Viltotie raduraksti

 

       Signe pārlaida skatienu laukumam. Gaidis kavējās. Vēl pārdesmit minūšu, un viņi nepaspēs laikā uz izrādi. Nu kur gan viņš ir? Meitene kārtējo reizi ieskatījās lielajā pulkstenī.

      – Cik? – piepeši viņu uzrunāja netālu stāvošais puisis, kurš arī acīmredzot kādu gaidīja, jo grozījās pie pulksteņa jau pirms Signes.

      Meitene izbrīnīta palūkojās viņā. Vai tiešām tik tuvredzīgs, ka neredz apmēram trīs metrus augsto ciparnīcu, viņa nodomāja. Bet puisis tūlīt pat paskaidroja:

      – Cik ilgi kavē?

      – Divdesmit minūtes, – Signe pasmaidīja par savu neattapību.

      – Es jau nu gan tavā vietā tik ilgi negaidītu, – puisis draudzīgi aizrādīja, piemiedzis aci.

       Signe apjuka. Viņa bija nedaudz izbrīnīta par puiša brīvo izturēšanos, tomēr iekšēji priecājās, ka ir, ar ko parunāt, īsinot laiku.

      – Starp citu, tu gaidi ilgāk, – viņa norādīja, zīmīgi piesizdama ar pirkstu rokas pulkstenim.

      – Es gaidu sievieti, – puisis pasmaidīja, it kā ar to gribēdams atgādināt mūžseno patiesību par sieviešu punktualitāti.

      – Ak tā?! – Signe novilka. Uz to viņai nebija, ko iebilst. Diemžēl pie cilvēkiem, kas neskatās pulkstenī, piederēja arī viņas puisis Gaidis. Laikam jau tā vārdā bija izteikta viņa būtība, tikai… gaidītājs bija nevis pats Gaidis, bet tas, kurš bija norunājis tikties ar viņu. Tāds īsts Pagaidis!

      – Ja jau mēs ceram kādu te sagaidīt, varbūt pārceļam to gaidīšanu uz telpām? – puisis piepeši ierosināja, pamezdams ar galvu tuvējās kafejnīcas virzienā. – Nav nemaz tik silti, lai pusstundu nīktu te vējā.

      Signe atkal izbrīnīti paskatījās viņā. Šis puisis patiešām pārsteidza. Ar savu familiaritāti likdams kļūt piesardzīgai, bet ar neviltoto draudzīgumu atbruņodams. Mirkli padomājusi, viņa piekrita. Kāpēc gan neapvienot patīkamo ar lietderīgo? Vēders jau labu laiku burkšķēja. Turklāt viņi ar Gaidi taču bija plānojuši pirms teātra ieturēt pusdienas. Nu tam vairs nebija atlicis daudz laika.

            Pasūtījusi pāris smalkmaizītes, Signe ļāvās pierunāties, ka Toms, tā sauca puisi, viņai izmaksā karstu dzērienu – upeņu sulu ar balzamu. Tas patīkami sasildīja nosalušos locekļus. Vaigos iesitās sārtums, un sarunas raisījās daudz brīvāk.

            – Un ja nu mūs te pieķer? – Signe, koķeti smaidīdama, jautāja.

            – Vai tad tavējais tik greizsirdīgs?

            – Patiesībā – ļoti!

            – Nu tad teiksim, ka esmu tavs trešās pakāpes brālēns, –  puisim atbilde nebija tālu jāmeklē.

            – Kāpēc tieši trešās? – meitene pārsteigta iesaucās.

            – “Trīs” ir mans laimīgais skaitlis, – Toms paskaidroja. – Šodien ir trešais datums. Pulkstenis rādīja trīs, kad es tevi pirmo reizi ieraudzīju. Un tagad mēs sēžam kafejnīcā, kuras nosaukumā arī ir skaitlis “trīs” – “Trīs sivēni”!

            – Iespaidīgi! – Signe secināja un atkal ielūkojās pulkstenī.

            – Vai tiešām tu ceri vēl sagaidīt? – puisis pārsteigts jautāja.

            – Vai gan citādi es te ar tevi tā sēdētu? – viņa atjautāja pusnopietni, puspajokam.

            – Un es domāju, ka esmu apbūris tevi ar savu šarmu, – nejaušais paziņa atteica tādā pašā intonācijā.

            Signe saprata, ka flirtē, bet nespēja pretoties kārdinājumam. Arī puisis taču spēlēja pretī ar tādu pašu vieglumu. Tā bija tikai spēle. Nevainīga koķetēšana.

            Diemžēl pulkstenis bija jau bez desmit minūtēm četri. Un pēkšņi Signei radās trakulīga ideja.

            – Klau! Vai tu negribi šovakar iet uz teātri? – viņa iejautājās.

            – Uz teātri? – puisis domīgi novilka. – Mūžību neesmu redzējis nevienu lugu. Manējā spēlē simfoniskajā, tāpēc apmeklējam tikai koncertzāles un baznīcas. Bet kāpēc ne? – viņš iesaucās, kad Signe jau sāka nožēlot savu pārsteidzīgo soli. Piepeši meitene bija atskārtusi, ka vēlāk vajadzēs paskaidrot, kur un ar ko pavadījusi šo vakaru. Bet galu galā… kur gan bija Gaidis pats, ka neieradās norunātajā vietā?

            Taču pārdomām vairs nebija laika – līdz izrādes sākumam bija palikušas dažas minūtes. Uzģērbuši virsdrēbes, viņi steigšus metās uz teātri.

            – Kur mums jāsēž? – Toms jautāja, ar acīm meklēdams brīvas vietas.

            Signe palūkojās biļetēs un iesmējās:

            – Tu neticēsi – trešajā rindā!

 

***

 

            – Sen nebiju tā smējies! Paldies tev! – Toms pateicās jau kuro reizi, pavadīdams Signi līdz autobusa pieturai.

            – Ko nu man? Es taču tevi nesmīdināju, – meitene atrunājās.

            – Bet tu man sagādāji šo iespēju.

            – Vienmēr laipni! – viņa vieglprātīgi atsmēja.

            – Turēšu pie vārda! – Toms noteica, tik cieši ielūkodamies meitenei acīs, ka tā nosarka.

            Signe aprāvās. Lai gan šī pēcpusdiena sagādāja vienu patīkamu mirkli pēc cita, viņa tomēr apzinājās, ka nu tam jābeidzas. Viņi katrs atgriezīsies savā ikdienā, pie savām otrajām pusītēm un jau pēc nedēļas aizmirsīs, ka satikuši viens otru.

            – Es jokoju, – puisis iesaucās, likdams viņai atviegloti uzelpot.

            Piebrauca autobuss.

            – Man laiks! – Signe noplātīja rokas. – Bija patīkami ar tevi iepazīties!

            – Jā! Man arī. Uz redzēšanos, māsīc! – Toms piemiedza aci un pamāja ar roku.

            Signe pasmaidīja.

            Mājās koridorā gaidīja Gaidis. Nopētījis meiteni caururbjošu skatienu, viņš pielika pie lūpām alus pudeli, iedzēra malku un sāka pratināšanu:

            – Kur tu biji?

            – Teātrī! Kur tad, tavuprāt, man vajadzēja būt? – Signe neļāvās sevi iebiedēt.

            – Ar ko? – puisis turpināja.

            – Tu tas noteikti nebiji, – meitene indīgi piezīmēja.

            – Nesprēgā! – Gaidis uzkliedza, draudīgi novicinādams pudeli gar viņas galvu. – Es prasu, ar ko tu tur biji?

            – Ar Rutu! – Signe mierīgi noteica. Viņa bija simtprocentīgi pārliecināta, ka var paļauties uz savu labāko draudzeni. Ja vien… Ja vien Gaidis jau pirms viņas pārnākšanas nebija veicis izmeklēšanu.

            Puisis neticīgi pavērās meitenē un pacēla telefona klausuli. Signe centās elpot mierīgi un domās lūdzās, kaut draudzenei pietiktu apķērības. Gaidis uzspieda numuru.

            – Ruta! Vai tu šovakar biji ar Signi uz teātri? – viņš, iekampis vēl vienu malku alus, jautāja.

            Pat nedzirdot atbildi, Signe atviegloti uzelpoja. Jautājums bija uzdots tā, ka Ruta nevarēja nesaprast.

            – Uz kādu izrādi? – Gaidis turpināja, bet Signe jau atslābinājās. To nu Rutiņa zināja. Viņa pati bija ieteikusi draudzenei aiziet uz šo izrādi.

            – Paldies! Čau!

            Viss! Pārbaudījums bija izturēts! Signe pagāja puisim garām un devās uz vannas istabu.

            – Vai tevi neinteresē, kur es biju? – Gaidis sekoja viņai pa pēdām.

            – Nu? – Signe garlaikoti jautāja, izņemdama auskarus un novilkdama gredzenus.

            – Es satiku Jēkabu. Manu brālēnu. Tu tak zini? – viņš stāstīja, palīdzēdams meitenei atvilkt kleitas rāvējslēdzi.

            – Jā, – Signe noslidināja no pleciem kleitu, domās atkārtodama vārdu “brālēns”.

            – Pusgadu nebiju viņu redzējis. Kopš opapa bērēm. Tu tak zini? – puisis atāķēja viņas krūšturi.

            – Jā, – meitene pamāja, novilkdama biksītes.

            – Nu, un mēs aizgājām pasēdēt. Tu tak saproti? – draugs maigi piespieda viņas muguru savām krūtīm.

            – Jā.

            – Nu, piedod! – puisis lūdzoši pieglauda savu vaigu tās plecam.

            – Ir jau labi, – Signe nogurušā balsī noteica. – Es gribu nomazgāties.

            – Jā, labi, mīļā, – viņš atlaida rokas un ļāva tai iekāpt vannā, pats atlaizdamies uz veļas kastes un vērodams, kā ūdensstrūkla aumaļām šļācas pāri draudzenes augumam.

 

***

 

            – Pie tevis atnācis ciemiņš! – Ruta, ielūkojusies noliktavā, uzsauca Signei.

            Meitene nolika malā atvesto preci un piecēlās. Pārsteigumā viņa sastinga veikala tirdzniecības zāles durvīs. Pie loga stāvēja Toms.

            Pārvarējusi pirmo apmulsumu, viņa piegāja puisim un izstostīja:

            – Tu? Kā tu šeit gadījies?

            – Atnācu revanšēties, – Toms smaidīdams paziņoja. – Tu teici, ka neesi bijusi uz simfonisko, es dabūju biļetes. Šovakar. Piecos.

            – Jā, bet es… Bet kā tu zināji, ka es… – Signe stostījās sasārtušiem vaigiem, manīdama, ka Ruta abus uzmanīgi vēro.

            – Viendien gāju garām un ieraudzīju tevi skatlogā, – Toms priecīgs stāstīja. – Sākumā nodomāju, kur gan esmu šo modeli redzējis, bet tad pamanīju, ka tas kustas.

            – Bet kāpēc neienāci? – Signe lēnām sāka atgūties.

            – Nevarēju tā tukšām rokām nākt. Tagad, redz, biļetes atnesu, – viņš novicināja tās gaisā. – Protams, ar noteikumu, ka tu par pavadoni izvēlēsies mani.

            – Jā, bet veikalu slēdz tikai sešos.

            – Es zinu. Bet tu taču varēsi sarunāt? – puisis neuzkrītoši pamāja ar galvu uz Rutas pusi.

            – Es mēģināšu, – Signe apņēmīgi noteica.

            – Nu tad es pirms pieciem piekāpšu! – Toms noteica un atvadījās.

            Meitene, vēl neticēdama, noskatījās viņam pakaļ.

            Klusi pieslīdēja Ruta un nočukstēja:

            – Tad šis bija tas puisis?

            Signe pamāja ar galvu.

            – Feins kumosiņš! – draudzene novērtēja. – Spriežot pēc tavu vaigu sārtuma, māsīcai tā neklājas domāt par savu brālēnu, – Ruta ieķiķinājās.

            – Beidz! Es taču nezināju, ka viņu jebkad vēl satikšu. Jā, starp citu, vai tu…?

            – Uz kurieni tad mēs šoreiz ar tevi iesim? – Ruta, sapratusi no pusvārda, apjautājās.

            – Uz simfonisko koncertu. Šovakar.

            – O-o-o! Un man atkal būs jāmelo?

            – Nē. Koncerts sākas piecos. Domājams, ka neies ilgāk par stundu.

            – Tas nozīmē…?

            – Tu taču pastāvēsi viena? – Signe lūdzoši noglauda draudzenes plecu.

            – Nu ko man ar tevi darīt? – Ruta novilka, tēlodama, ka vēl domā, vai dot prasīto brīvsoli. – Labi. Bet tu man pēc tam visu izstāstīsi visos sīkumos! Un… atļausies uzdrīkstēties!

 

***

 

            – Tas bija vienreizīgi! – Signe sajūsminājās, nākdama ārā no koncertzāles.

            Pēkšņi Toms parāva meiteni aiz rokas un iespieda kādā nišā, ko aizklāja tumšs aizkars.

            – Ko tu dari? – viņa iespiedzās, bet puisis aizspieda tās muti.

            – Tu esi vienreizīga! – viņš nočukstēja un, atņēmis roku no viņas lūpām, grasījās tām pieplakt ar savējām.

            Signe uz mirkli sastinga, ar izbīli skatīdamās viņa acīs. Lai kā meitene gribēja, kaut notiktu tas, ko Toms grasījās darīt, viņa pagrieza galvu sāņus, un puiša lūpas trāpīja uz auss.

            – Mēs nedrīkstam, – viņa nočukstēja.

            – Kāpēc? – Toms nesaprata un, nedaudz atliecies, ieskatījās viņai acīs.

            – Mums ir katram sava dzīve, – Signe centās domāt un runāt sakarīgi, – Nevar tā vienkārši bradāt pa citu cilvēku jūtām. Es nevaru. Vismaz pagaidām…

            – Jā, piedod! Tev taisnība! – Toms kā atskurbis nočukstēja, un abi kā nopērti šuneļi pameta slēptuvi.

            Puisis pavadīja Signi līdz autobusam, un abi smagu sirdi atvadījās. Uz neredzēšanos.

 

***

 

            – Nu i muļķe tu esi! – Ruta iesaucās patiesā sašutumā, uzklausījusi draudzenes stāstu.

            – Es nevaru ar citu… Man ir Gaidis…

            – Muļķe tu esi. Es tavā vietā jau sen būtu pametusi to greizsirdīgo iemetēju, piedod par izteicienu! – Ruta sirdījās. – Un būtu kopā ar savu sapņu princi.

            – Kā tu vari spriest par cilvēku, kuru pat nepazīsti? Visiem ir savas utis. Droši vien arī viņam.

            – Droši vien. Bet tu to tā arī neuzzināsi, ja nedosi sev iespēju.

            – Ko nu vairs! Viņš ir prom, bet es nezinu, kur meklēt, pat ja gribētu, – Signe nopūtās un sakņupa uz palodzes. – Un viņš mani nemeklēs...

            – Muļķe tu esi, draudzenīt! Muļķe!

            – Var jau būt.

 

***

 

            Lielajā teltī bija pulcējušies teju simts cilvēku. Ar Signes krustmātes gādību beidzot bija sarīkota lielākā radu sanākšana dzimtas vēsturē.

            Signe, sasveicinājusies ar tuvākajiem radiem, devās laukā ieelpot svaigu gaisu, kad pie sienas, kuru klāja krustmātes veidotais dzimtas ciltskoks, pamanīja pazīstamu stāvu, kas lika viņas sirdij salēkties.

            Toms meiteni neredzēja, un viņa jau grasījās nemanāmi paslīdēt garām, bet pārdomāja. Galu galā – viņa jau pirms vairākiem mēnešiem bija pielikusi punktu attiecībām ar Gaidi, un kas gan varētu liegt visu sākt no sākuma šoreiz. Lai gan… Viņas priecīgais satraukums noplaka. Ja jau Toms bija šeit, tad noteikti viņa draudzene bija tās radiniece. Apziņa, cik pasaule dažkārt izrādās maza, iedzēla kā nejauši pienenēm pieplūkta nātre. Un tomēr… Vismaz apsveicināšos, Signe nodomāja un viegli pieskārās puiša plecam.

            Prieks, kas iekvēlojās abu acīs, skatieniem sastopoties, bija tik liels, ka vajadzēja milzīgu spēku, lai noturētos un pārgalvīgi nemestos viens otra apskāvienos.

            – Ko tu šeit dari? – pirmā atguvās Signe.

            – Atbraucu uz radu saietu, bet tu?

            – Nevar būt, – Signe neticēja, bet Tomam likās svarīgāk noskaidrot:

            – Vai tu vēl dzīvo ar Viņu?

            – Nē. Mēs izšķīrāmies. Kur tu esi? – viņa centās lapiņām klātajā sienā ieraudzīt puiša vārdu.

            – Nav svarīgi, – Toms atmeta ar roku. – Tad jau mēs…

            – Ak, nē! – Signe ievaidējās, kad puisis jau grasījās skaut viņu savās rokās. – Mēs esam radinieki!

            Toms sastinga kā ar aukstu ūdeni apliets. Pagriezies pret sienu, viņš kā nohipnotizēts sekoja Signes pirkstam. Viņu abu vecmāmiņas bija māsīcas!

            “Trešās pakāpes brālēns!” abiem izskrēja caur prātu pirms vairākiem mēnešiem izdomātais joks. Nu tā bija skaudrā patiesība…

            Brīdi abi stāvēja pie sienas kā uz nošaušanu atvesti, vispirms mēģinādami aptvert notikušo un tad aprast ar domu, ka izsapņotās pilis vienā mirklī pārvērtušās gruvešos.

 

***

 

            – Padomā tik! Cik tur trūka līdz asinsgrēkam! – Ruta līdzjūtīgi nošausminājās.

            – Lūdzu, nerunājam par to! – Signe, valdīdama asaras, centās koncentrēties darbam.

            Lai arī viņa nevēlējās runāt par šo tematu, tomēr savas domas novirzīt uz citurieni neizdevās. Viņi bija gribējuši pasmieties par dzīvi, nu liktenis smējās par viņiem. Skaudri! Un viss tikai it kā nevainīgu melu dēļ, kurus pat nebija vajadzības pielietot…

            Signe stāvēja, saķērusi galvu, un truli vērās grīdā.

            Piepeši noblīkšķēja veikala stikla durvis un salonā iebrāzās Toms.

            – Es noskaidroju, – viņš aizelsies sauca, gandrīz uzgrūzdamies vitrīnai, kas gadījās ceļā. – Mīļā, – puisis pieskrēja apmulsušajai meitenei un pārlaimīgs sauca: – Mana vecmāmiņa tika adoptēta! Kara laikā viņa zaudēja vecākus, un tavi senči viņu pieņēma audzināšanā!

            – Ko? – Signe nesaprotoši vērās puisī, it kā nebūtu dzirdējusi, ko viņš saka.

            Toms neatbildēja, bet alkaini pieplaka viņas lūpām.

            Un pilis varēja sākt būvēt atkal no jauna!