Kur ir mana cilts?
Foto - Līga Ansone |
Šo dziesmu beidzamajā laikā dungoju visai bieži. Vai nu kad sastopos ar cilvēkiem, pat pilnīgiem svešiniekiem, kuri jau no paša pirmā mirkļa šķiet savējie – mēs it kā skanam kopā vienā diapazonā uz viena viļņa. Vai arī tad, kad – tieši pretēji – nākas saskarties ar personām, kuru vibrācijas manī nerezonē vai pat atgrūž. Lai gan jau izsenis zināms teiciens “par gaumi nestrīdas”, daudzi joprojām turpina kaismīgi to darīt. Tostarp literatūras lauciņā. Vieni ar putām uz lūpām auro, cik kāds literārs darbs ir izcils, citi turpretim šķaidās ar negatīvismu, saucot to pašu tekstu par mēslu, sēnalām vai vēl kā citādi noniecinoši. Un tad ir vēl trešie, kuri bieži vien konkrēto darbu lasījuši nav, bet viedoklis viņiem ir (kā likums, visai kategorisks). Un tad vēl ceturtie, kuri acīs saka vienu, bet dunci sirdī triec tieši caur lāpstiņu. |
Tāpat nesen lasītāju vidū soctīklos teju orkāna cienīgu vētru sacēla jautājums: cik ētiski ir autoram reklamēt savu grāmatu pašam? Nesaprotu: kāpēc gan lai tas nebūtu ētiski? Vai tad mēs nelepojamies ar paveikto, ar saviem panākumiem vai saviem bērniem? Garabērns ir tieši tāds pats lolojums, par kuru autoram ir visas tiesības iesaukties: “Te nu tas ir un, manuprāt, tas ir lielisks!” Kā arī aicināt lasītājus pārliecināties par to pašiem. Ņemot vērā to, cik informatīvā telpa ir piesātināta un cik daudz grāmatu ik dienas ierauga dienasgaismu, bez reklāmas tikt pamanītam ir teju neiespējami. Turklāt – kurš gan vēl labāk par pašu autoru pārzina savu darbu un saprot, kādu vēstījumu vēlas nodot?! Taču diskusija par reklamēšanas ētiskumu eskalējās līdz pat personīgiem apvainojumiem.
Es, uz visu šo no malas raugoties, lieku reizi atcerējos vairākas atziņas. Tostarp šo: “Ja strostēt, tad aci pret aci. Ja slavēt, tad publiski.” Es, protams, nerunāju par lietām, ko kāds pastrādājis, nodarot pāri kādam citam vai gūstot sev labumu uz cita rēķina. Tad pilnīgi noteikti ir jāiesaistās un jākliedz pēc taisnīguma pilnā balsī. Taču ne jau tad, kad runa ir par gaumes lietām. Ja man negaršo pica ar jūras veltēm, es tak nelamāju tos, kuriem tā garšo. Ja dodu priekšroku gariem svārkiem, nezākāju mini piekritējus. Un tieši tas pats par mūziku, mākslu vai literatūru. Ja arī kaut kas nav manai gaumei atbilstošs un man par to gribas pakurnēt, tad daru to savējo lokā, nevis publiski.
Pirms kāda laika apņēmos savus spalvas brāļus – latviešu rakstniekus un dzejniekus – atbalstīt ar īsām vai garākām atsauksmēm par viņu grāmatām, turklāt darot to savā soctīklu profilā ar tēmturi #autorsautoram. Man vienmēr ir paticis saņemt atpakaļsaikni par saviem darbiem un iesaistīties diskusijās, uzklausīt, kas paticis, ko lasītāji būtu rakstījuši citādi. Ņemu vērā arī konstruktīvu (!) kritiku, lai gan ne tik labo dzirdēt ne vienmēr ir patīkami vai ērti. Tā vai šitā – uzskatu, ka jebkurai atsauksmei būtu jāpalīdz autoram augt, pilnveidoties un izplest spārnus plašāk, nevis pazaudēt tos pavisam vai sakļaut, līdz cirstās brūces tiek sadziedētas.
Dzīvē vados pēc Skalbes Kaķīša moto: “Kāpēc vairot slikto? Lai vairojas labais!” To tad arī ņemu vērā, rakstot publiskās atsauksmes. Un, ja man nav pilnīgi nekā laba, ko teikt par kādu darbu (saturs nav manā stilā, nenorezonēja vai, pats trakākais, ir nekvalitatīvs), es drīzāk paklusēšu, nevis sākšu autoru publiski noliet ar samazgām. Ja arī kādu reizi man gadās kāds kritiskāks vārds sakāms, bieži vien to daru zināmu pašam autoram tête-à-tête vai pacepos savā sulā.
Ko es ar šo gribēju pateikt? Sešu gadu laikā, kopš manas pirmās grāmatas iznākšanas, esmu saņēmusi daudz atsauksmju no lasītājiem, tajā skaitā – pilnīgi svešiem. Mans paziņu un savējo loks ir izpleties ģeometriskā progresijā, nostiprinot pārliecību, ka tas, ko daru savam priekam, sagādā patīkamus brīžus arī citiem. Turklāt ne tikai iepriecina, bet pat iedvesmo un dziedina cirstās brūces. Kā es mēdzu teikt nevienam kolēģim vien: ja ar savu tekstu esi licis smaidīt vai caur asarām un ērkšķiem pacelties pretī zvaigznēm kaut vienam cilvēkam, tavs darbs ir bijis tā vērts, lai to uzrakstītu.
Savukārt tiem, kuri visā saskata slikto un, kas pats ļaunākais, paši to arī tiražē, gribas likt pie sirds padomāt, vai jūsu teiktais dara kādu vai pasauli labāku.
Meklējiet vidi, cilvēkus, savu cilti, kur jūs atbalsta, padod roku un ceļ spārnos, nevis iemin dubļos un vēl apspļauda! Ar aizlauztiem spārniem lidot ir grūti. Bet lidošana ir fantastiskākā brīvības sajūta, ko var iegūt.
Lai vienmēr saule (ja ne aiz loga, tad sirdī)!
Sapņot. Mīlēt. Lidot.