Tikai vārdi
Simona ienāca kabinetā reizē ar kolēģi Regīnu, kura aizelsusies paziņoja: – Nepaspēju paēst brokastis! Vai neiesim iedzert kafiju?
– Paldies, es vēlāk! – Simona atrunājās, pakārdama mēteli un ieslēgdama datoru.
– Es gan aiziešu! – Regīna noteica un, pārsviedusi savu kažoku pār krēsla atzveltni, izgāja.
Tūlīt pēc programmu ielādes Simonas datora ekrānā izlēca paziņojums par pienākušu elektronisko vēstuli. Sieviete, priecīgi satraukta, noklikšķināja peli un apsēdās pie galda.
“Labrīt, Saulīt! Šodien Tava diena citām pāri mirdz, šodien Tevi vienu apsveicu no sirds!” dzirkstījoša puķu salūta vidū zaigoja ķiršsarkani burti.
– Jānis! – Simona nočukstēja un, laimīgi smaidīdama, atslīga krēslā.
Jānis bija kolēģis, kas strādāja pilsētas domes citā nodaļā. Lai gan viņu ceļi bieži nekrustojās, abiem jau kopš iepazīšanās bija izveidojušās draudzīgas attiecības, sevišķi pēdējā laikā vīrietis izrādīja Simonai īpašu uzmanību, te apciemojot kolēģi viņas kabinetā, lai papļāpātu, te atsūtot kādu jauku virtuālo vēstulīti. Pavisam nemanot, nesen abi bija pārgājuši uz dīvainu flirtu savās attiecībās – koķetēja, izteica viens otram divdomīgas piezīmes, ļaudami domāt, ka ir līdz ausīm iemīlējušies un iekāro viens otru. Daži kolēģi jau sen uzskatīja, ka viņiem ir dienesta romāns, taču tikai paši tuvākie zināja, ka tā visa ir tikai spēle. Verbāla māžošanās, lai padarītu jautrāku ikdienu, kas citādi šķita kļuvusi pavisam pelēka.
Simonas vīrs nesen bija mainījis darbavietu, tāpēc daudz laika veltīja sevis pierādīšanai – strādāja virsstundas un nereti devās uz darbu pat brīvdienās. Kad Simona aizrādīja, ka vīru tikpat kā nemaz vairs neredz, Aldis to mierināja: “Pacieties, mīļum! Beigsies pārbaudes laiks, un viss atkal būs pa vecam!” Bet pēc trim mēnešiem nekas nemainījās – Aldis nepaguris skrēja uz darbu, mājās pavadīdams arvien mazāk laika, bet Simona slīga nelielā depresijā, skaudri izjuzdama uzmanības trūkumu.
Tāpēc katru rītu viņa ar nepacietību steidzās uz darbu, lai saņemtu kārtējo devu uzmundrinājuma. Laulībā zudušo romantiku viņa realizēja “attiecībās” ar Jāni, ļoti labi gan apzinādamās, ka tā nav izeja, ka, par spīti aizņemtībai un arvien straujāk auļojošajam laikam, tomēr jācenšas nepazaudēt to, kas veido un satur kopā ģimeni, – saskarsmi vienam ar otru, izrunāšanos, dalīšanos priekos un bēdās…
Simona bija pamanījusi, ka vīrs pēdējā laikā kļuvis nerunīgāks, tāds kā nervozāks. Bija atsācis smēķēt, lai gan noliedza, ka darbā būtu kādas problēmas. Tas esot tikai nogurums, Aldis atrunājās. Neesot vairs tie gadi…
Piepeši sievieti no pārdomām iztraucēja īss klauvējiens pie durvīm. Tūlīt tajās parādījās smaidoša vīrieša galva.
– Labrīt! – Jānis mundri uzsauca un, pienācis viņai klāt, izvilka aiz muguras paslēpto rozi. – Milzīgs sveiciens manai mīļākajai… – viņš ieturēja dziļdomīgu pauzi un tad turpināja: – darbabiedrenei vārda dienā! – Uz vaiga nošmakstēja buča.
– Milzīgs paldies! – Simona pateicās tādā pašā tonī.
– Ceru, ka esmu pirmais! – Jānis jautāja, apsēzdamies pretī.
– Pirmais gan! – Simona atzinās un ne bez rūgtuma atcerējās, ka Aldis šorīt aizsteidzies uz darbu, pat nepieminējis viņas svinamdienu.
– Nu, kur tad kūka? Kafija? – vīrietis saslējās krēslā un saberzēja rokas.
– Zini – tā steidzos pie tevis, ka aizmirsu mājās! – Simona atjokoja, nevēlēdamās atklāt, ka to dažu latu maciņā pietiek tikai lētākajam vīnam un pāris kūkas gabaliņiem, ko notiesāt vakarā ar Aldi.
– Tiešām nav? – Jānis tēlotā izmisumā paskatījās viņā. – Tad jau būs jāiet pie Tamāriņas. Viņai vienmēr kāds našķis atvilktnē, – to sakot, vīrieša seju atkal rotāja neviltots smaids.
– Ej gan! Viņa jau to tik vien gaida.
– Mjā, – Jānis, noplātījis rokas, novilka, – Tamāriņa mani mīl vairāk nekā tu!
– Noteikti! – Simona atsmēja un pamāja ardievas.
– Bet varbūt kādu buču dienas saldināšanai? – vīrietis vēl durvīs pagriezās atpakaļ.
Simona pameta gaisa skūpstu.
Tajā brīdī kabinetā ienāca Regīna.
– Nu tak galīgi vairs kauna nav! – viņa uzbruka Jānim, ar spēku stumdama to ārā no kabineta. – Pie tavām durvīm jau cilvēku rinda! Ej strādā, nevis precētas sievas fektē!
– Klausos, bargā kundze! – Jānis piedūra roku pierei kā salutēdams, piemiedza vēl aci Simonai un aizsteidzās pa gaiteni prom.
– Galīgi izlaidies! – Regīna pukojās. Bet to viņa drīzāk no skaudības, ne niknuma. Regīnai īsti nepatika, ka Jānis vairāk uzmanības velta Simonai, nevis viņai, brīvai meitenei, kaut arī ne pašos ziedu gados.
– Paskaties, ko man uzdāvināja! – Simona padižojās ar košsarkano ziedu.
– Ak! – Regīna pārmainījusies iesaucās. – Tev tak šodien vārda diena! Piedod, Simoniņ! Galīgi izskrēja no prāta. Pagaidi, es tūlīt aizjozīšu uz veikalu! – sieviete sodījās un jau sniedzās pēc kažoka.
– Nevajag! – Simona satvēra to aiz rokas. – Ko tu speciāli skriesi? Atļaušu tev izmaksāt man pusdienas, – viņa piedāvāja.
– Labi, – Regīna uzreiz piekrita. – Bet skaista gan, – viņa pameta ar galvu uz puķi. – Kādu trinīti velk. Tādu jau kurai katrai nepērk…
– Beidz! – Simona atmeta ar roku. – Tu taču labāk par visiem zini, ka mēs tikai ākstāmies.
– Man tad laikam nav humora izjūtas… Es tevi nesaprotu. Mājās superīgs vīrs, bet tu te ņemies ar citu. Un ja nu Aldis tā darītu…
– Tas nav iespējams, – Simona iesmējās. – Viņš ir pārāk kautrīgs, lai ielaistos tādā afērā. Pat mani uz randiņiem aicināja ar draugu starpniecību. Par viņu es varu būt simtprocentīgi droša.
– Nu, nu! – Regīna viszinīgi novilka. – Nespļauj kāpostos!
– Nē, nu, protams, man nepatiktu, ja viņš tā izturētos pret kolēģēm, – Simona prātoja, bet tad attrauca: – Cik zinu, tad viņam apkārt vieni veči vien. Un mums ar Jāni – tie taču ir tikai vārdi!
Pēkšņi atskanēja klauvējiens, un durvju spraugā parādījusies roka nolika uz Simonas galda šķīvīti ar kūciņu. Spriežot pēc sadalītā augļa tās garnējumā, te bija tikai pusīte no visa gabaliņa.
Sieviete pievilka šķīvīti tuvāk un atlocīja salveti, uz kuras bija rakstīts: “Sveiciens no Tamāriņas!” Seja atplauka smaidā.
– Tikai vārdi? – Regīna neticīgi nogrozīja galvu.
– Beidz būt tik nopietna! – Simona norāja darbabiedreni. – Pusi gribi?
– Tā taču ir domāta tev!
– Nu beidz! – jaunākā sieviete iesmējās un, ar karotīti nokniebusi pusi kūciņas sev, padeva šķīvīti tālāk.
* * *
Vakarā, kad Simona atslēdza dzīvokļa durvis, viņu pārsteidza troksnis, kas plūda no istabas. Tātad Aldis pārnācis no darba ātrāk, viņa nopriecājās. Novilka mēteli un zābakus un iegāja istabā. Taču tur, par lielu vilšanos, bija sapulcējušies vīra tuvākie kolēģi, kuri, cits caur citu komentēdami notiekošo zilajā ekrānā un saskandinādami alus pudeles, skatījās hokeju.
Pirmais Simonu pamanīja Aldis. – Čau, mīļum! Šovakar hoķis. Es uzaicināju draugus, – viņš skaidroja. – Tu taču pazīsti Juri, Žeņku un Visvaldi?!
– Labvakar! – Simona sasveicinājās ar viesiem, negribīgi smaidīdama. Viņa pēkšņi sajutās tik nogurusi!
– Labvakar! – iedzērušie vīrieši atņēma sveicienu, viens – pieceldamies kājās, otrs – salutēdams, bet trešais – pacēlis neesošu cepuri.
– Es iešu virtuvē! – Simona noteica un pameta istabu, vēl dzirdēdama laikam Visvalža izteikto piezīmi: “Eu, Aldi, vai tava sieva nav iemīlējusies? Ar katru dienu jo smukāka!”
Vīrs iznāca virtuvē. – Mīļā! Tu taču nedusmojies? – viņš, acīmredzot tomēr juzdamies vainīgs, pieskārās sievas plecam.
– Nē! – sieviete nogurušā balsī noteica un gribēja bilst vēl ko, bet no istabas atskanēja trīsbalsīgs “go-o-ol!”, un Aldis atvainojies aizsteidzās atpakaļ pie biedriem.
Simona izņēma no maisiņa kūciņas un vīna pudeli, pagrozīja rokās un ielika ledusskapī. Tā iesāpējās galva!
* * *
Ap pulksten desmitiem Aldis piecēlās no gultas, kur bija pakritis ar visām drēbēm, un aiztenterēja uz virtuvi pēc kaut kā dzerama. Simona pagriezās uz otriem sāniem. Viņa jutās neizgulējusies. Veči bija trokšņojuši līdz vēlai naktij, bet pēc tam Aldis aizdzina visu miegu ar savu skaļo krākšanu.
Virtuvē vīrs sāka dungot kādu dziesmiņu. Pēkšņi iestājās klusums, un tad noklaudzēja dzīvokļa ārdurvis.
– Aldi! – Simona iesaucās, pieslējusies gultā sēdus.
Atbildes nebija.
Te uz naktsskapīša iezvanījās vīra mobilais telefons. Simona paliecās un paskatījās tā displejā. Marlēna! “Kas tā tāda?” sieviete nodomāja, skatīdamās uz telefonu. “Un kas par vārdu!? Kā kādai grāfienei vai kinodīvai!”
Atkal noklaudzēja dzīvokļa durvis, un istabā iebrāzās Aldis… ar milzīgu rožu buķeti rokās.
– Mīļum, piedod! – viņš nokrita ceļos pie gultas. – Pavisam aizmirsu! Piedod, piedod, piedod! – vīrietis skūpstīja sievas rokas un seju.
Simona vēsi saņēma rozes un piecēlās.
– Tu dusmojies? – Aldis vainīgi jautāja.
– Nē! Tev tikko zvanīja mobilais! – lai mainītu sarunas tematu, viņa ieminējās.
Vīrs paņēma telefonu, un viņa seja mirklī pārmainījās, taču Simona neievēroja. – Kas tā par Marlēnu? – viņa vienaldzīgi jautāja, skatīdamās ārā pa logu.
– Priekšniece, – vīrietis saminstinājies paskaidroja.
– Es domāju, ka tavs priekšnieks ir vīrietis, – Simona tā kā sarāvās.
– Tiešais – jā, bet lielā priekšniece ir sieviete. Izskatās, ka man būs jāaizskrien uz darbu.
– Atkal sestdienā? – Simona sašuta nepajokam.
– Jā! Piedod! – Aldis atvainojās. – Es tikai ieiešu dušā un tad skriešu. Bet tu izej pa veikaliem! Atrod sev dāvanu! Vakarā aiziesim kopā un nopirksim, – vīrs solīja un steigšus ģērba nost saņurcītās drēbes.
– Vai tu viņai neatzvanīsi? Varbūt tev nemaz nav jāiet uz darbu?! – Simona jautāja, kad vīrs atgriezās no dušas.
– Jā, pareizi, – Aldis apķērās un paņēma telefonu.
– Varētu domāt, ka tev jāskrien pie mīļākās, – Simona pajokoja un pati iesmējās par izdevušos asprātību.
Vīrs sāji pasmaidīja un izgāja koridorā, kur Simona dzirdēja tikai viņa teikto.
“Labdien! Jūs zvanījāt! Jā, nedzirdēju. Jā, labi. Tūlīt būšu!”
Ienācis atpakaļ istabā, viņš noplātīja rokas. – Jābrauc!
Simona pamāja ar galvu un saknieba lūpas.
– Nu nepiktojies! Es drīz būšu! – vīrs solīja un, uzmetis plecos ziemas jaku, izgāja no dzīvokļa.
* * *
Simona bezmērķīgi klīda pa jaunatvērto lielveikalu, kad piepeši kāds pieskārās viņas plecam.
– Sveika, gaviļniec! Pēc svētkiem tik agri jau augšā? – Jānis smaidīdams ķircināja. – Kā tad nosvinējies?
– Labi, – sieviete sameloja un juta, ka garastāvoklis strauji uzlabojas. – Un kas tad tev neļāva gulēt?
– Pēcpusdienā jāiet ciemos, jāmeklē dāvana, – vīrietis paskaidroja.
– Mīļotajai meitenei? – Simona pavilka uz zoba, ieiedama viņu parastajā sarunu “režīmā”.
– Mana mīļotā esi tu, un tevi es jau apsveicu! – Jānis aizrādīja. – Patiesībā man jāiet ciemos pie brāļasievas. Bet ko tad tu te klīsti kā mani meklēdama?
– Es arī meklēju dāvanu.
– Kam?
– Sev!
– Nu, tas ir pavisam viegli. Nāc, es tev palīdzēšu! – vīrietis iesaucās un, satvēris kolēģi aiz rokas, vilka uz priekšu. – Lūk, šī! – viņš norādīja uz kleitu kādā skatlogā. – Kā radīta tev!
Simona aplūkoja manekeni. Jā, tai mugurā bija ļoti skaists vakartērps. Vīna sarkanā krāsā. Atkailinātiem pleciem, bez piedurknēm. Augšā ar saitītēm savelkama korsete, kas pārvilkta ar mežģīņu rozītēm, apakšā trapecveida atlasa svārki. Izlikdamās, ka tausta audumu, sieviete ielūkojās cenrādī. “Ārprāts! Vesela bagātība!” viņa pie sevis nošausminājās un pagriezās, lai dotos tālāk.
– Uzlaiko! – Jānis pēkšņi ierosināja.
– Nē, nē, man tā nederēs! – Simona atrunājās, purinādama galvu. Viņa nemēdza pielaikot drēbes, ko negrasījās pirkt. Vēl vairāk – nemaz nevarēja atļauties nopirkt. Viņa nesaprata tos, kas tā darīja. Lai gan tas, viņa pieļāva, varbūt bija veids, kā atrast lietas, kas cilvēkam piestāv, un tad sameklēt ko līdzīgu bodītēs ar zemākām cenām vai pašūt pašam.
– Nu, lūdzu! Sagādā man to prieku! – vīrietis nerimās. Un Simona ļāvās pierunāties.
– Pasakaini! – Jānis iesaucās, palūrējis pa aizkaru spraugu pielaikošanas kabīnē, kad kleita bija uzvilkta. – Es tevi gribu! – pēkšņs čuksts noskanēja Simonai pie auss.
Viņa sastinga, bet tad apcirtās un steigšus aizvilka aizkaru priekšā vīrieša sejai. Lai gan Simona zināja, ka tas ir tikai kārtējais no Jāņa jokiem, pār muguru pārskrēja neparasta tirpoņa un augumā ielija dīvains smagums. Saļodzījās ceļi. Viņa piespieda galvu aukstajam spogulim un mirkli aizvēra acis… “Kas notika? Tā nekad iepriekš nav bijis,” viņa domāja. Jāņa vārdi nekad nebija atstājuši tādu iespaidu… “Šobrīd ir mēneša īpašās dienas, un ar Aldi tik sen nekas nav bijis, laikam hormoni,” viņa sprieda un, pāris reižu dziļi ieelpojusi, lēnām novilka kleitu un pārģērbās.
– Kur tu tik ilgi? – Jānis nepacietīgi bungoja ar pirkstiem pa kabīnes sienu.
– Man jāiet! Uz redzēšanos! – Simona aizmetās vīrietim garām, nolika kleitu pārdevējai uz letes un aizskrēja neatskatoties, atstādama kolēģi pilnīgā nesaprašanā.
* * *
Kad Simona aizgāja uz darbu, viņu jau gaidīja Jāņa elektroniskais “kas notika?”. Par vīrieša izmisumu liecināja sarkanie gigantiska izmēra burti. Sieviete uzklikšķināja ar kursoru uz “Atbildēt” un atlaidās krēslā. Vilkdama ar peli pa galdu astoņniekus, viņa skatījās tekstam paredzētajā tukšajā laukumā un nevarēja izdomāt, ko rakstīt. Bija tikai sajūta, ka šī rotaļāšanās ar uguni jāpārtrauc. Bet kā lai to paskaidro Jānim? Viņi abi taču šo flirtēšanu uztvēra kā joku, un tāds tas arī bija. Līdz aizvakardienai. Bet kas tad notika? Vai tie bija Simonas hormoni, kas pēdējās dienās saasināja uztveri? Vai arī Jāņa izteiktie vārdi šoreiz šķituši patiesi esam? Varbūt sievietē bija radušās jūtas, ko nekādi nevarēja nosaukt par nenopietnām? Simona nespēja atbildēt uz šiem jautājumiem.
Uzlikusi rokas uz tastatūras, viņa pabungoja ar pirkstiem pa to un tad uzrakstīja: “Nekas. Viss OK!” Brīdi vērusies šajos neko neizsakošajos vārdos, viņa nodzēsa tos.
Nenoliedzami, ka abiem šīs attiecības bija svarīgas, viņi nebija vairs tikai kolēģi, bet gan draugi, kuru attiecībām jābūt brīvām, nepiespiestām un bez izlikšanās. Taču būtu melots, ja sieviete apgalvotu, ka tajās nekas nav mainījies. Tāpēc viņa uzrakstīja: “Nezinu. Nejautā!” Simona nojauta, ka šāda atbilde Jāni diez vai apmierinās, bet vismaz sākumā tā dos viņai laiku pārdomām.
Piespiedusi “Nosūtīt”, sieviete paņēma darba dokumentus un pārsēdās pie galda tā, lai neredzētu sava datora monitoru, ja tā ekrānā atkal parādītos paziņojums par pienākušu e-pastu… Tomēr viņas bažas izrādījās veltas – līdz pat dienas beigām neviena virtuālā vēstulīte viņas pastkastītē neiekrita.
* * *
Simona sēdēja mājās pie rakstāmgalda, ierakusies papīros. Līdz rītdienai bija jāpabeidz kāda projekta izstrāde. Ik pa laikam sieviete iemeta aci pulkstenī, bet, tā arī nepiefiksējusi tā rādījumu, atkal iegrima darbā.
Aldis vēl nebija atgriezies. Lai gan viņš par neparedzēto aizkavēšanos nebija brīdinājis, Simona neuztraucās. Viņa pat neaizdomājās, cik vēsi uztver faktu, ka pulkstenis jau krietni pāri pusnaktij, bet no vīra nav ne vēsts. Agrāk būtu duci sirmu matu dabūjusi, nervozēdama, kur šis aizkavējies, vai tik nav mašīnai kas noticis vai pašam kas ļauns nokaitējis, bet tagad – nekā, nekādu emociju.
Pulkstenis rādīja jau četri no rīta, kad ārdurvīs noskrapstēja atslēga un drīz vien istabas durvīs parādījās izspūrusi galva glāžainām acīm.
– Tu vēl neguli? – tā nedaudz vainīgi jautāja.
– Strādāju. Bet kur tu biji? – Simona bez intereses ieprasījās.
– Svinējām kolēģim vārda dienu, – Aldis izsvepstēja.
Sieviete iemeta acis galda kalendārā. Ilvija, Marlēna, Ziedone. “Atkal tā sasodītā Marlēna!” viņa gandrīz salēcās, bet tēlotā vienaldzībā jautāja: – Kuram kolēģim?
– Robertam, – vīrs pārliecinošā balsī noteica, turēdamies pie stenderes.
– Robertiem vārda diena ir janvārī, – Simona piezīmēja un aizdomīgi nopētīja vīru, atminēdamās, pa kādu sniegu viņi bija no pieturas briduši uz brālēna, arī Roberta, lauku mājām.
– Ups! Atvaino! – Aldis nedaudz apmulsa, bet tad apķērās. – Dzimšanas diena viņam šodien, dzimšanas diena! Vai es teicu: vārda diena? – vīrietis iesaucās, iesitis sev pa pieri.
Tā kā Simona bija pārāk nogurusi un aizņemta, viņa tūlīt pat aizmirsa par savām aizdomām un strādāja tālāk.
* * *
– Mīļum! Es dabūju prēmiju! – Aldis paziņoja, kādu dienu atgriezies ātrāk no darba. – Un nopirku tev dāvanu!
– Dāvanu? Kam par godu? – Simona ieinteresēta paņēma sniegto iepirkumu maisiņu un atvērusi sastinga – tajā bija tā pati kleita, ko viņai pirms vairākiem mēnešiem nolūkoja Jānis.
– Tev nepatīk? – Aldis pārsteigts iesaucās, redzot, ka sieva nobāl. – Es ievēroju, kā tu vienmēr nopēti to kleitu. Domāju, ka tev tā patīk.
– Patīk. Tikai… – Simona nočukstēja, cenšoties izturēties mierīgi, lai gan sirds sitās kā naktstauriņš pret iedegtu spuldzi.
– Tikai…?
– Tā taču ir tik dārga! – viņa minēja maznozīmīgāko no atbildēm.
– Tu esi to pelnījusi, – Aldis atteica, apskaudams sievu. – Tu man esi pati dārgākā, – viņš čukstēja un sāka pogāt vaļā tās blūzīti. – Vai neuzlaikosi savu dāvanu?
– Vēlāk! – Simona atrunājās un nolika maisiņu malā. Viņa nebija paredzējusi, ka atmiņas par “Jāņa kleitu” nu būs jādala ar Aldi. Šis krāšņais apģērba gabals saistījās tikai ar kolēģa nenopietni izsacītajiem vārdiem “Es tevi gribu!” un ar ilgām patiešām sajust viņa pieskārienus, glāstus, skūpstus… Tieši šā iemesla dēļ viņa līdz pat šim brīdim, cik iespējams, izvairījās no satikšanās ar kolēģi, lai arī ļoti, ļoti pietrūka atklāto sarunu, joku un galu galā vīrieša smaida. Dīvainā kārtā Jānis respektēja šo lēmumu, pat neprasot paskaidrojumus.
* * *
– Kur svinēsit Jāņus? – Evita jautāja draudzenei, kad abas sēdēja vasaras kafejnīcā un malkoja kafiju ar “jumtiņu”.
– Katrs ar saviem kolēģiem, – Simona negribīgi atbildēja.
– Kā tā? – Evita ieprasījās, juzdama, ka draudzeni kas nomāc.
– Aldis gribēja, lai šogad Līgo nakti pavadām ar viņa darbabiedriem, bet man riebjas tā kompānija. Jau Jaungadu sagaidot, viņi visi piemāvās kā lopi. Knapi pusnakti sagaidīja. Kas tad tie par svētkiem, kad sēž pie galda un lok, līdz rodas zem galda vai sākas villas mešana? – Simona sašutumā gandrīz trīcēja. –Viņš savukārt pateica, ka nepiedalīsies pasākumā, kur kā bērnudārza audzēkņiem jāiet rotaļās, kur visi stīvi kā mietu norijuši un baidās atlaist bremzes. Mēs pamatīgi sastrīdējāmies. Es tiešām nezinu, kas ar viņu notiek. Pēdējā laikā viņš ļoti mainījies. Sācis dzert. Ne nu tā, ka piedzeras kā mārks, bet katru dienu, mājās braucot, pa aliņam paņem regulāri.
– Manējais arī tā dara, – Evita iebilda. – Es gan neķeru kreņķi. Labāk tā, nekā nāk mājās jau galīgi pillā un dienām nenokāpj no korķa. Un viens aliņš taču nekas nav. Tā teikt, asinsrites veicināšanai.
– Nu nezinu. Varbūt tev taisnība, – Simona nogurušā balsī piekrita. – Bet agrāk viņš tā nedarīja. Es uztraucos, vai tik viņam darbā nav kādas problēmas. Pats gan saka, ka nav, bet priekšniecība regulāri zvana uz māju, izsauc uz darbu brīvdienās. Brīžiem raujas tā, ka organisms sāk uzdot. Vienvakar pat meklēja valokardīnu – duroties krūtīs.
– Starp citu, – Evita pēkšņi ieminējās, – svētdien redzēju jūsu auto manā galā pie kaimiņu mājas. Bijāt ciemos?
– Nē, – Simona novilka, atcerēdamās, ka todien Aldis kārtējoreiz tika izsaukts uz darbu kādas ķibeles dēļ. Zvanītāja atkal bija tā šefene ar augstprātīgo vārdu.
Piepeši Simonai sāka rasties aizdomas. Brīvdienās vienmēr zvanīja tikai Marlēna. Un, lai ko Aldis tobrīd būtu darījis, viss tika pamests novārtā, un vīrs metās no mājas laukā kā ugunsdzēsējs uz izsaukumu. It kā viens saplīsis krāns cehā nevarētu pagaidīt līdz pirmdienai.
– Simon, kas tev notika? Tu kļuvi tik bāla, – Evita satraukti iesaucās, pamanījusi pārmaiņas draudzenes sejā. – Vai tev slikti?
– Nē! Viss kārtībā, – sieviete centās saņemties, bet domās uzpeldēja atgadījums ar it kā kolēģa jubileju dienā, kad vārda svētki Marlēnām. Un tad vēl tas, cik nervozi Aldis izturējās katrreiz, kad zvanīja priekšniece.
– Tev tiešām viss labi? – draudzene norūpējusies jautāja, satvērusi viņas roku.
Simona pamāja ar galvu un vienā piegājienā iztukšoja tasīti.
– Mīļā, tu gadījumā neesi stāvoklī? – Evitai pēkšņi ienāca prātā.
– Ko? Nē! – sieviete runāja kā sazāļota. Galvā uzpeldēja gūzmām notikumu, kas iepriekš likās sīkumi vien, bet tagad šķita kā drošs pierādījums vīra sānsoļiem. Viņš, biklais un neuzņēmīgais Aldis, viņu krāpa! Simona juta, ka mugura pārklājas aukstiem sviedriem.
– Hei, Marlēn! Kur tu tā nesies? Nāc piesēdi! – piepeši pie blakusgaldiņa sēdošā sieviete uzsauca kādai garāmgājējai.
Simona iekšēji salēcās, izdzirdusi pazīstamo vārdu.
Uzrunātā dāma tuvojās. Tā taču, iespējams, bija Viņa, Simona domāja un neuzkrītoši nopētīja svešinieci, kas apsēdās pie blakusgaldiņa. Tā bija pavisam parasta sieviete, nedaudz apaļīga, paplāniem krāsotiem matiem, neuzkrītoši krāsojusies. Pavisam ne tāda, kā Simona būtu to iedomājusies. Nē, tā droši vien nebija viņa, mazums Marlēnu šajā pasaulē, sieviete centās sevi pārliecināt.
– Cik jocīgs vārds! – Evita nočukstēja, pieliekusies draudzenei tuvāk.
– Kā tu domā, vai mūsu pilsētā tādu daudz? – Simona, mazliet atguvusies, jautāja.
– Marlēnu? Nezinu. Bet varu paskatīties reģistrā.
– Paskaties, lūdzu!
– Tu nopietni? – draudzene bija neizpratnē.
– Jā!
– Kam tev tas?
– Tāpat. Interesanti, – Simona sameloja. – Varbūt iesim prom?! – viņa piepeši ierosināja, kad dāmas pie blakusgaldiņa kļuva uzkrītoši skaļas.
– Vai tev atkal paliek slikti? – Evita sarāvās.
– Nē! Viss ir kārtībā. Man tikai jāiet, – Simona nomurmināja un piecēlās, vēl reizi uzmetusi skatu par Marlēnu nosauktajai. Nē, šī droši vien nebija īstā – tādas nav Alda gaumē. Bet tad viņa apķērās, ka nemaz nezina, kāda gan ir vīra gaume. Simonai bija licies, ka pazīst savu dzīvesdraugu, bet nu… Mīļākā! Vai tas varēja būt iespējams? Varbūt viņa kļūdījās?!
– Tad tu paskatīsies tai reģistrā? – Simona vēl jautāja atvadoties.
– Labi, bet tikai pēc svētkiem. Mums tagad darbā maina serverus, un pie datubāzēm pagaidām netiekam.
* * *
Simona vērās ugunskura liesmās un prātoja, ka pirmo reizi Līgo vakarā jūtas tik vientuļa. Pirmo reizi kopš kāzām viņa ar Aldi gada īsāko nakti sagaida šķirti – katrs savā kompānijā, ar saviem kolēģiem.
Simonas darbabiedri izlēma Jāņus svinēt kaimiņmazpilsētas zaļumballē, kur bija rezervējuši trīs galdus, taču nu bija izklīduši kur kurais – vieni dejoja, citi līgojās turpat pie galda vai ap ugunskuru, bet vēl daži, iespējams, bija aizgājuši papardes ziedu meklēt. Lai gan apkārt mutuļoja rosība un valdīja nepiespiesta jautrība, Simona jutās viena.
– Vai drīkstu lūgt uz deju? – pēkšņi kādas rokas viegli uzgūlās viņas pleciem.
Sieviete iztrūcināta paskatījās pienācējā. Brīdi pasvārstījusies, viņa pieņēma Jāņa aicinājumu.
– Ko es neatdotu, lai viss būtu kā senāk! – vīrietis nočukstēja tai pie auss, kad abi šūpojās lēnā dejā.
Simona neatbildēja. Viņa saprata, ka ir jāizrunājas, ka jāatrisina sarežģītā situācija, bet nezināja, kā to izdarīt. Kā nesāpināt draugu un kā pašai rast sirdsmieru.
Pēdējo mēnešu saspīlējums bija sācis iespaidot viņas dzīvi. Darbs vairs nesagādāja prieku, bet visi pārējie ikdienas sīkumi spēja aizkaitināt līdz baltkvēlei. Gan darbā, gan mājās viņa bija kļuvusi nīgra, mūžam neapmierināta un neiecietīga. Lai gan iepriekš pēc strīda ar Aldi viņa ne minūti nevarēja izturēt, nemeklējusi izlīgumu, tagad dienām varēja nerunāt un, ierāvusies sevī, turēt ļaunu prātu uz viņu.
– Simon, kas ar mums notika? – Jānis tomēr neļāva viņai ilgi slīgt pārdomās.
– Es nezinu, – sieviete paraustīja plecus, vērdamās tālē pār vīrieša plecu.
Dziesma beidzās, un sākās cita – daudz straujāka, bet viņi, to nepamanījuši, turpināja lēnām šūpoties iepriekšējā ritmā.
– Vai es kaut ko ne tā izdarīju? Aizvainoju tevi? – vīrietis minēja.
– Nē! Tā nav tava vaina. Vienkārši… – Simona atrunājās, meklēdama īstos vārdus.
Tad negaidīti abiem blakus nostājās pilsētas mēra vietnieks, jokodams, ka viņam pienākas vismaz viena deja no katras kolēģes.
– Vai drīkstu? – viņš jautāja.
– Jā, protams, – Jānis nočukstēja un atkāpās, dodams vietu priekšniekam.
Simona atviegloti uzelpoja – viņa bija ieguvusi vēl nedaudz laika pārdomām, tomēr ap sirdi nekļuva vieglāk. Priekšnieks kaut ko runāja par tuvojošos negaisu, bet viņa neklausījās. Sagaidījusi dejas beigas, sieviete apņēmīgi devās virzienā, kur bija redzējusi nozūdam Jāni. Viņa atrada to upes pakrantē sēžam uz liela akmens.
Simona klusi apsēdās vīrietim blakus.
– Cik dzidrs ūdens! – viņa iesāka. – Neviena duļķīša. Ne tā kā dzīvē, vai ne?
Jānis klusēja.
– Piedod! Bet es arī vēlos, lai viss būtu kā agrāk, – Simona atzinās, bet tad spēji papurināja galvu. – Nē, es meloju! Patiesībā es vēlos, lai viss būtu pavisam citādi. Tici man – tu man esi šausmīgi mīļš, bet es… – sieviete runāja, galvu nodūrusi.
Pēkšņi Jānis saņēma viņas zodu, pacēla un ieskatījās acīs. Simona nojauta, ka vīrietis vēlas viņu noskūpstīt. Viņai tik ļoti gribējās, lai tas notiktu. Lai Jānis ātrāk pieplaktu viņas asinīm pielijušajām lūpām un ķermeni pārņemtu reibinošs gurdums! Pakrūtē jau mulsinoši iekņudējās, bet tad piepeši virs abiem noplaiksnīja zibens un nogranda pērkons. Simona kā dzelta nolēca no akmens.
– Nobijies? – Jānis, arī nokāpis no akmens, pieskārās draudzenes plecam.
– Mazliet! – Simona nepārliecinoši izstostīja.
Tai pašā brīdī debesis atkal uzliesmoja, un Simona pieplaka Jāņa krūtīm. Zemi sāka kapāt spēcīgs lietus.
– Nāc skrienam! – vīrietis satvēra viņu aiz rokas, uzrāva augšā pa stāvo krastu un vilka uz autostāvvietu.
Atraduši Jāņa auto, abi iemetās tajā.
– Nu gan īstajā brīdī! – vīrietis pusnopietni, puspajokam nolādējās.
– Un Regīna saderēja, ka izbalinās matus, ja līs, – Simona piepeši iesmējās, iedomādamās, kā melnmatainā kolēģe pārtaps blondīnē.
– Beidzot viņai vairs nebūs jāmaskējas! – Jānis, slaucīdams kreklā seju, smējās līdzi.
– Labi, ka nesaderēja tos nodzīt, – Simona iedomājās, un abi atkal locījās smieklos.
– Še pārvelc! – Jānis, parakņājies auto bagāžas nodalījumā, izvilka no tā salocītu T-kreklu.
– Nevajag! – sieviete atrunājās.
– Beidz! Saaukstēsies, un man vajadzēs segt ārstēšanās izdevumus, – Jānis aizrādīja.
– Nu labi, – Simona piekrita. – Aizgriezies!
– Varētu padomāt, ka neesmu tevi pliku redzējis.
– Interesanti zināt, kur tad? – sieviete izbrīnīta paskatījās kolēģī.
– Sapnī!
– Izvirtulis! – viņa koķeti iesita Jānim pa plecu un pagrieza tā galvu prom.
Nemanot saspīlējums, kas starp abiem valdīja ilgus mēnešus, bija pazudis kā nebijis.
Simona novilka slapjo blūzīti un mēģināja ar to nosusināt matus.
– Neskaties! – viņa iegrūda dunku vīrietim mugurā, pamanījusi, ka viņš šķielē pār plecu.
– Ak tu kungs, kas par nevainību! – Jānis māksloti iesaucās un novilka savu kreklu.
Piepeši pie auto stikla kāds pieklauvēja un logā parādījās uz augšu vērsts īkšķis.
Simona sastinga, apjauzdama, cik divdomīga šī situācija izskatās no malas.
Svešinieks, kas bija klauvējis pie loga, tūlīt pat nozuda.
– Es jau domāju, ka kāds mūsējais! – Jānis iesmējās, nometis slapjo kreklu zemē.
Sieviete joprojām sēdēja, sastingusi ar vīrieša doto kreklu rokās. Tad attapusies viņa aši uzvilka to un, neko neteikusi, izkāpa no auto.
Lietus bija mitējies.
– Simon! – Jānis izlēca tai pakaļ. – Pagaidi! Kur tu?
Viņš nojauta, ka vēlreiz noticis nenovēršamais – sieviete atkal kļuvusi ledaini auksta pret viņu.
– Simon! – vīrietis to panāca un satvēra aiz rokas. – Saulīt! Nekas taču nenotika.
– Bet varēja notikt! – sievietē kaut kas uzbangoja. – Visu laiku mēs spēlējāmies ar uguni, neuzskatīdami to par ko nosodāmu, – viņa satraukti bēra vārdus. – Bet tas ir (bija!) bīstami! Mēs nedrīkstam tā darīt!
– Bet Simoniņ! – Jānis pārtrauca viņu. – Tu man patīc. Un… es tevi arī iekāroju. Bet es tikpat labi apzinos, ka tas nav iespējams. Es to respektēju. Vismaz pagaidām…
Simona pagriezās iešanai, nespēdama mierīgi klausīties šajos vārdos.
– Pagaidi! Ļauj man pabeigt! Par spīti tam, mēs taču varam palikt draugi, vai ne?
Sieviete lūkojās viņam garām un kodīja lūpas.
– Vai varam? Es apsolos vairs neuzmākties! – Jānis pacēla rokas kā padodamies. – Ja vien tu pati to negribēsi…
Simonai dega vaigi. No kauna, ka pirms mirkļa bija gatava pārkāpt visus savus morāles principus, un no vainas sajūtas, ka dziļi sirdī tomēr vēlējās, kaut vīrietis nebūtu devis šo solījumu. Viņa paskatījās tajā kā jautādama, vai abi spēs ievērot šo trauslo robežu.
– Lūdzu! – Jānis satvēra viņas roku, bet tad apķēries atlaida.
Simona izlēmusi piekļāvās vīrieša krūtīm, un viņš draudzīgi to apskāva.
– Tad, redz, kur mūsu balodīši! – piepeši blakus uzradās Regīna. – Nācu meklēt, kur tad mūsu Jānītis pazudis. Domāju, ka aizgājis papardes ziedu lūkoties.
– Daudz nekļūdījies! – vīrietis atjokoja tādā balsī, ka Regīna pat nenojauta, cik tuvu patiesībai bija.
– Nu, ejam pie pārējiem!
* * *
– Ko tu te dirni? – Simona, pamanījusi Jāni sēžam domes pagalma tumšākajā nostūrī un piegājusi tuvāk, iejautājās.
Vīrietis tikai atmeta ar roku, izvilka no kabatas cigarešu paciņu un aizpīpēja.
– Kas noticis? – Simona norūpējusies jautāja. Tik drūmu viņa Jāni nebija redzējusi.
– Ai, nekas! – viņš atkal atmeta ar roku, bet, acīmredzot nevarēdams paturēt sevī visus pārdzīvojumus, nopūtās: – Pats nesaprotu, kāpēc besos. It kā jau tas mani vairs neskar, bet tomēr… – viņš uzsita dūri pa celi. – Tas nav godīgi!
– Kas nav godīgi? Kas noticis?
– Mana bijusī palikusi stāvoklī…
– No tevis? – Simona satraukta iesaucās.
– Nē, no sava štucera, – Jānis nikni aizspēra kādu akmeni. – Pats nesaprotu, kāpēc tas mani besī. Nosist to mērgli gribas! – vīrietis iekšēji plosījās.
– Kāpēc? – Simona nesaprata. – Jūs tak sen vairs nedzīvojat kopā. Jums abiem tagad katram sava dzīve.
– Jā, bet, kad es gribēju bērnu, viņa pateica, ka nav radīta mātes lomai, ka nekas viņu tā netracinot kā knēveļi, kas trokšņo sētā un pat naktīs ar savu bļaušanu neļauj gulēt. Viņa nevienam neļaušot bojāt savu jau tā neideālo figūru un kur nu vēl atņemt karjeru. Lai bērnus radot tie, kam nav nekā noderīgāka, ko darīt. Bet tad uzrodas viens jāklis un jau pagādā šai bērnu! Un šī svētlaimē skrien pie manis un stāsta, cik stipri grib šo bērnu un cik ļoti nožēlojot, ka tas nav no manis, jo ar to maitasgabalu laikam nekas nesanāks, precēts, – Jānis bija iekarsis nepajokam.
Simona uzlika roku vīrieša plecam. Arī viņas ģimenē bērnu radīšana bija visai sāpīga tēma. Aldis nekad nebija sapratis, kāpēc vajadzīgs kāds trešais, ja viņiem diviem vien bija labi. Kāpēc izjaukt ierasto kārtību? Kā viņš teica, nekas tagad viņus netur pie mājas, jebkurā laikā, iešaujoties galvā pēkšņai idejai, var doties kādā izbraukumā vai tāpat vien nobumbulēt visu dienu pa māju, neizkāpjot no gultas. Pēdējos pāris gadus Simona šo tēmu vairs necilāja, cerēdama, ka, laikam ritot, Aldis savu viedokli mainīs. Pie tam vēl jau nekur nebija jāsteidzas – pēc statistikas datiem, arvien vairāk sieviešu pirmo bērniņu dzemdē pēc 30 gadu vecuma. Simonai līdz tam bija vēl pāris gadu. Viņa jau arī pati vīram daļēji piekrita. Tikai, redzot, kā draudzenes un bijušās klasesbiedrenes, cita pēc citas nodibina ģimeni un dzemdē vienu bērniņu, otro, sirdī kaut kas iesmeldzās. Un tagad vēl tās uzmācīgās aizdomas…
– Eu, par ko tad tu raudi? – Jānis iesaucās, pamanījis, ka sarunu biedrene notrauš asaru.
– Ne par ko! – Simona atmeta ar roku kā aizgaiņādama uznākušās domas. – Tāpat vien. Jūtu Tev līdzi.
– Beidz! Nav to vērts, – Jānis mierināja. – Es jau tik tāpat. Vajadzēja izrunāt. Tagad viss kārtībā. Paldies, ka uzklausīji!
– Vienmēr laipni! – Simona sniedza viņam roku, par zīmi, ka viņu iepriekšējās nesaskaņas nogludinātas. Jānis atsaucīgi satvēra sievietes plaukstu un, maigi saspiedis, pacēla pie lūpām.
– Nu gan ejam strādāt! – sieviete noteica un piecēlās.
– Ejam gan, saulīt! – Jānis piekrita, un, rokrokā sadevušies, viņi atgriezās kantorī.
* * *
Simona stāvēja pie spoguļa, tērpusies sarkanajā vakartērpā, un mēģināja aizkabināt kaklarotu, ko šorīt bija saņēmusi dāvanā no vīra.
Bija pienākusi viņu laulības septītā gadadiena, kuras atzīmēšana tika turēta noslēpumā. Aldis bija pateicis vien to, ka sievai jāsapošas kā Pelnrušķītei uz balli pilī. Un Simona arī priecīgi satraukta gatavojās šim nozīmīgajam notikumam, cerēdama, ka tas ļaus abiem atgūt jaunības degsmi.
Jau laikus viņa bija nopirkusi krāšņu apakšveļu, iepriekšējā dienā veikusi kāju un bikini zonas vaksāciju, kā arī apmeklējusi kosmetologu, manikīru un pirms brīža vēl frizieri. Nu viņa stāvēja spoguļa priekšā skaista kā no pasakas izkāpusi, vienīgi kaklarota negribēja un negribēja aizdarīties. Kad tas beidzot izdevās, Simona atzinīgu skatienu nopētīja savu spoguļattēlu. Viss būtu ideāli, ja vien… ja vien kleita nesaistītos ar pavisam citu cilvēku. Lai kā Simona centās, doma, ka šo brīnišķīgo tērpu viņai nolūkojis tieši Jānis, neizgāja no prāta. Gluži nenozīmīgi likās, ka to dāvinājis viņas vīrs, šī kleita bija un palika “Jāņa kleita”.
Brīdi Simona pat apsvēra domu šim vakaram izvēlēties ko citu, diemžēl Aldis bija izteicis vēlēšanos viņu redzēt tieši šajā kleitā. Un, tā kā sievieti vadīja vēlme atgūt vīra atzinību, viņa izšķīrās par krāšņāko tērpu savā garderobē.
Līdz Alda noliktajam laikam vēl bija brīdis laika, un Simona piesēdās pie datora. Viņa sen nebija ielūkojusies savā e-pastkastē, kuru bija pārplūdinājuši dažādi reklāmpiedāvājumi. Starp tiem sieviete nejauši pamanīja vārdu “Marlēna”. Aukstas trīsas pārskrēja mugurai. Atkal šis briesmīgais vārds!
Vēstule bija no Evitas. Simona, viegli satraukta, atvēra to.
“Sveika, mīļā!” draudzene rakstīja. “Nupat atcerējos, ka Tu jautāji par Marlēnām mūsu pilsētā. Apskatījos. Ir tikai viena. Domājams, todien alus sētā tā bija tieši viņa. Vecāka par mums, kas priecē. ;) Cerams, info noderēja.”
Simona noskurinājās, cenzdamās aizgaiņāt uzmācīgās domas. Nu jau kādu laiku šīs sievietes vārds nebija dzirdēts. Ne tā valkātāja zvanījusi, lai sauktu Aldi uz darbu, ne kā citādi likusi manīt savu eksistenci. Arī vīrs bija mainījies – vairāk laika pavadīja mājās, lutināja sievu ar mazām dāvaniņām, veda uz restorāniem, teātri, kino. Lai gan ik pa laikam tomēr uzmācās sajūta, ka vīrs cenšas izpirkt kādu savu vainu, sieviete lēnām sāka aizmirst, ka turējusi viņu aizdomās.
Simona ieskatījās pulkstenī. Kuru katru mirkli Aldim bija jāpārrodas mājās. Lai gan uztraukumam nebija nekāda pamata, sievieti urdīja neizskaidrojamas priekšnojautas. It kā būtu jānotiek kaut kam nenovēršamam, kaut kam drausmīgam. Ar katru minūti, kas pārsita Alda noteikto laiku, šī sajūta pieņēmās spēkā. Vīrs kavēja jau pusstundu. Stundu.
Simona pacēla telefona klausuli un uzspieda vīra numuru.
“Mobilais tālrunis, uz kuru zvanāt, ir izslēgts vai atrodas ārpus uztveršanas zonas!” laipnā, nosvērtā balsī noteica sievietes balss automātiskajā atbildētājā. Uztraukums auga augumā. Pagājušas jau gandrīz divas stundas. “Zvanīt uz darbu? Vai kantorī maz kāds vēl būs?” Simona prātoja, meklēdama tālruņu katalogā vajadzīgo numuru.
Pēc pieciem signāliem kāds pacēla klausuli. Mirkli vada otrā galā valdīja klusums, tad ierunājās, kā Simonai likās, asaraina sievietes balss:
– Jā!?
– Labvakar! – Simona nedroši iesāka. – Vai Aldis tur vēl būtu?
Atkal iestājās klusums. Pa to laiku Simona atskārta, ka runā ar pašu Marlēnu. Auksti drebuļi pārskrēja viņas augumam. Kad pēc ieilgušās pauzes zvanītājai atkal sāka uzmākties aizdomas, atskanēja pazīstama, bet reizē tik sveša balss:
– Simon, es nevarēšu šovakar! Piedod! – Aldis runāja lēnām, it kā censtos sievu par kaut ko pārliecināt.
Simonai aizmiglojās skats. Viņš un Marlēna ir kopā. Tagad. Ārpus darba laika. Kantorī. Nevis cehā. Sieviete juta, ka viņu sāk kratīt drebuļi. Doma par vīra neuzticību kā melnas ķetnas sagrāba viņas kaklu un sāka žņaugt. Simona saķēra kaklarotu un atrāva to no miesas, nemanīdama, kā stikla pērlītes izbirst pa galdu un noripo uz grīdas. Sakopojusi visus spēkus, Simona izdvesa:
– Vai tu mani krāp? – un pati nobijās no sava jautājuma.
Atbildes nebija. Bet klusums runāja daudz skaļāk.
Simonas roka bezspēcīgi noslīdēja uz galda. Nospiedusi atteikuma pogu, viņa brīdi truli blenza sienā, tad apņēmīgi piecēlās:
– Nu, ja tu vari, es arī varu!
Paņēmusi somiņu, aizslēgusi durvis un iemetusi atslēgas pastkastē, viņa savā krāšņajā vakartērpā izskrēja uz ielas. Brīdi stāvējusi neizpratnē, uz kuru pusi iet, sieviete devās pilsētas centra virzienā. Jānis bija stāstījis, ka piektdienu vakaros izklaidējas biljardbārā. Tieši viņu Simona bija nolēmusi uzmeklēt. Sieviete nezināja, ko darīs, ja neatradīs draugu, un ko teiks, ja tomēr satiks. Šobrīd galvenais bija tikt prom no mājām, no vietas, kur viņa vairs nevēlējās atgriezties. Gribējās raudāt, taču asaras tikai grauza plakstus un kamols kaklā draudēja nosmacēt.
– Eu, veči! – piepeši tepat blakus atskanēja sajūsmas pilns svilpiens un pret Simonu pavērsās bariņš jauniešu.
Sieviete metās skriešus. Jau nākamajā šķērsielā atradās Jāņa pieminētā izklaides vieta. Apstājusies pie durvīm, Simona centās atgūt elpu, caur logu žalūzijām mēģinādama saskatīt iekšā notiekošo.
Tur jau viņš bija, sēdēdams pie galdiņa ar trim draugiem un jautri sarunādamies. Ievilkusi elpu, Simona atvēra durvis. Notrinkšķēja virs tām pakārtie vēja zvani, un visu skatieni pievērsās ienācējai. Sievietes krāšņā vakartērpā te nebija biežas viešņas. Izmisīgi kā palīdzību lūgdama, Simona palūkojās Jāņa virzienā. Vīrietis pārsteigts vērās viņā un nespēja izdvest ne vārda kā neticēdams savām acīm. Simona paspēra pāris soļus pretī draugam, bet, sapinusies svārkos, gandrīz sabruka.
– Simon, ko tu te dari? – Jānis attapies uztvēra sievieti.
Visi ieinteresēti vēroja notiekošo.
– Vai vari mani aizvest no šejienes? – Simona čukstēja, paslēpusi seju pie kolēģa krūtīm.
– Uz kurieni? Kas noticis, saulīt?
Nesagaidījis atbildi, vīrietis pamāja draugiem un izvadīja Simonu no bāra.
– Simon, kas noticis? – viņš atkārtoja, kad abi devās pa ielu autostāvvietas virzienā.
Taču sieviete neatbildēja, tikai vēl ciešāk iekrampējās viņa rokā.
Iesēdinājis draudzeni mašīnā un iedarbinājis dzinēju, Jānis neizpratnē iejautājās:
– Uz kurieni man tevi aizvest?
– Nezinu. Man vienalga.
– Ko nozīmē “vienalga”?
– Brauc! – Simona tikai nočukstēja.
Jānis izripināja spēkratu no stāvvietas. Mirkli apsvēris, kurp braukt, viņš pagriezās jūras virzienā, ik pa brīdim uzmezdams bažīgu skatu sakņupušajai kolēģei.
– Aldim ir cita, – Simona beidzot izstostīja.
Jānis juta, ka noraso piere. Viņu pārņēma spējš niknums, ka kāds uzdrošinājies sāpināt viņa mīļoto, un tai pat laikā neizsakāms žēlums par nabaga sievieti, kura acīmredzot nebija gatava tādam likteņa triecienam.
– Vai tev ir kas dzerams? – Simona, nedaudz atguvusies, piepeši jautāja, kad auto uzripoja uz mola.
– Tikai viskijs! Bardačokā!
Simona trīcošām rokām atvēra cimdu nodalījumu un izvilka četrkantīgu pudeli. Atskrūvējusi korķi, viņa pielika to pie lūpām un sāka dzert lieliem malkiem, it kā pudelē būtu ūdens.
– Eu, eu, eu! Prātīgāk! – Jānis iesaucās, atrāvis dziru no draudzenes mutes, kad tā bija izdzērusi trešdaļu pudeles. – Tu tak negribi piedzerties?
– Gribu gan! – Simona apņēmīgi noteica.
– Beidz! – vīrietis dusmīgs uzsauca un izlidināja pudeli pa logu. Tā šķindēdama sašķīda pret akmeņiem.
– Muļķi, ko tu izdarīji? – Simona, nekontrolēdama sevi, izlēca no auto un pieskrēja mola malai.
Jānis zibenīgi sekoja tai un satvēra aiz rokas, kad Simona jau grasījās pārlēkt uz akmens, kuru klāja slapjās lauskas.
Sieviete pieplaka drauga krūtīm, un viņas ķermenis sāka konvulsīvi raustīties. Vīrietis to maigi apskāva un ļāva izraudāties, pār plecu vērodams, kā saule, satinusies mākoņos, ieslīd jūrā.
Kad Simona bija nedaudz nomierinājusies, viņa nočukstēja:
– Man ir auksti! Braucam!
– Uz mājām?
– Man vairs nav māju.
– Kur tad?
– Nezinu.
– Pie manis?
Simona pacēla galvu. Ieskatījusies vīrieša acīs, viņa pastiepās pirkstgalos, lai to noskūpstītu, bet Jānis pagriezās un atvēra automašīnas durvis:
– Tad braucam!
Sieviete paklausīgi ieslīga sēdeklī.
– Tu nevēlies mani noskūpstīt? – viņa sarūgtināta jautāja.
– Vēlos! Bet ne tagad, – Jānis godīgi atzinās, iedarbinādams dzinēju.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka tu esi… – viņš saminstinājās. – Tie nav īstie motīvi…
– Tu domā, ka es gribu atriebties?
– Jā, es tā domāju!
– Bet tā nav! – Simona iecirtās.
– Ir gan!
Sieviete vairs nestrīdējās, tikai apvainojusies ierāvās sevī un lūkojās laukā pa logu.
Kad auto apstājās Jāņa mājas pagalmā, Simona jau bija aizmigusi. Vīrietis paņēma viņu uz rokām un ienesa iekšā. Noguldījis gultā un iededzis naktslampiņu, viņš tikai tagad pamanīja, ka sievietei mugurā kleita, ko pirms daudziem mēnešiem bija lūdzis viņai uzlaikot. Toreiz kaut kas bija noticis, kaut kas, kas sabojāja abu attiecības. Bet tas netraucēja vīrietim ikreiz, nostaigājot gar vakarkleitā tērpto manekeni, atkal un atkal iztēloties Simonu tās vietā.
Un nu viņa te dusēja viņa gultā tik tuvu, ka vīrietis viegli pieskārās tās rokai, lai noticētu, ka nesapņo. Simona sagrozījās. Jānis piecēlās un uzsedza sievietei segu. Paskatījies pulkstenī, viņš sačamdīja bikšu kabatā cigarešu paciņu un izgāja ārā uzsmēķēt. Vērdamies naksnīgajās debesīs, viņš aizstaigāja līdz žogam, kur pastkastē sačamdīja kādu vēstuli. Pagrozījis to pirkstos un nodzēsis cigareti, viņš atgriezās mājā. Nopētot aploksni apgaismojumā, Jānis secināja, ka pastniece atkal atnesusi vēstuli sievai pēc vecās adreses, un nometa to uz naktsskapīša. Tāpat neizģērbies vīrietis nolikās blakus dusošajai Simonai un nenoturējies uzlika roku viņas viduklim. Sieviete kaut ko noņurdēja un ieritinājās viņa auguma līkumā.
“Jēziņ, kā lai savaldās!?” Jānis nodomāja un izslēdza gaismu, ar roku nejauši notrausdams zemē Marlēnai adresēto vēstuli.