Pasaules gals
Noklausīties citu sarunas neesot pieklājīgi, taču es nevarēju nedzirdēt.
Manai draudzenei Zanei ir tradīcija ik svētdienu vannoties. Neesmu redzējis Upīša lugu, bet šķiet, ka viņas vecākiem tomēr vajadzēja meitu nosaukt otras 19. februāra gaviļnieces vārdā – par Zuzannu. Mana mīļotā plunčājas tik ilgi, ka mitrums izplatās pa visu dzīvokli un sāku norasot arī es.
Tātad katras nedēļas septītajā dienā viņa uz visu vakaru pazūd vannasistabā citā realitātē. Parasti šis intīmais brīdis tiek izmantots, lai sazvanītos ar draudzenēm. Ko tie bābieši var tarkšķēt?! Stundām! Kā mūžību neredzējušās! Citam mute jau sen būtu sausa, bet viņas tik ļurina un ļurina. It kā vēl pirms pāris dienām – kā ik nedēļu ceturtdienā – nebūtu visas tikušās savās “darījumu pusdienās” Zanes kafejnīcā. Jau tad noteikti viss ir apspriests krustām šķērsām, bet nē, svētdienu vakaros atkal viss iet vaļā. Un, kad fona mūzika nav pārāk skaļa, es visas tās sievišķīgās pļāpas dzirdu.
Meiteņu sarunu tematika grozās no skaistumkopšanas un ēdienu gatavošanas līdz bērnu audzināšanai un attiecībām ar vīriešiem. Par pēdējo es kā daudz pieredzējis varētu teikt, ka jau gadu tūkstošiem ilgi šīs abas cilvēces daļas dzīvo dažādās nometnēs, līdz galam neizprotot, ko domā un kāpēc kaut ko dara vai nedara otra. Un masu mediji šo dalījumu tikai turpina tiražēt: sieviešu žurnālos citām sugas māsām tiek liets “sīrups” par romantiku, izrunāšanos un visādām uķi-puķi muļķībām, kamēr veči savos laikrakstos spriež par autiņiem, alus šķirnēm un seksu. Kā vieni, tā otri dod padomus, kā savā starpā sadzīvot, taču neviens tos īsti neņem vērā, jo pašiem savi priekšstati par pretējo dzimumu. Rezultātā sanāk kā tai teicienā: romantiskās filmas sabojā sievietes, bet porno – vīriešus, jo abi domā, ka tā iespējams realitātē…
Runājot par realitāti, mani nebeidz pārsteigt sieviešu mūžsenā neapmierinātība ar savu izskatu. Vienai traucē dzīvot celulīts, citai – tauku kroka ap vidukli, vēl kādai šķiet, ka viņas deguns ir pārāk garš un līks… Zane, piemēram, uzskata sevi par pārāk apaļīgu. Taču tā nav tiesa! REĀLI 90 procenti daiļā dzimuma “kaišu” ir izdomātas un, ja pašas nepievērstu uzmanību, citādi šos trūkumus neviens pat nepamanītu! Es, starp citu, nemēdzu izdalīt ne seju, ne krūtis, ne vēderu vai kājas, skatos uz visu kopumā. Un varu apgalvot tikai vienu: ja sieviete pati sev patīk, viņa staro no iekšienes. Un, ja telpā ielīst gaisma, viņai ienākot, nav svarīgi, cik kilogramu ir tās nesējai. Cilvēks var būt skaists jebkurā svara kategorijā, ja vien ciena sevi un savu ķermeni. Tāpēc mans padoms ikvienam – mīliet sevi un smaidiet! Jo biežāk ar apmierinātību uzlūkosit sevi spogulī, jo vairāk pozitīvās enerģijas no mums saņemsit atpakaļ!
Reiz gan, jāatzīstas, es atļāvos norādīt Zanītei, ka viņai parādījušās “vārnu kājiņas”. Taču man nudien nebija ļauna nodoma pieplusot viņas “defektiem” vēl vienu – tās krunciņas ap acīm izskatās dievīgi, JO radušās tieši no biežas smaidīšanas. Bet meitēns apvainojās! Veselu dienu uz mani neskatījās un staigāja garām pūcīga kā bestija. It kā es spētu samelot, ka ceturtā desmitgade viņai vēl tālu aiz kalniem! Jau trīsdesmit! Tad nu gan – pasaules gals!
Apsēstība ar bailēm no vecuma bija kaut kas jauns. Kad iepazināmies, Zanei bija piecpadsmit. Man – jāteic godīgi – stipri vairāk. Taču toreiz meiteni mans senilums nesatrauca. Starp visiem dažādas kompleksijas eksemplāriem viņa izvēlējās tieši mani. Ar lepnumu un prieku es tiku izrādīts draudzenēm, kuras visas kā viena atzina, ka manas formas nudien ir ekstravagantas. Dīvaini, ka tagad, pēc piecpadsmit kopdzīves gadiem, esmu kļuvis garlaicīgs un neiederīgs. Šāds atklājums mani pārsteidza pirms teju nedēļas, kad draudzene savām biedrenēm paziņoja, ka savā trīsdesmitajā dzimšanas dienā gatavojas sākt jaunu dzīvi. Kā tas izpaudīsies? Viņa atbrīvošoties no visa, kas atgādina veco. Un cita starpā “nāves spriedums” tika parakstīts arī man!
Tas nenoliedzami bija smags trieciens. No visām sievietēm, ar ko man bijusi darīšana, tieši Zaņuks patika visvairāk (laikam tāpēc, ka visjaunākā). Taču nu šīs jaunkundzes apņemšanās draudēja izpostīt manu pasauli kā armagedons… Ak, sievietes, sievietes! Kamēr jūs jaunas, tikmēr jums, kaut pliku pakaļu, ka tik mīl; bet kā nāk trīsdesmit un vairāk, tā jau sāk rasties prasības un pretenzijas… Jums šķiet, ka beidzot zināt, ko gribat? Ne vella! Dievs ir mans liecinieks – sievietes NEKAD to nezina! Pat dižākās pasaules iekarotājas – Kleopatra, Lukrēcija Bordža, Katrīna II –, kurām netrūka nekā, nezināja. Mani viedie senči var to apliecināt, jo mūsu dzimtas kodeksā, kā zināms, joprojām nemainīgs ir pants par precīzu faktu atspoguļošanu – nekādu melu vai izskaistinājumu, tikai bezkaislīgs godīgums! Lai kādas peripetijas (pat neprātīgas!) apkārt mutuļotu.
Dzīve ar sievieti nudien līdzinās galvu reibinošam karuselim. Viņu pārbagātā emociju gamma, kas mainās biežāk nekā laikapstākļi kalnos. Paštaisnums. Pat loģika tām ir pašām sava. Nav viegli vēsu prātu uztvert visus tos sievišķīgos izgājienus. Nu kaut vai ar garderobi saistītos. Pasakiet, ir kāds vīrietis, kuru nepadara gluži traku vārds “šopings”? Mani Zane, protams, neņem līdzi stundām garajās pastaigās pa iepirkšanās centriem – tam kalpo sugas brāļi veikalā, taču, kad atgriežas mājās, ne mazāk laika aizņem guvuma atrādīšana. Viņa grozās manā priekšā te vienā īsā kleitiņā, te citā. Domāju, ikviens vecis uzvestos kā noslienājies mopsis, lūkojoties uz desu vitrīnā. Un cik kārdinošu apakšveļu izvēlas mana meitene! Vīriešiem, ka tik vairāk plikuma, taču es zinu, ka sieviete vairāk iegūst, ja saglabā kādu noslēpumu – atstāj vietu iztēlei. Manas Zanītes gadījumā vīrieši noteikti pat nenojauš, kādi dārgumi slēpjas zem ārēji vienkāršās čaulas, kuru ikdienā nosedz iekāri absolūti nerosinošs balts paltraks ar priekšautu! Bet varbūt es kļūdos. Iespējams, kāds ir uzodis manas “konfektītes” noslēpumu un tālab man parakstīts spriedums. Cita izskaidrojuma nav! Zane grasās sākt jaunu dzīvi, un mūsu kopdzīvei pienācis gals. Ja nepārklausījos, mīļotā vieglu sirdi atvēlēja mani savai draudzenei – māksliniecei: “Vari viņu savākt, tev taču patīk raritātes!” Tas tika teikts pēc paziņojuma, ka uz jauno mitekli no šī pārcelsies tikai neskaitāmās lupatas un apavi. Viss pārējais ožot pēc naftalīna un pērnā gadsimta smagnējums nesader ar minimālisma svaigo elpu!
Tātad lielajam notikumam bija nolikts datums – 24. marts – Zanes 30. dzimšanas diena. Laikam jau ir tipiski, ka cilvēki izvēlas mainīt dzīvi svarīgos datumos – vai tas būtu 1. janvāris vai katra paša personīgais Jaungads. Cikiem no tiem tas izdodas – tas cits jautājums! Bet 24. marts ir pienācis!
Jāsaka uzreiz, nekas par draudošo “armagedonu” vēl neliecina. Dzīvoklī viss izskatās kā parasti – nekādu koferu vai kastu, nekādas mantu kravāšanas rosības! No rīta Zane kā ik katru darbdienu devās uz kafejnīcu, un tas manī viesa vāru cerību, ka “ļaunais plāns” atlikts.
Taču nevarēju nepieļaut iespēju, ka “jaunā dzīve” varētu sākties vēl kardinālāk – pavisam bez vecās iedzīves! Tālab, gaidot vakaru un gatavojoties ļaunākajam, prātoju, cik viegli mūsdienās cilvēki šķiras – gan viens no otra, gan lietām. Agrāk tomēr bija cita attiecību izpratne, kaut arī esam pieredzējuši laikus, kad it viss tika vērtēts merkantilās vienībās. Kungi tirgoja vergus, vecāki meitas izprecināja bagātiem večiem bez mīlestības… Runā, ka kāds mans attāls sencis Itālijā pārdots par septiņdesmit tūkstošiem liru, kamēr izcilā mākslinieka Rafaela glezna tolaik maksājusi nieka trīs tūkstošus. Vai tad katram negribas būt kādam zelta vērtē?
Stundas, kad kaut ko gaidi, stiepjas lēni kā sliena jau pieminētā mopša lūpu kaktiņā. Šī laikam būs garākā diena manā mūžā, man šķita, tomēr ap pussešiem durvīs noskrapstēja atslēga, un es jau pa gabalu dzirdēju, ka Zane neierodas viena. Jautrā noskaņā dāmas turpat priekšnamā skaļi sāka spriest, ka pakošanos vajag atlikt uz rītu – šodien esot jāsvin, jo trīsdesmit paliek vienreiz mūžā. It kā citi gadskaitļi mēgtu atkārtoties! Pārkliedzot viena otru, viņas diskutēja, kurā klubā turpināt vakaru, kad gaviļniece būs pārģērbusies – visticamāk vienā no savām tik “apetītelīgajām” kleitiņām…
Lai gan šī vizualizācija varēja iekveldināt jebkura iztēli, es sagaidīju nodevēju istabā drūms un kluss. Viņa izlikās mani neredzam. Iztauņājusies no padilušajiem džinsiem un pulovera, Zane veikli ieslīdēja puķainā superīsā kimono, kas personīgi man vairāk atgādināja pikantu rītatērpu. Taču, redziet, japāņu stila apģērbs esot šāgada modes tendence numur viens.
Lai nu kā, kad Zane beidzot pagriezās pret mani, es saspringu. Viņas daiļā, bezrūpīgā āriene pēkšņi iesvēla manī zaudējuma dusmas – spiediens pierē, ko izķēmoja kādā no pārvākšanās reizēm iegūta rēta, pieauga, un tobrīd mājai garām braucošā tramvaja riteņu griezīgie čīksti, šķiet, šķēla vai pušu manu sirdi…
No mīlestības līdz naidam – viens solis, es atcerējos mirkli, pirms ar apdullinošu troksni sasprāgu miljons sīkos stikla gabaliņos, kas nodzinkstēja pret dēļiem. Nākamajā brīdī uz Zanes kliedzienu istabā saskrēja visas draudzenes un izbiedētiem skatieniem pavērās savos atspulgos manā alvas amalgamā uz grīdas.
– Tu to saplēsi? Kāpēc? – apjukusi ievaicājās viena un, aizklādama muti ar plaukstu, nočukstēja kaut ko par lāstu, kas septiņus gadus vajā spoguļa sasitējus.
– Muļķības! – māņticīgo draudzeni bravūrīgi apsauca otra, tomēr arī viņā acīmredzot mana “nāve” viesa bijību, tāpēc, lūkodamās Zanē, tā klusi pārjautāja: – Tu taču to nesaplēsi tīšām?
Uzrunātā klusējot noliedzoši šūpoja galvu. Samanīju draudzenes acīs nodevīgu miklumu, un mana sirds, kaut arī saplosīta, iegavilējās: tātad es tai esmu dārgs… Biju!
Pirms paspēju nožēlot savu pārgalvīgo pašnāvību, sarunā rāmu garu iesaistījās trešā: – Mīļā, tas nav pasaules gals! Es varu no šīm druskām izveidot tev mozaīku, kuru joprojām varēs izmantot kā spoguli. Būs tev jauna, daudz interesantāka dizaina lieta! – Māksliniece mani satrieca ar savu praktiskumu, liekot uzvilnīt priekā par apjausmu, ka mana un Zanes kopdzīve vēl varētu nebūt galā.
Tā, lūk! Katras beigas var izrādīties kaut kā jauna sākums! Par pārmaiņām un jaunu dzīvi! Priekā!
