Sirdspukstu dragreiss
Nadīna atslēdza durvis, ienāca dzīvoklī, tāpat pustumsā novilka zābakus un mēteli, aizgrieza slēdzeni un sagurusi aizvilkās līdz guļamistabai. Neieslēgusi apgaismojumu, viņa apsēdās gultā un pavērās savā atspulgā drēbju skapja spogulī. Spokainajā ielu laternu apgaismojumā viņa izskatījās kā ēna. Mati, trīs dienas nemazgāti, lēkšķeraini krita pār pleciem, seja pelēka – vaigi iekrituši, ap acīm tumši loki. Viņa sev šķita novecojusi par gadiem desmit.
Sāpēja galva. Par laimi, augšstāvā neviens neurbās un nekalās – laikam jaunais īrnieks arī paņēmis brīvdienas.
Nadīna bija pāris reižu satikusi viņu trepēs. Simpātisks vīrietis. Ap gadiem trīsdesmit pieciem vai mazliet vairāk. Viegli iesirmiem deniņiem. Spēcīgu miesasbūvi. Allaž smaidīgs un izpalīdzīgs. Pasitis azotē savu nesamo, vienmēr uzstiepa augšā arī kaimiņu Olgas iepirkumu somu, kad večiņa bija attipinājusi no tirgus. Reiz pat netīši palīdzējis arī Nadīnai – uzmazgājot kāpņu telpu viņas dežūras nedēļā, jo, nesot laukā būvgružus, bija pieļepājis koridoru.
Pēkšņi meitene izdzirda plīstošu trauku šķindu kaut kur netālu. Šķita, ka troksnis atskan viņas dzīvoklī, bet tas nebija iespējams – Nadīna mājās bija viena, taču izklausījās pārāk skaļš, lai varētu nākt no kaimiņiem. Varbūt kāds izmetis pudeli uz ielas, viņa nodomāja, bet tad atkal saklausīja līdzīgu troksni.
Negribīgi piecēlusies, meitene izgāja koridorā un salēcās no jauna plīkšķa. Skaņa nepārprotami nāca no vannasistabas.
Tālākie notikumi atrodami grāmatā:
