. – Tūlīt parādīšu, – viņš iesaucās un aši izvilka no kabatas mobilo telefonu, lai tā bilžu galerijā tūlīt pat atrastu Robija foto. – Lūk!

      Līva aplūkoja displejā redzamo runci, kas laiski izstiepies uz dīvāna teju visā tā garumā. Izskatījās, ka šis eksemplārs savas trīs reizes pārsniedz parasta kaķa izmērus. – Milzīgs! – meitene pārsteigta noteica.

       – Tā gan, – Kārlis lepni piekrita un, atvērdams jaunu bildi, stāstīja tālāk: – Taču, kad atvedām mājās, bija tāds mazs kunkulītis, divās saujās saņemams. Tagad riktīgs monstrs!

      Pēkšņi Robija bildi displejā nomainīja vārds “Nodaļa” un telefons Miksona rokā iezvanījās. – Piedodiet! Man jāatbild, – Kārlis atvainojās un pacēla aparātu pie auss.

      Pēc viņa teiktā bija noprotams, ka zvanīts tiek no darba un dakteris tiek aicināts ierasties slimnīcā, ko arī viņš bez vilcināšanās apsolīja.

      – Piedodiet! Mani pienākums sauc! – vīrietis atvainojās un piecēlies tā kā gribēja vēl ko teikt, taču nosauca vien “atā!” un prom bija.

      – Atā! – Līva atbalsoja un sadugusi žēli nopūtās: – Atkal nekā!

 

***

 

      – Tu nemūžam neuzminēsi, ar ko es nupat saskrējos trepēs! – aizelsusies, it kā patiešām būtu skrējusi, ienākot paziņoja Krista.

      – Nu, nu? Ar kādu savu bijušo? – Līva pasmīkņāja, iedomājoties, ka draudzeni tā satraukt varētu tikai kāds vētrainās pagātnes rēgs.

      – Nē, vot! Ar tavu topošo!

      – Ar ko?

      – Ar Miksonu! Esi jau šamo aizmirsusi? Viņš tikko iegāja dzīvoklī, kuru vēl nesen izīrēja! – Krista uzvarētājas priekā paziņoja.

      – Tu muldi!?! – Līva neticīgi grozīja galvu.

      – Nu, goda vārds! Noej lejā paskaties! Brīnums ir noticis!!! Tu nedrīksti tādu izdevību laist vējā! – draudzene musināja savedējas balsī.

      – Beidz! Tu taču nedomā to nopietni? Ko es viņam teikšu? – Ideja šķita absurdāka par absurdu. Pat ja minētais vīrietis kādu nezināmu iemeslu dēļ radies viņas kāpņu telpā, nevar taču iet viņam klāt un teikt…

      – Un kāpēc ne? Saki, ka atnāci iepazīties ar jauno kaimiņu! – Kristai viss izklausījās vienkārši. – Še šampis un ej! – viņa iespieda rokās nule atnesto pudeli un pagrieza draudzeni durvju virzienā.

      – Paga! Stop! – Līva apstājās kā zemē iemieta. – Tas ir stulbi! Neviens tā nedara!

      – Klau, tu gribi viņu vai ne? – Krista pietēlotās dusmās sašuta. – Cik mēnešus es klausos tavas gaudas par viņu! Uz poliklīniku bez iemesla tu aiziet nevari, “Draugos” uzrakstīt neuzdrošinies! No kuras aizvēstures vai tiklības atbalstītāju biedrības tu esi?

      – Varbūt viņš atnāca ciemos pie kāda? Vai kādas…?

      – Viņš atslēdza durvis!

      – Tu droši zini, ka tas bija viņš?

      – Nu tak! Neesmu jau akla! Ej! Nečammājies! Varbūt atnācis tikai dzīvokli apskatīt. Ievācies jau vēl nav! Tu to būtu pamanījusi?!

      – Tas ir muļķīgi! Ko lai es saku? – meitene bija tuvu izmisumam. – Nevaru taču teikt: man neviena nav, gribu draudzēties ar tevi. Tas čalis, ar kuru tu mani visas reizes redzēji, nav nekas, pagātne!… Varbūt tas, ka Lauris visu laiku uzradās blakus, ir zīme – nav lemts?

      – Bet varbūt kāds tur augšā pārbauda tavu mērķtiecību – cik stipri tu to vēlies? – Krista pagrieza visu citādi. – Atceries, sākumā jūs netikāties gadiem, tad mēnešiem… Tagad ir pagājusi nedēļa kopš randiņa kafejnīcā! Viņš ir tepat lejā, blakus, rokas stiepiena attālumā! Pilsētā ir cik dzīvokļu, bet viņš atnāk tieši te. Varbūt tā ir zīme?

      Bija jūtams, ka Līva aizdomājas. – Bet ja nu viņš zināja…

      – Tad tai jābūt sasodītai veiksmei, – Krista draudzeni pārtrauca. – Paturēt prātā kādu adresi un novaktēt, ka tieši kaimiņos atbrīvojas dzīvoklis. Viņam noteikti jāpiedalās loterijās… Ej pasaki to viņam! Es pagaidīšu! Ja nekas neizdosies, piedzersimies! Ja izdosies, viss kedās un Lāce laimīga! Ej! Par mani neraizējies! Ja pēc piecpadsmit minūtēm vēl nebūsi atpakaļ, braukšu mājās un tu man vēlāk piezvanīsi. Ok?

      – Nē, es nevaru! – Līva tiepās. – Izskatīsies, ka es pati piedāvājos.

      – Nu, klau! – Krista jau atkal sāka sašust. – Tā jūs ilgi varat staigāt viens otram apkārt kā kaķis ap krējuma podu. Laiks iet! Tikpat labi, kamēr tu te tēlo princesi tornī, gaidīdama, kad princis atjās, viņu pa ceļam jau būs nocopējusi kāda cita! Ne tik klīrīga jaunkundze! Ir divdesmit pirmais gadsimts! Vai nav vienalga, kurš sper pirmo soli? Tev jau nav uzreiz gultā jālec! Vienkārši aizej un iepazīsties! Vēlreiz! Kā Līva ar Kārli, ne paciente ar dakteri… Man ir ideja! – draudzene pēkšņi iesaucās. – Noplūdini viņam dzīvokli un pēcāk piesakies uzkopt, – tā iesmējās un, uzgriezusi muguru, tēloja, ka uzmazgā grīdu, dibenu atšāvusi un gurnus pavedinoši grozīdama.

      Līva jautrojās līdzi, bet tad kļuva nopietna: – Tas tak nav reāli! Turklāt viņš varbūt jau sen ir prom!

      – Tūlīt pārbaudīsim! – Krista lietišķi noteica un ienesās istabā. Atrāvusi balkona durvis, viņa izgāja ārā un pārliecās pāri malai. – Ta-dā! Gaisma vēl deg!

      – Varbūt man var kaut kas “netīšām” nokrist uz viņa balkona? – Līvai iešāvās prātā cita ideja gājienam lejā.

      – Kā? – draudzene iespurdzās. – Cauri grīdai neko neizmetīsi… Un vēl šitādā trajektorijā… netīšām!? Neiespējami! Ja nu vienīgi ko vieglu vējš “it kā” varētu nomest lejā. Šo, piemēram, – viņa paķēra no veļas šņores krūšturi.

      – Beidz! Nē! – Līva izbijusies iesaucās un centās atņemt savu intīmo veļas gabalu.

      – Tad ej! Vai nu ej, vai es metu lejā! – Krista nopietni draudēja.

      – Labi, es noiešu! – meitene beidzot padevās. – Bet, ja viņš nesapratīs, kālab esmu atnākusi, proti, noturēs mani par jukušu, jo… atkārtoju: ne-viens tā ne-da-ra!

      – Filmās dara!

      – Mēs neesam filmā!… Ja es tur kaut uz mirkli sajutīšos lieka un gribēšu, lai zeme mani aprij, es tevi nositīšu!…

      – Sarunāts! Bet, ja man izrādīsies taisnība un viņš priecāsies tevi redzēt, tu mani aicināsi uz kāzām! – Krista jokodamās atcirta.

      – Labi! – Joprojām nespēdama noticēt, ka to dara, Līva izgāja koridorā, nokāpa pāris kāpņu posmus uz leju un, domās noskaitīdama īsu lūgsnu veiksmes dievietei Fortūnai, nospieda zvana pogu.

      Dzīvoklī valdīja aizdomīgs klusums. (Varbūt aizgājis!?)

      – Vēlreiz! – Krista čukstēja no augšas, pārliekusies pāri margai.

      Un Līva piezvanīja vēlreiz.

      Kāds tuvojās.

      “Tas nebūs viņš! Tas nebūs viņš!” meitene panikā pie sevis atkārtoja un gandrīz jau cirtās apkārt, lai skrietu prom kā tāds palaidnis puika, kad noskrapstēja atslēga un durvis atvērās.

      Kārļa sejā bija lasāms šoks. Izskatījās, ka viņš tiešām nav gaidījis šādu sastapšanos.

      – Lab-b-vak-kar! – Līva izmocīja un nolaida skatienu no sejas. Taču labāk nebūtu to darījusi! “Dies tēs!” viņa gandrīz saļima, ieraugot, ka dakteris viņas priekšā stāv teju vai kails – apsējies vien dvieli ap gurniem un ūdens lāsītēm vizot uz iedegušā ķermeņa. No matiem vēl pilēja ūdens, lēni rasojot uz leju pa krūtīm un vēderu.

      – Lab-vakar?! – Kārlis atņēma sveicienu jautājošā intonācijā.

      – Es… – Līva iesāka, nespēdama atraut acis no muskuļotās vēderpreses, – es dzirdēju rosību. Nonācu paskatīties, vai nav ielauzušies zagļi! – viņa nobēra vienā elpas vilcienā, roku ar šampanieša pudeli aši aizslēpusi aiz muguras. “Nu, vai tas neizklausās ticamāk?”

      – Jūs te dzīvojat? – Miksons pārsteigts vaicāja. (Tātad manu adresi uz pacienta kartes nav iegaumējis!)

      – Jā, – Līva apstiprināja.

      Attapies, ka nav pieklājīgi runāt trepēs, Kārlis pakāpās malā un aicināja viešņu iekšā. – Varat nākt pārliecināties, ka te nekā zogama nav. Es atnācu tikai apskatīt dzīvokli, kuru izīrē. – Un, lai gan Līva nemaz nejautāja, steidza paskaidrot arī, kālab gan ne savā dzīvoklī atrodas tādā paskatā: – Biju uz sporta zāli, bet tur pēkšņi izbeidzās ūdens. Nodomāju, ka pie viena varu pārbaudīt, kāds te spiediens.

      “Spiediens!” atbalsojās Līvas prātā, asinīm sākot joņot vēl straujāk un deniņos pulsējot gluži vai bungu rīboņas skaļumā.

      – Atvainojiet, es piedāvātu apsēsties, bet nav, kur. Vien šīs pāris kastes, bet tur iekšā ir trauki! – vīrietis taisnojās, no sirds atvainodamies.

      – Tas nekas! – Līva nočukstēja un izlikās apskatām dzīvokli.

      – Es… apģērbšos! Drīkst? – Kārlis ieteicās un pamāja uz vannas istabas pusi.

      “Nē! Tas ir, jā! Nē!” meitene pinās savās domās un, par spīti uztraukumam, nespēja iekšēji neiesmaidīt, cik kinematogrāfiskā situācijā nonākusi. Iztēlē cita Līva piegāja Kārlim klāt un, ar pirkstu velkot viļņotu līniju pāri tā saules pinumam, aizāķējās aiz dvieļa maliņas un pavilka to, sakot: “Nedrīkst, protams! Vai jums prāts?! Apslēpt tādu daili!!!”

      – Jums te ir ļoti karsti! – meitene nedomājot nočukstēja, bet, kad Kārlis ar smaidu, nokremšļojies un atvainojies, tomēr pateica, ka ies apģērbties, nosarka līdz pat matu galiņiem. “Bāc! Viņš laikam padomāja, ka es tiešām gribu, lai viņš paliek puspliks!”

      Kamēr vīrietis ģērbās, meitene domās lamāja sevi un drudžaini prātoja, par ko vēl lai runā, lai neiebrauktu divdomībās vai neiestātos neveikls klusuma brīdis. “Varbūt uzreiz teikt “čau!” un tīt makšķeres!?”

      – Nu? Ir labāk? – Kārlis atgriezies noprasīja gluži kā puisis “Snickers” reklāmā.

      “Ak dies!” Līva atkal piesarka. “Man tiešām jāatbild?” Virzīdamās neitrālākos ūdeņos, viņa atgriezās pie sarunas par dzīvokli. – Tātad jūs atnācāt apskatīt dzīvokli? Viens? (Jopc! Nepārpratīs?)

      – Jā. Saimniece nevarēja tikt. Iedeva man atslēgas, lai braucu lūkot pats. Laikam izskatos uzticams! – Kārlis pasmaidīja.

      “Nenoliedzami!” Līva domās piekrita. “Ja tu ar viņu runāji šitādā tonī… Kura gan tev spētu atteikt?!”

      – Kā jums šķiet – vecpuisim, tādam kā es, derēs? (Tu jautā vai afišē, ka esi brīvs?)

      Līva nedroši paraustīja plecus un, lai atkal novirzītu domas, izlēma iejusties nekustamo īpašumu aģentes ādā. – Te ir laba vieta. Centrs tuvu. Māja renovēta. Silta. Komunālo pakalpojumu rēķini cilvēcīgi. Forši kaimiņi. Izpalīdzīgi, – viņa uzskaitīja un jau grasījās stāstīt, cik ļoti šajā mājā cits citu un otra īpašumu uzpasē, ka durvis gandrīz var neslēgt un prombūtnes laikā atstāt kāda aprūpē puķes, kad Kārlis atkal ieklepojās.

      – Forši kaimiņi – tas ir labi! Bet vai jums te pieņemts visus svešiniekus vai zagļus… – viņš pasmaidīja, ar pauzi atgādinādams, ka noturēts par likumpārkāpēju. – Ar šampi sagaidīt?

      “Zeme paveries!” Līva novaidējās, atskārstot, ka neuzmanīgi nolaidusi roku ar pudeli gar sāniem. “Bļāviens, Krista! Kāpēc tu man liki viņu ņemt?!”

      Taču Kārlis neļāvās mulsumam. – Pieļauju, ka gribējāt iedzert, bet, tā kā mājās nebija neviena vīriešcilvēka, meklējāt palīdzību pie izpalīdzīgajiem kaimiņiem!

      – Tieši tā! – Līva centās izteikt pēc iespējas pārliecinošāk, tajā pašā laikā minēdama, vai vīrieša pieminēšana bija nejauša vai viņš zondē viņas “civilstāvokļa statusu”.

      – Nu, tad dodiet šurp! Izlīdzēšu! – vīrietis iesmējās un, paņēmis pudeli no sasvīdušajām rokām, ar uzsvaru secināja: – Oho! Tas nu gan ir uzkarsis! Ies pa gaisu! Traukus jau gan laikam līdzi nepaķērāt?

      Līva papurināja galvu.

      – Palūkojiet tai kastē! – viņš pamāja ar galvu uz istabas stūri. – Ceru, iepriekšējie īrnieki nedusmosies, ja aizņemsities no viņiem.

      Meitene steigšus nometās pie saiņa un pašā virspusē atrada skaistus iespaidīga izmēra pokālus, kas gan bija domāti vīnam.

      Tajā pašā mirklī ar skaļu paukšķi dzirkstījošā dzēriena korķis uzšāvās griestos un, mainījis virzienu, trāpīja Līvai pa pakausi.

      – Vāks! – Kārlis patiesā sašutumā noelsās. – Esmu nelabojams. Piedodiet! Jums laikam jāturas no manis pa gabalu, jo es visu laiku radu draudus jūsu veselībai! – viņš centās apspiest smaidu un, lai to slēptu, vēlreiz atvainojies, pievērsās glāzes piepildīšanai.

      Kad Līva pasniedza otru, Miksons izbrīnīts ievaicājās: – Vai tad to nebija paredzēts tukšot vienatnē?

      – Bija, – meitene sameloja un atcerējās par Kristu, kura iespējams vēl gaida. “Nē, tagad ir jau vairāk par piecpadsmit minūtēm. Viņa droši vien apmierināta devusies mājās un gaida manu zvanu!… Paldies tev, saul!” domās nosūtījusi draudzenei pateicības buču, Līva izslējās un, tā kā vēl nespēja atklāti paskatīties sarunu biedrā, pētīja burbulīšus glāzē.

      – Nu ko! Ja drīkst… – Kārlis iesāka svinīgi kā pirms tosta. – Varbūt beidzot varam pāriet uz “tu”?!

      – Varam, – Līva piekrita un nespēja nedomāt par šī rituāla noslēguma epizodi, kad tubrālības sadzērušajiem jāsaskūpstās. Šķita, ka viņa jau tā nevar noturēt līdzsvaru – ceļi no uztraukuma ļima. Kur nu vēl ja… “Mammīt, stāvi man klāt!”

      – Nu tad – uz “tu”! – Kārlis noteica un pacēla glāzi.

      – Uz “tu”! – Līva pievienojās un ļāva aizāķēt savu roku aiz viņējās, stingri pieturēdamās pie glāzes kājiņas. Ja nu palīdz!

      Šampanietis spirdzināja tik patīkami, ka viņa aizrāvusies gandrīz iztukšoja visu pokālu. “Eu, eu! Piebremzē, ja negribi atvadīties no skaidrā saprāta!” kāds galvā piekodināja, sazvērnieciski čukstēdams: “Tūlīt būs! Tūlīt būs!”

      Sabučošanās, kas sekoja, bija neveiklākā piedzīvotā. Abi reizē liecās te uz vienu pusi, te uz otru, bez vārdiem nespēdami vienoties, kurš vaigs kuram būs īstais. Kad nu beidzot tas nu bija “nodarīts”, Līva atviegloti atkal pievērsās dzīvokļa tēmai.

      – Tātad jūs… piedod!… tu vēl neesi izlēmis?! – viņa vaicāja, lūpas kodīdama un burbulīšus glāzē skaitīdama.

      – Par šo? – viņš aplaida skatu istabai. (Par ko gan vēl?) – Laikam esmu… Ja jau tu saki, ka te ir forši, ticu… Šāda pārmaiņa – no mājas uz vienistabnieku – man lieti noderēs!… Starp citu, vai tev patīk kaķi?

      – Kaķi? Man? – Līva izbrīnīta pārprasīja un, laiku vilkdama, aizgāja līdz logam, kur atspiedās pret palodzi. Straujais notikumu virpulis viņu bija notriecis no kājām kā ātrvilciens… Dažu minūšu laikā viņi bija atkal satikušies, viņa to redzējusi gandrīz kailu, saņēmusi buču uz vaiga, kas noteikti bija kādas Ginesa nominācijas vērta neveiklības kategorijā, un tagad viņš jautā par mīlestību pret dzīvniekiem… it kā grasītos ievākties pie viņas, ne stāvu zemāk!…

      Gribot negribot iztēlē uzbūrās neskaitāmas sadzīviskas ainiņas, kā abi iet viens pie otra ciemos, kā aizvien biežāk kāds nenakšņo savās mājās, līdz jāizlemj, kurš tad pie kura pārcelsies…

      Tikmēr kāda klusa saprāta balss centās iebilst, ka viss nekad nav tik vienkārši, kā izskatās. Kārlim varētu piemist kāds netikums, ko viņa nespētu pieņemt, galu galā viņi vispār varētu izrādīties pilnīgi atšķirīgi cilvēki – ar dažādām interesēm, vajadzībām… Galīgi nepieskaņoti!

      Šobrīd vienīgais, kas viņus vienoja, vismaz Līvasprāt, bija seksuālā pievilcība. Bet vai uz tik nenoturīgu, emocionālu kvalitāti var balstīt nopietnas attiecības? Kur tad paliek draudzība kā ilgstošu attiecību pamats un garants?

      “Nepamēģināsi – neuzzināsi!” Līva galvā izdzirdēja Kristas balsi. “Nekur nav teikts, ka nevarat sākt ar draudzību! Galu galā jums abiem ir vismaz vienas ilgstošas neizdevušās attiecības, kuras, domājams, ir kaut ko iemācījušas. Nestrēbt karstu! Nesasteigt! Taču nevajag arī baidīties uzdrošināties! Kas neriskē, nedzer šampanieti!”

      – Vai vēl? – Kārlis izjauca pārdomu skrējienu, pieskandināms pudeli viņas pustukšajai glāzei.

      – Jā, labi! – meitene piekrita un, kamēr klusiem guldzieniem tukšoja otru glāzi, cerēdama, ka alkohols atraisīs mēli un viņa nejutīsies kā sapīta vista, juta, ka Kārlis vieglu smaidu sejā vēro topošās kaimiņienes profilu. “Noteikti domā, ka esmu alkoholiķe!” Līvai pēkšņi iešāvās prātā, un viņa nolika glāzi uz palodzes, uzmundrinādama sevi: “Saņemies! Mēs tikai runājam!”

      Taču šobrīd valdīja klusums… Ne tas nervozais, kad drudžaini jāgudro, ko vēl tādu pateikt, lai uzturētu sarunu… Bet tāds mierīgais, apcerīgais, kad vienkārši ir labi kopā paklusēt… Taču, tā kā Līva bija visai impulsīvs cilvēks, šādu miera stāvokli viņai bija grūti ilgi izturēt…

      “Diez ko viņš domā? Varbūt nevar izfunktierēt, kā mani dabūt laukā no dzīvokļa… Viņam taču noteikti jādodas mājās… Vai jāatdod dzīvokļa atslēgas… Ir vēls!”

      – Man laikam jāiet! – Līva nomurmināja, lai gan vēlme palikt bija spēcīgāka par visu, tāpat kā vajadzība doties vienatnē sagremot notikušo.

      – Tevi gaida? – Kārlis ieprasījās tādā tonī, ka meitenei gandrīz asaras sasprāga acīs. (Te nu ir tas lielais, ilgi gaidītais zemteksts: vai tu esi brīva?!)

      – Mm! – viņa papurināja galvu, tomēr atspiedās no palodzes, lai dotos prom.

     Piepeši Kārlis satvēra viņas roku, un jau nākamajā mirklī Līva atradās tā skaujās. Saņēmis meitenes zodu plaukstā, viņš noskūpstīja to uz lūpām tik dziļi un izjusti, kā tikai pretmīlu alkstošs, tomēr piesardzīgs un reiz jau apdedzinājies vīrietis to prot.

      Līva juta, ka no spēcīgā pārdzīvojuma pār vaigiem sāk ritēt neapturamas asaru straumes.

      “Beidzot! Beidzot tas notiek!” sirds priekā gavilēja, un viņa tikpat dedzīgi atbildēja skūpstam.

      Taču laimības mirkli negaidot iztraucēja kāds kluss dūciens un kaut kur tepat blakus ieskanējās dzīvespriecīga melodija – pirātu dziesmas motīvs no Latvijas pārstāvju uzstāšanās “Eirovīzijā” pirms vairākiem gadiem…

      Tikai pēc laba brīža Līva piefiksēja, ka skaņa nāk no viņas jakas kabatas. Laikam telefonu tur bija ieslidinājusi Krista, stumjot draudzeni ārā no dzīvokļa, lai, ja nu kas, tai “ārkārtas situācijā” būtu iespēja “saukt palīgā”.

      Pēc dziesmas meitene zināja, ka zvanītājs ir Lauris.

      “Lūdzu! Tikai ne tagad!” viņa domās lūdzās un spiedās Miksonam tuvāk, it kā tas varētu pagaist kā vīzija un viņa atkal paliktu viena…

      – Starp mums kaut kas vibrē! – Kārlis mēģināja jokot, bet varēja manīt, ka arī viņš ir vīlies par moderno tehnoloģiju iejaukšanos tik romantiskā brīdī.

      – Vairs ne, – Līva atviegloti nopūtās, kad “pirāti” beidza dziedāt. Taču tūlīt pat nopīkstēja īsziņas signāls.

      – Kāds ir uzstājīgs! – Miksons skumji pasmaidīja un kā jau ārsts, kura darba specifika paredz būt sasniedzamam divdesmit četras stundas diennaktī, ieteica: – Atbildi! Es pagaidīšu! – Vīrietis palaida meiteni vaļā un, uzspiedis buču tās pierei, atkāpās.

      Līva negribīgi izvilka telefonu no kabatas un apskatīja atsūtīto īsziņu. “Lūdzu, pacel! Man ar tevi jārunā!” brīdināja Lauris.

      Pašai negribot, meitenes smadzenēs ieslēdzās trauksme. Bijušais draugs, atrazdamies savās aizjūrās, praktiski vienmēr sazinājās ar īsziņu starpniecību. Vakaros pēc darba viņi gan šad un tad mēdza papļāpāt “Skaipā”, bet zvanīt no turienes uz Latviju… tās bija astronomiskas summas – nevajadzīgi lieki tēriņi!

      “Acīmredzot kaut kas ir noticis!”

      Kolīdz Līva tā bija padomājusi, “jūras vilki” iedziedājās otrreiz: – With a hi hi ho and a hi hi hey!

      – Tu vari iziet virtuvē! Es netraucēšu! – Kārlis šķita neticami saprotošs. Un par apstiprinājumu saviem vārdiem, atvēris balkona durvis, izgāja laukā.

      Līva ar vibrējošo aparātu rokā aizslīdēja uz virtuvi. Pirms nospieda savienojuma pogu, viņa vairākas reizes nokremšļojās, mēģinot aizgaiņāt aizsmakumu, kas piezagās no uztraukuma, un, ievilkusi elpu, pacēla. – Jā?

      – Čau, mīļā! – Lauris sasveicinājās diezgan pacilātā balsī. (Tātad tas nav nekas slikts!) – Kā iet? Ko dari?

      – Ko tu gribēji? – Līva sagurusi vaicāja. – Vai kaut kas noticis?

      – Jā un nē! – Lauris mīklaini ieķiķinājās. – Man tev ir kas svarīgs sakāms! Tu sēdi?

      – Nē! – Līva papurināja galvu, un, ja vien bijušā drauga balsī neskanētu uzmundrinošs prieks, pēc šāda jautājuma droši vien ieslēgtos panika.

      – Apsēdies!

      Meitene pārlaida skatu telpai, kurā nebija nevienas mēbeles, un, atspiedusies pret sienu, paklausīgi nolaidās tupus.

      – Sēdi?

      – Jā! – Līva tik tikko dzirdami izdvesa.

      – Lācēn, tu izklausies galīgi sašļukusi! Čučēji? Piedod! Bet tas ir svarīgi! Ar mani šodien kaut kas notika! (Lūdzu, saki, ka tu ar kādu iepazinies! Ka esi iemīlējies un zaudējis galvu!) Tu dzirdi, lācēn? Es pieņēmu svarīgu lēmumu!… – Lauris ievilka elpu, pirms spēra laukā nozīmīgos jaunumus, un tikpat aizgrābts turpināja: – Ja tu man saki “jā”, es braucu mājās! Pavisam! Man pietiek! Gribu mājas! Gribu tevi! Bērnus! Tu klausies, lācēn?

      Līva dzirdēja, bet nespēja atbildēt. No viena niecīga divburtu vārdiņa bija atkarīgs tik daudz! Visa pasaule varēja sagriezties kājām gaisā! Un ne tikai viņai vien…

      “Nekad nekas nenotiek tad, kad tu vēlies, un tā, kā tu vēlies… Un nekas nav arī tik vienkārši, kā sākumā liekas…” stīdzot divām tērcītēm pār vaigiem un sirdij sāpēs raujoties čokurā, meitene ar nožēlu secināja un nevilšus atcerējās Kārļa dvēselisko “Pizzicato”…

Manai pilij vīles atirušas vaļā –

Un caur pirkstiem sapņi tā kā smiltis tek…