Taureņu desants 

            

        Liene ravēja kartupeļu laukā, kad vagām pārskrēja milzīga ēna. Atliekusi muguru, sieviete pacēla galvu, lai palūkotos, kāpēc mākoni pavada tāda dīvaina švīkstoņa, un ieraudzīja pār lauku laižamies izpletni un zem tā mazītiņu cilvēciņu. Izskatījās, ka spēcīgais vējš neļauj lēcējam kontrolēt lidojumu un ar gandrīz kosmisku ātrumu triec to uz priekšu.

      “Kur tāds te radies?” viņa nodomāja un grasījās atkal pievērsties ravēšanai, kad pamanīja, ka lielais “palags” nokrīt netālajā pļaviņā, ko gan visai nosacīti varēja saukt par pļavu – neattīrīto meliorācijas grāvju dēļ tā lēnām pārpurvojās.

       Pielikusi roku pierei, Liene centās saskatīt, vai lēcējs piezemējies veiksmīgi. “Šitādā ātrumā triekties pret zemi – tā jau var nosisties!” viņa iedomājās, un mugurai pārskrēja ledainas trīsas. Neapzināti sieviete sāka spert soļus purveļa virzienā, nenolaizdama acis no baltā plankuma. “Varbūt tikai savainojies?!” viņa sevi mierināja, iedama arvien ātrāk. Iztēlē uzpeldēja aina ar izpletņa atsaitēs sapinušos stāvu, kas nedabiskā pozā guļ ar seju ūdenī. “Cilvēki taču pamanās noslīkt pat peļķēs!” iešāvās prātā, un Liene metās skriešus.

     Kājas pinās grīšļos, ķērās aiz ciņiem, un viņa ne reizi vien gandrīz nolikās garšļaukus kādā dubļainā lāmā.

       Beidzot, dažus metrus no negadījuma vietas, viņa izdzirdēja klusu lādēšanos.

       – Sasodīts! Sasodīts! Sasodīts! – kāds kūņojās zem izpletņa un pukojās.

       “Dzīvs!” Lienes lūpas bez skaņas nokustējās, un milzīgais satraukums kā nasta novēlās no sievietes pleciem un noplunkšķēja ūdenī.

       – Jums viss kārtībā? – viņa jautāja, paceldama vienu izpletņa stūri.

       Pretim raudzījās tumšs murskulis, kurā spīdēja vien gaišāks laukums ap acīm, ko bija pasargājušas brilles. Gan vīrieša drēbes, gan seju klāja dubļu kārta. Par spīti situācijas nopietnībai, Liene knapi noturējās, lai neiesmietos.

       Svešinieks aši izvīstījās no milzīgā “palaga” un pavērās runātājā.

       – Vai esmu miris? – viņš iejautājās, miegdams saulesgaismā apžilbušās acis.

       Aptvērusi, ka stāv vīrieša priekšā tikai peldkostīmā, Liene steigšus piesedzās ar samirkušo izpletni. Tomēr mulsums nespēja noslēpt smaidu, apzinoties, ka tikko noturēta par eņģeli. Jau sen nebija nācies dzirdēt nevienu komplimentu, kur nu vēl tik prasmīgi maskētu!

       – Es laikam sapņoju, – vīrietis čukstēja, joprojām neatraudams skatienu no viņas.

       – Jums tiešām viss kārtībā? – Liene pārjautāja un savukārt nopētīja svešinieka augumu, baidoties ieraudzīt no spectērpa rēgojamies kādu lauztu kaulu, taču visi locekļi šķita vietā.

       – Liekas, ka jā! – vīrietis aptaustīja rokas, galvu, ribas, tad kājas un mēģināja piecelties, taču, atspiežoties uz kreisās kājas, vaidēdams atkrita atpakaļ peļķē. – Sasodīts! – viņš nolamājās. – Laikam piezemējoties būšu pamežģījis.

       Arī otrs mēģinājums piecelties cieta tādu pašu neveiksmi.

       – Vai stipri sāp? – Liene līdzjūtīgi jautāja, neuzdrošinādamās tuvoties.

       – Kad skatos uz tik skaistu žēlsirdīgo māsu, gandrīz nesāp, – vīrietis pasmaidīja un cieši lūkojās acīs, noteikti manīdams, kā šie vārdi liek tās vaigiem sārtoties.

       Cenšoties izvairīties no nekautrīgā skatiena, sieviete pavērās apkārt. – Vai jums kāds sekoja pa zemi? – viņa jautāja.

       – Nē! Man vajadzēja piezemēties netālu no vecas dzelzceļa stacijas, kur mūs gaida autiņš, bet es iekļuvu stiprā vēja brāzmā un laikam novirzījos no kursa.

       – Tas ir tur, aiz meža! – Liene pameta ar roku uz to pusi, no kuras bija atlaidies svešinieks. – Kādi padsmit kilometri pa ceļu. Pa taisno varētu būt četri, pieci, bet tas ir cauri mežam. Ja neesat vietējais…

       – Neesmu gan. Bet sāku to nožēlot, – vīrietis atkal pārslidināja skatu viņas augumam.

       – Tad jums jāzvana, lai brauc uz šejieni pakaļ! – Liene izlikās, ka neievēro to.

       – Telefons palika mašīnā. Neciešu, ja zvani traucē baudīt procesu.

       – Bet es savu telefonu atstāju istabā, jo te, uz lauka, nav zonas, – Liene paskaidroja un ar acīm nomērīja attālumu līdz sētai. “Skaidrs, ka ar izmežģītu potīti pāri ciņiem un kartupeļu vagām viņš saviem spēkiem netiks!”

        – Varbūt palīdzēsi? – vīrietis, kā uzminējis viņas domas, atkal mēģināja uzslieties stāvus, meklēdams, pret ko atbalstīties.

        Mirkli svārstījusies, apjauzdama, ka atkal jānostājas svešinieka priekšā puskailai, sieviete tomēr palaida vaļā izpletni un piegāja vīrietim klāt. Viņš aplika roku tās pleciem.

       Lēnām abi sāka klibot uz māju.

       – Starp citu, mani sauc Māris! – vīrietis piepeši stādījās priekšā.

       – Liene!

       – Cik patīkami!

       Un viņi atkal gāja klusēdami.

       Vienu brīdi, it kā zaudēdama atbalstu, vīrieša roka noslīdēja līdz Lienes viduklim, un sieviete, negaidītās kustības iztrūcināta, atrāvās.

       – Jūs nemaz neklibojat!?! – viņa iesaucās, cenzdamās izskatīties sašutusi, taču nespēja sakasīt sevī pat niecīgāko dusmu drusku. Vīrieša ciešie skatieni, slēptie komplimenti un svelmainais tuvums darīja viņu bezspēcīgu – kājas ļima ne tikai nestabilā pamata dēļ. Arī pakrūtē patīkami kņudēja. Tik sen tur nebija virmojuši taureņi!

 

 ***

 

      Balstot vienam otru, Māris un Liene drīz vien sasniedza pagalmu.

       Pa virtuves logu galvu pabāza paveca sieviete biezām raga brillēm un ar lakatu savaldītām iesirmām matu cirtām.

       – Kas tad nu? – viņa pārsteigta vērās dīvaini klunkurojošajā pārī, cenzdamās sazīmēt nācējā pazīstamus vaibstus.

       – Labdien, saimniec! – Māris, saudzēdams sāpošo kāju, mēģināja galanti paklanīties. – Nesu jums sveicienus no debesīm…

       Sarāvusies no nelaipnā, jokus nesaprotošā skatiena, Liene steigšus paskaidroja: – Ar izpletni nolaidās tieši pļavas viducī. Un krītot izmežģīja kāju. Atvedu, lai piezvana draugiem, kas atbrauks pakaļ. Atpakaļ taču neuzlidos…

       Sarunā atkal iesaistījās Māris: – Es tomēr gribētu visžēlīgi palūgt saimniecītei, vai vispirms nevaru nomazgāties?

       – Ejiet! Liene jums parādīs, – vecākā sieviete atvēlēja, likdama manīt, ka svešinieka atrašanās viņas sētā nav vēlama. Taču šķiet, ka Māri tas nemaz neuztrauca. Veltījis namamātei vienu no saviem apburošajiem smaidiem, viņš pateicās un devās iekšā mājā.

       – Tūlīt atnesīšu tīru dvieli! – atsēdinājusi ciemiņu uz veļas kastes vannasistabā, Liene noteica un izgāja koridorā.

       Kad devās atpakaļ pie Māra, viņa izdzirda klusu šņācienu: – Varēji jau uzmaukt kaut ko piedienīgāku!

       – Jā, tūlīt! – jaunākā sieviete nočukstēja un uzvilka turpat pie durvīm pakārto kleitiņu.

       Pieklauvējusi un saņēmusi atļauju ieiet, Liene nedroši pabāza galvu vannasistabas durvīs. Māris pašulaik stīvēja nost spectērpu no savainotās kājas.

       – Man atkal jālūdz tava palīdzība, – viņš vainīgi pasmaidīja un noplātīja rokas.

       Sieviete nolika dvieli un notupās pie ciemiņa kājām. Slapjais poliestera audums šķita pielipis miesai un neparko negribēja stiepties.

       – Baidos, ka tas būs sāpīgi! – Liene brīdināja un satvēra bikšu staras apakšmalu, lai pārvilktu pietūkušajai potītei.

       – Labi! – skanēja bezrūpīga atbilde.

       Likās, ka Māris nemaz nedzird, ko viņa saka. Ar pirkstu tas viegli piedūrās viņas augšdelmam un lēnām uzvirpināja kleitas noslīdējušo lencīti uz pleca.

       Liene no šā negaidītā pieskāriena iekšēji sarāvās. Labi, ka atradās tupus, citādi pašai vajadzētu atbalstu, pie kā pieķerties. Pulss draudīgi paātrinājās. Deniņos no pakrūtes atbalsojās spārnu švīkstoņa. Un viņai šķita, ka to var pat sadzirdēt.

       Pēkšņi kā mājiens, ka Liene par ilgu uzturas vienā telpā ar svešinieku, aiz durvīm atskanēja skaļa krekšķēšana.

       – Izskatās, ka tavai mammai es nemaz nepatīku, – Māris, paliekdamies uz priekšu, čukstēja.

       – Vīra mātei! – Liene pārlaboja un aši pārrāva bikses izstieptajai pēdai.

       Vai nu no negaidītā pavērsiena, vai sāpēm vīrietis atkrita pret sienu.

       – Piedodiet! – sieviete nočukstēja un izskrēja laukā.

       “Kas ar mani notiek?” viņa satraukta nomurmināja un iemuka savā istabā, bez spēka sabrukdama uz gultas malas. Kā tāda tramīga ķēve, kas lec pa gaisu no katra mazākā pieskāriena! It kā neviens nekad to nebūtu glāstījis…  Ir! Un vēl kā! Liene klusībā pateicās Dievam, jo Jānim arī šajā ziņā ir zelta rokas! Ne reizi vien viņai nācās kost spilvenā, lai kaisles brīžos neuzmodinātu blakusistabā guļošo vīramāti.

       Jaunā sieviete bija laimīga, ka joprojām, pēc kopā nodzīvotiem desmit gadiem, laulātie spēj viens otru savaldzināt un piepildīt. Vienīgi pēdējos divus gadus, kopš viņi pastāvīgi mita te, laukos pie vīramātes, iekāre bija mazliet panīkusi. Liene tajā vainoja galvenokārt sevi. Kamēr dzīvoja pilsētā un strādāja algotu darbu, bija vairāk iemeslu rūpēties par savu izskatu un pucēties. Netrūka arī citu vīriešu uzmanības, kas allaž piedeva asumu un fantastiski cēla pašapziņu, jo – nav labāku zāļu, kā atdzīvināt taureņus vēderā, par aizliegtā augļa saldo smaržu…

       Pie durvīm pieklauvēja.

       Liene sarāvās, tad dziļi ieelpoja un piecēlās. – Jā, lūdzu!

       Istabā ienāca Apollons, ap vidukli aptinis simetriski zaļsvītrotu gurnu apsēju. Zeltaini vizoši mati, neaizmirstuļu zilas acis un balts smaids! Saulē iedegusī āda uz muskuļotajām rokām, krūtīm un vēdera vēl vizuļoja no slapjuma.

       – Vai neatradīsies kāds drēbju gabals? – Māris jautāja, aplaidis skatienu istabai.

       – Jā, piedodiet! Es nepadomāju, – Liene satraukta metās pie skapja. – Jūsējās taču slapjas un ar dubļiem. Tūlīt sameklēšu, – viņa trīcošām rokām pārlūkoja vīra plauktus, līdz atrada kreklu un šortus, ko Jānis nebija vilcis jau vairākus gadus.

       – Es nevaru vēl ko palūgt? – vīrietis piekliboja tuvāk, lai paņemtu tīrās drānas.

       – Jā? – Liene, slēpdamās aiz skapja durvīm, pēkšņi piesmakušā balsī jautāja.

       – Vai nevar bez tā “jūs”? Neesmu radis, ka mani uzrunā tik…  svinīgi! Kā tādu “Jūsu Majestāti”! – Māris iesmējās.

       – Labi!

       – Es nu iešu…  Pārģērbties…  Tur…  – viņš pameta ar galvu uz vannasistabas pusi, tomēr vēl kavējās iet, it kā gaidīdams, vai sieviete neatrunāsies, ka var to darīt arī šeit, bet viņa pamāja ar galvu un atkal “ienira” skapī.

       Durvīs pēkšņi, bez klauvēšanas parādījās namamātes galva, šaudīdama dusmu zibeņus. – Vai tad nevajadzētu zvanīt tiem draugaļām? – viņa ieminējās.

       Par laimi, Māris stāvēja aizdurvē, tā ka “pūķis” nekādi nevarēja redzēt, kādā paskatā vīrietis ieradies vedeklas istabā, tāpēc šoreiz nīgro skatienu nācās izturēt Lienei vienai.

       – Jā, tūlīt! – viņa paklausīgi noteica un sniedzās pēc mobilā telefona, kas stāvēja uz naktsskapīša.

       Sagaidījis, ka dusmīgā galva pazūd, vīrietis iesaucās: – Jopcik, micīt! Es taču nezinu nevienu numuru no galvas! – bet, pamanījis Lienes pārmetošo skatienu, novilka: – Nu, labi. Vienu varbūt atceros. To, ko mēs parasti sūtām nakts programmai pa TV3. Mans čoms Aldis ir pilnīgi jucis ar to sms čatu, – Māris jokoja, atbloķēdams aparāta taustiņus un nospiezdams astoņus ciparus.

       – Aldi, vecīt? – vīrietis jautājoši iesāka, nebūdams pārliecināts, vai piezvanījis pareizi. – Jā, dzīvs, vecīt! Nogāzos ar lielu blīkšķi! Domāju jau, ka būšu beigts, bet nekā, tikai kāja čupā! – Tālākā saruna ritēja jau bez aizķeršanās.

       – Es iziešu! – Liene nočukstēja un atstāja vīrieti vienu savā istabā. Aizverot durvis, viņa vēl dzirdēja to sakām: “Vecīt, esmu paradīzē pie eņģeļa! Bet skāde tāda, ka to apsargā baisa ragana!”

 

 ***

 

       Negaidīti kūts durvīs parādījās Māris un izņēma tikko piepildīto slauceni no pārsteigtās Lienes rokām. – Dod! Es paņemšu! – viņš steidzās palīdzēt.

       – Bet jūsu…  Piedod! Tava kāja? – sieviete attapusies iesaucās.

       – Nav tik traki. Dzīvotājs būšu, – viņš atmeta ar roku un, viegli pieklibodams, palaida dāmu pa priekšu.

       – Skaties, ka nesamoki! Vēlāk varēsi rāpot pa sienām. Cikos tad draugi būs pakaļ? Drīz jau sāks krēslot. Varēs maz atrast mūsu mājas? Neesam jau gluži lielceļa malā, – Liene satraucās.

       – Šamie jau bija ierāvuši par manu gaišo piemiņu, tā ka nekas neatliek kā gaidīt rītu, kad būs izgulējuši dzērumu, – Māris bija acīmredzami apmierināts ar šādu iznākumu. – Tavu vīreni jau “iepriecināju”, – viņš smīnot piemetināja.

       Kad abi bija iegājuši mājā un Liene virtuvē kāsa pienu, vīrietis, izmantodams, ka mājas saimniece istabā skatās televīziju, ieinteresēts apjautājās: – A ko tu šitajā nostūrī dari? Kur tad vīrs?

       – Dzīvoju, – Liene paskaidroja. – Veltai bija infarkts, un viņa vairs netika galā ar saimniecību, tāpēc atnācām dzīvot te. Pirmo gadu rāvāmies vai uz pusēm, četrām govīm sienu un cūkām kartupeļus gādādami… Divu gadu laikā esam izkarojuši, ka pietiek tikai ar vienu govi un cūku. Ceru, ka rudenī likvidēsim arī tos. Tagad sanāk lētāk tirgū pienu un gaļu nopirkt nekā savām vajadzībām stallī turēt. Apnicis visu laiku būt piesietai pie govs astes. Cerams, uz ziemu atradīšu kādu darbu, citādi galīgi sāku apsūnot, – viņa vaļsirdīgi atzinās.

       – Kāda sūna?! – vīrietis patiesā sašutumā iesaucās. – Skaistākie ziedi, ko man nācies redzēt!

       Liene neatbildēja. Vien aši aizgriezās, lai pie izlietnes izskalotu kāstuvi.

       – Es aiznesīšu pienu uz pagrabu, – viņa noteica un grasījās satvert kannas rokturi, bet Māris atkal pasteidzās pirmais.

       – Tas nudien nav sieviešu darbs šitādus smagumus cilāt! – viņš aizrādīja. – Es to pateikšu tavam vīram. Nevar tā nomocīt sievieti! Starp citu, kāpēc viņu nemana šajā vergotavā?

       – Viņš strādā pilsētā. Pa nedēļu, ja iekrīt rīta maiņas, paliek tur, – Liene izlikās nedzirdam dzēlīgo piezīmi un devās uz pagrabu.

       – Pilsētā!? Ha! Kamēr tu te pašī no rīta līdz vakaram, šis pēc darba bauda mieru un klusumu, ja? – vīrietis dusmīgs ar troksni nolika pie zemes piena kannu.

       – Viņš paliek pie manas mātes, kura dzīvo personīgajā mājā. Tur darbu brīžam vairāk nekā te. Arī, kā tu teici, paradīze ar raganu, – Liene atsmēja.

       – Ok, viņš ir reabilitēts! – Māris iesaucās, paceldams rokas kā padodoties. – Bet es, vienalga, tā nevarētu. Naktīs nespētu aizmigt, iedomājoties, ka mana sieva te viena, neaizsargāta.  Tagad, kad apkārt klīst visādi maniaki! Bisi viņš vismaz jums ir pagādājis? – vīrietis puspajokam, pusnopietni jautāja.

       – Ir! – Liene uzvarošā tonī paziņoja.

       – Un tu māki ar to apieties? – Māris iepleta acis.

       – Es ne! Man no ieročiem bail. Bet Velta gan. Savā laikā vīriem līdzi uz medībām gājusi.

       Kā par apstiprinājumu Lienes vārdiem pagraba trepju galā kāds atkal iekremšļojās.

       – Nujā, riktīgs asinssuns… – Māris nosmīnēja.

 

 ***

 

       Liene paskatījās pulkstenī, ko apspīdēja mēnesgaisma no loga. “Jau pusdivi, bet miegs nevienā acī! Un vēl visa nakts priekšā!” viņa neapmierināta secināja un pagriezās uz otriem sāniem. Taču pēc šīs dienas pārdzīvojumiem miegs bija izčibējis kā dūmi vējā.

       “Jāiedzer glāze silta piena ar medu!” sieviete nosprieda un piecēlās no gultas. Ieāvusi kājas čībās, viņa atvēra guļamistabas durvis un izgāja koridorā.

       Veiksmīgi tikusi garām vīramātes istabai, Liene atviegloti uzelpoja. Bet tad pa durvjapakšu pamanīja, ka viesistabā, kur nakšņo ciemiņš, vēl deg gaisma. Sirds iepukstējās straujāk. “Arī neguļ? Nē, droši vien aizmirsis izslēgt televizoru. Vīrieši parasti pamanās iemigt pie tā,” viņa sevi mierināja.

       Nospiedusi rokturi pārliecībā, ka Māris guļ, Liene vēra durvis, bet pārsteigta palika pussolī – vīrietis sēdēja dīvānā, savainoto kāju uzlicis uz ķeblīša, un truli blenza vienā punktā. Pamanījis rosību, viņš skumjām acīm palūkojās nācējā.

       – Tev nav kaut kas pret sāpēm?

       Liene nedroši piegāja dīvānam un uzmeta skatu vīrieša potītei – tā bija sapampusi kā bluķis un kļuvusi zila.

       – Šausmas! –neviļus paspruka, un viņa steigšus atvainojās: – Piedod! Izskatās diezgan briesmīgi!

       – Sāp arī nežēlīgi! – Māris gaudās. – Vai nesamīļosi mani? – viņš patiesā izmisumā pavērās sievietē tādām acīm kā bērns, lūgdams mātei maigumu.

       – Dabūšu virtuvē zāles un ledu! – Liene pagriezās iešanai, bet vīrietis viņu satvēra aiz rokas, liekot satrauktajai sirdij atkal salēkties.

       – Tu patiešām esi mans sargeņģelis! – viņš nočukstēja un pieglauda tās plaukstu savam vaigam.

       Liene brīdi ļāva viņam to paturēt, bet pati cīnīdamās ar sevi, lai neatļautos noglāstīt vīrieša galvu.

       – Es tūlīt būšu atpakaļ! – viņa viegli atvilka savu roku un steidzās uz virtuvi, atgriezdamās ar paciņu pretsāpju tablešu un marlē satītiem ledus kubiņiem.

       Saudzīgi pacēlusi vīrieša kāju, Liene aplika tai auksto kompresi.

       – Vai paliek labāk?

       Kad vīrietis neatbildēja, viņa palūkojās uz augšu un ieraudzīja, ka tā skatiens piekalts kuloniņam, kas maģiskā ritmā šūpojas viņas naktskrekla izgriezumā starp kailajām krūtīm.

       – Šitādu skatu dēļ es būtu gatavs visas elles izciest! – Māris sapņainā balsī runāja, nenovērsis acis. – Godavārds, es būtu gatavs iemainīt visus savus brīvos kritienus, lai pieskartos kam tādam!

       Liene zibenīgi izslējās stāvus un kā sargādama piespieda ķēdīti krūtīm. Prātu apdedzināja doma, ka nu vīrietis viņu tiešām redzējis kailu, jo tādā pozā, kādā viņa neapdomīgi bija noliekusies, aprūpējot sapampušo potīti, noteikti bija redzams, ka zem naktskrekla nekā nav.

       – Piedod! Man jāiet! – viņa nevaļīgi nobēra un izmetās no istabas.

       Līdz savai gultai sieviete aizstreipuļoja, turēdamās gar sienām. Ķermeni pārņēma neticami spēcīga sajūta, ka Māris noglāstījis viņas krūtis, vēderu un vēl zemāk… Sarāvusies čokuriņā, Liene piespieda klēpim plaukstu un juta, kā tas pulsē.

 

 ***

 

       Kūts durvīs parādījās Māris un, atspiedies pret stenderi, sērīgu seju paziņoja: – Puiši ir klāt! Mēs nu brauksim.

       – Vienu mirklīti! Es tūlīt pabeigšu! – sieviete ieteicās, maidzīdama govs tesmeni.

       – Kaut divus! – vīrietis pasmaidīja un nekautrīgi skatījās uz viņas kailajām kājām, starp kurām bija iespiesta slaucene. Nebija grūti uzminēt, ko viņš iztēlojas.

       Samulsusi Liene paslēpa seju aiz lopiņa platās muguras.

       Pēc pāris minūtēm viņa nolika piena spaini sāņus, noslaucīja rokas dvielītī un piecēlusies sniedza plaukstu atvadu sveicienam.

       – Nu, tad atā, desantniek! – viņa sirsnīgi, bet skumji pasmaidīja.

       Negaidot Māris apcirtās, aši pārlaida skatienu pagalmam, satvēra sievieti aiz rokas un piespieda pie sienas aizdurvē. Liene nepaspēja ne attapties, kad viņas mutei uzspiedās divas alkainas lūpas un karstas rokas maigi pārslīdēja augumam, kā pārbaudīdamas, vai zem staļļa uzsvārcīša ir pavilkta apakšveļa.

       – Ar dievu, eņģelīt! – jau nākamajā mirklī vīrietis palaida viņu vaļā un atkal iestājās durvīs. – Cerams, ka brūnaļa nenostučīs! – viņš koķeti piemiedza aci un prom bija.

       Bet Liene, atspiedusies pret sienu, noslīga tupus un atkal juta pulsējam visu ķermeni. Viņa spēja domāt vien par to, ka vakarā atgriežas Jānis…

       Pēc kāda laika uz mobilo tālruni no sveša numura atnāca īsziņa: “Paldies par debešķīgajiem skatiem! :* Tagad krītot vienmēr domāšu par tiem. Cerams, neaizmirsīšu paraut gredzenu. :D No Ēdenes izraidītais.”