Vilcene
– Skaties, skaties! Tur jau viņš ir! – Sabīne, priecīgi satraukta, lēkāja un māja ar roku militārajām vienībām, kas stāvēja krietnu gabalu no mums.
Es staipīju kaklu, cenzdamās pāri pūlim ieraudzīt draudzenes norādīto puisi, taču mana redze bija par vāju, lai saskatītu sejas tādā attālumā.Sabīne ar savu jauno puisi bija iepazinusies pirms pāris mēnešiem, tomēr līdz pat šim brīdim nebija viņu stādījusi man priekšā. Te es pēc darba biju pārāk nogurusi vai aizņemta, te puisim brīvdienās iekrita mācības vai citi plāni.Un piedevām vēl Sabīni bija apsēdusi absurda, statistikas provocēta doma, ka savs vīrietis jāsargā no draudzenēm, kuras nule pārtraukušas attiecības ar partneriem, jo, redziet, tās pēc šķiršanās esot kā izsalkušas vilcenes, kas katrā pretimnākošajā bikšainī saskatot potenciālo upuri.
Un nu šo “seksuāli norūpējušos mātīšu” kategorijā pret pašas gribu un pārliecību tiku ieskaitīta arī es.
Lai nu ko, bet mani jau noteikti nesatrauca šī muļķīgā statistika, taču jutu, ka draudzene sākusi izturēties mazliet citādi. Vairs nestāstīja tik daudz par randiņos piedzīvoto, aizvien biežāk mudināja mani iziet cilvēkos, lai iepazītos ar kādu. Bet kur gan lai es ietu? Uz to pašu vienīgo pilsētas klubu, kur “tusējas” tikai jaunieši, to skaitā mani audzēkņi, un “tādi paši seksa kāri” ārzemnieki? Tik izmisusi es nebiju. Un, otrkārt, pa kuru laiku lai es to darītu? Līdz pulksten četriem skola, tad mājasdarbu labošana un gatavošanās jaunai mācību dienai, bet pēc tam jau brīžiem neatlika spēka pat vakariņas uztaisīt. Taču brīvdienās to vien gribējās kā gulēt, gulēt un gulēt. Man nemaz nebija laika attiecībām. Īpaši jau tagad, kad maniem audzināmajiem sācies pēdējais gads vidusskolā.
Sekas bija likumsakarīgas – kad Kārlim piedāvāja labāku darbu galvaspilsētā, bet es kārtējo reizi nebiju pierunājama uz “savu pēdējo gadu šajā skolā”, mūsu ceļi šķīrās. Sapratām, ka negrasāmies viens otra dēļ no kaut kā atteikties, tāpēc devāmies katrs savā virzienā.
– Skaties, tur jau viņš nāk! Pirmajā rindā otrais no šīs puses, – Sabīne atkal iesaucās un māja ar roku, lai gan zemessargu rota, kas maršēja garām, lūkojās uz otru pusi – tur, kur stāvēja pašvaldības un militāro dienestu vadības pārstāvji.
Paslējos pirkstgalos un lūkojos norādītajā virzienā. “Pirmajā rindā otrais,” domās skaitīju, lai ņirbuļojošajā kamuflāžas krāsās tērpto vīru barā pamanītu īsto.
Pēkšņi man notirpa kājas.
Tālākie notikumi atrodami grāmatā:
