Svešā ādā
Drebinādamās no aukstuma un pukodamās, ka priekšnieks mani aizkavējis darbā ilgāk, nekā paredzēts, stāvēju autobusu pieturā un jau kādu desmito reizi pārlūkoju sabiedriskā transporta kustības sarakstu, cerot, ka varbūt esmu palaidusi garām kādu rindiņu. Taču nekā – tablo nākamo busu solīja tikai pēc minūtēm divdesmit.
– Sveika! – pēkšņi aiz muguras kāds iesaucās, liekot sirdij trauksmaini salēkties. Nebiju pamanījusi, ka pa šo laiku pieturā uzradies vēl kāds.
Balss šķita sveša un nedzirdēta, tāpēc es pagriezu galvu, lai pārliecinātos, ka runātājs vēršas pie manis.
Stiklotajā nojumē bijām tikai divi vien – es un nepazīstams puisis, kura seja staroja priekā kā satiekot senu paziņu.
– Sveiks! – es pieklājīgi, bet atturīgi atbildēju, atkal pievērsdamās plāksnītei pie pieturas sienas. Ne jau pirmo reizi puiši uzrunāja uz ielas, tā izmezdami āķi turpmākai sarunai, taču man šovakar nebija noskaņojuma iepazīties. Turklāt tik vēlu. Biju nosalusi un nogurusi, ka gribējās vien ātrāk nokļūt mājās un laisties saldā miedziņā savā gultiņā.
– Kā iet? – svešinieks ieinteresēti jautāja, pienākdams tuvāk.
– Labi, – es atteicu un pagriezos, lai nopētītu runātāju ciešāk. Viņa pārliekais draudzīgums darīja mani mazliet piesardzīgu.
Lai gan puisis neizskatījās pēc tāda, kas gatavotos uzbrukt un nolūkā iemidzināt manu modrību uzsāk sarunu, es drošības pēc drusku atkāpos un palūkojos apkārt, vai tuvumā nav kāds, kuru saukt palīgā, ja mans pirmais iespaids izrādītos maldīgs. Neredzot nevienu, neapzināti iespiedu ciešāk azotē somiņu.
– Tu neatceries mani? – negaidītais jautājums lika pārsteigumā saraukties manām uzacīm.
– Marks! – puisis stādījās priekšā. – Mēs iepazināmies klubā. Pirms dažām nedēļām, – viņš skaidroja, pūlēdamies atsaukt sevi atmiņā. – Neatceries? Mēs dejojām, spēlējām biljardu, pēc tam braucām pie tevis un...
– Pie manis? – es gandrīz aizrijos ar siekalām.
Tālākie notikumi atrodami grāmatā:
