Persiks aiz žoga
– Es taču teicu, ka man toreiz nevajadzēja iet pie tās astroloģes. Es zināju, ka viņa pateiks ko tādu, kas iesēdīsies galvā, un es netikšu no tā vaļā, – sūrojos draudzenei Aivitai pēc tam, kad biju izstāstījusi, kādas dilemmas priekšā esmu nonākusi.
Jau vairākus mēnešus tiku meklējusi jaunu dzīvesvietu. Pusgadu par sāpīgu šķiršanos biju nosērojusi laukos pie mammas, nu vilka atpakaļ uz pilsētu. Piedāvājums bija it kā milzīgs, taču atrast ko gaumei un finansiālajām iespējām atbilstošu šķita neiespējamā misija.
Sludinājumu portāli lielākoties piedāvāja tikai divus variantus – vai nu pilnīgus bomžatņikus ar izlauztu sanitāro mezglu, izpuvušiem logiem un noskretušām, nokvēpušām sienām, kuras vairs tikai vietumis klāja tapetes no pērnā gadsimta, vai arī dzīvokļus ar daudzmaz ciešamu vizuālo stāvokli, bet neadekvātu īres maksu. Turklāt arī par tiem pirmajiem mitekļiem prasītās summas šķita astronomiskas, ņemot vērā, ka neviens nepiekrita dot atlaides par ieguldījumiem.
Tā nu biju jau atmetusi cerības atkal kļūt par pilntiesīgu pilsētnieci, kad draudzene ieteica savu vēlmi paust sociālajos tīklos. Un tā ar kādas paziņas starpniecību “uzradās” mans sapņu dzīvoklis. Gaišs, saulains, silts, tīrs, viss – savās vietās, pat iebūvēta sadzīves tehnika un dažas mēbeles, kas man aiztaupītu pamatīgus tēriņus, jo, aizejot no Rolanda, biju atstājusi viņam visu, kas vēl nebija paspēlēts. Un pilnai laimei vēl pasakains skats pa logu – pāri koku galiem varētu vērot saulrietu jūrā. Izklausās ideāli, vai ne?
Arī sieviete, kas izrādīja manu potenciālo mājokli, šķita patīkama un, galvenais, negrasījās plēst desmit ādas. Viņa saprotot, ka šajos laikos cilvēkiem naudas nav un – lielākā neērtība – dzīvoklis atrodas pilsētas nomalē. “Taču sabiedriskais transports tepat vien kursē,” saimniece steidza piebilst, gan vaļsirdīgi atzīstot, ka jau pieci īrnieki atteikuši, negribēdami dzīvot tik tālu no centra. “Mēs meklējam stabilu dzīvotāju! Uz gadu vai ilgāk! Vai esat tam gatava?” viņa vaicāja, un zemtekstā, iespējams, jautās arī bažas par to, ka šis mikrorajons nav no drošākajiem. Taču mani tas nesatrauca. Naksnīgās pastaigās doties nebūtu laika, jo lielākoties kursēju maršrutā “mājas–darbs–veikals”. Arī attālums problēmas nesagādātu, jo pašai ir savs auto un pie braukāšanas esmu jau pieradusi.
Mūsu kopējā paziņa acīmredzot solījumu aizlikt par mani labu vārdu bija izpildījusi – es izīrētājai likos uzticama, un dzīvoklis man ļoti patika.
Tā nu mēs mutiski vienojāmies par līkopu uz gadu. Atlika tikai parakstīt papīrus, bet te arī viss nobremzējās…
Tālākie notikumi atrodami grāmatā: