Trīs vienā
Pirmdiena, 26. maijs
1
– Inga! Man ir viena laba un viena slikta ziņa, – paziņo priekšnieks, izsaucis mani uz tikšanos īsu brīdi pirms darbinieku kopsapulces. Tā kā redakcijas darbus nedēļas garumā par to, kurš un par ko rakstīs, plānojam un saskaņojam pirmdienas rītu piecminūtēs, nojaušu, ka šoreiz runa varētu būt nevis par tiešajiem amata pienākumiem, bet gan kaut ko… nopietnāku.
Pirms vairākiem mēnešiem šāda īpašā saruna zem četrām acīm ar direktoru un galveno redaktoru vienā personā Albertu Cepurnieku bija ne visai patīkami beigusies mūsu šoferim un vēlāk arī fotogrāfam. Gadiem ilgusī krīze nozarē tā vai cita medija vadību ik pa laikam noved pie darbiniekus ne visai iepriecinošiem lēmumiem. Vispirms izdzīvošanas vārdā bijām spiesti atteikties no ofisa. No plaša, gaiša atvērtā tipa biroja piecstāvu ēkas pēdējā stāvā reģionālā ziņu portāla “Virsaines Vēstis” redakcija pārcēlās uz mazu skabūzīti pirmajā stāvā. Šajos aptuveni desmit kvadrātmetros darbu turpina mūsu administratorīte, sludinājumu pieņēmēja un apkopēja vienā personā Ilva Brence. Visi pārējie, proti, mēs, žurnālisti, katrs savu kabinetu iekārtojis, kur nu pašiem ērtāk. Baiba Zivtiņa, Santa Rasa un es strādājam no mājām. Ardis Lūsis, pasitis klēpjdatoru padusē, ik dienas dodas uz ieskrietuvi “Pēdējais salms” jeb, saīsināti, “P.salms” (cik ironiski, krodziņš atrodas blakus baznīcai!). Šī, kā tagad moderni mēdz dēvēt, kultūrvieta ir žurnālistu visai iecienīts darba postenis, kur iedvesmu rosināt ar rūgti melno zālīšu uzlējumu. Taču arī no citiem šķidrumiem sastāvošas mūzas mūsu Ardis nesmādē – juridiski brīvs un dabūnams kā nekā. Savukārt Didzis Didžus strādā savā mobilajā birojā, citiem vārdiem, privātajā busiņā, kuru mēs visi vēl pavisam nesen izmantojām kā sapulču vietu – tad, kad darbinieku štatā vēl bija šoferis un fotogrāfs un mazajā reklāmas nodaļas kabatiņā visi nesatilpām. Nē, nu teorētiski satilpām, tikai tad visiem būtu bijis jāstāv cieši līdzās kā šprotēm bundžā.
Nujā, tā kā teju visiem darbiniekiem, mani ieskaitot, ir savs personīgais vai vismaz ģimenes braucamais, tika pieņemts lēmums vairs neizmantot arī nomas auto pakalpojumus, tādējādi bez darba pirmais mūsu uzņēmumā palika šoferis, kurš beidzamajā laikā, kā mēs iesmējām, piestrādāja par… khm-khm!… vīrieti pēc izsaukuma. Viņa pienākumus nu veic katrs žurnālists pats ar savu spēkratu, kompensācijā par to saņemot nevis piemaksu pie algas, bet gan pa degvielas kanniņai, par kuras satura izcelsmi pēc bosa pavēles mums galva neesot jālauza. Toties grāmatvedības pakalpojumus “Virsaines Vēstis” pērk no VV bijušās grāmatvedes, tagad savas firmas īpašnieces un Alberta sievas vienā personā Dailas Cepurnieces, kuru redakcijā esam iesaukuši par Daiļo Cepurnieci.
Un, tā kā izrādījās, ka ietaupīt var arī uz fotoaparatūras rēķina (ar šo uzdevumu teicami tiek galā viedtelefoni), likumsakarīgs bija arī lēmums vilka pasi piešķirt fotogrāfam. Viņš, onkāns pensijas gados, mierīgu sirdi varēja doties pelnītā atpūtā. Par to, cik nu mierīgi, respektīvi, cik liela viņam sanākusi valsts aprēķinātā pensija, gan baidos domāt, jo kā jau vairumā gadījumu mūsu nozarē visi strādājam par minimālo algu plus honorāri, līdz ar to sociālās garantijas ir, kādas nu ir.
Mums, “Virsaines Vēstu” darbiniekiem, paveicies, ka mūsdienu jaunatne neraujas uz nozarēm, kur maksā maz (mēs taču strādājam idejas vārdā, tā, lūk). Turklāt rakstošajā žurnālistikā svarīga vēl ir ne tikai spēja sakarīgi salikt kopā vairāk par pāris teikumiem, bet arī prasme izdarīt to daudzmaz literārā valodā. Tāpēc konkurenci kā mazpilsētas medijs baigi neizjūtam, vien tik, cik ar katru dienu arvien skaudrāk apzināmies, ka strādājam mirstošā jomā. Nu labi, varbūt ne gluži izmirstošā, jo informācijas sagatavošana joprojām ir un būs milzīga mašinērija ar lielu varu, taču ir visai sāpīgi atskārst, ka citi kritēriji arvien uzstājīgāk nomāc prasību pēc kvalitātes. Jo… štrunts par kvalitāti, ka tik operatīvi, vai ne?
Tālākie notikumi atrodami grāmatā:

Grāmatu var iegādāties šeit.
Bet, ja vēlies grāmatu ar autogrāfu, sazinies ar pašu autori!
Radošā komanda:
Apgāda vadītāja Vija Kilbloka
Projekta vadītāja un redaktore Bārbala Simsone
Vāka dizains Natālija Kugajevska
Korektores Andžela Berķe un Ilona Burka
