Zvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīva
 

Lāde vaļā

 

1

       – Un šams te-vi ne-at-pa-zi-na? – skaldīdama pa zilbēm kā skolniece pirmajā klasē, iesaucās Agrita, kad bija noklausījusies manu stāstu par šodien darbā piedzīvoto.

       Mēs abas pussēdus zvilnējām viņas dīvānā Gulbju pāra privātmājas lielajā viesistabā ar šampanieša glāzēm rokā. Bija piektdiena. Vasara nāca visai negribīgi. Sevišķi vakaros vēl bija pavēsi, tāpēc arī šo novakari vadījām iekštelpās, nevis draudzenes skaistajā, šobrīd vienos ziedos slīgstošajā dārzā.

       Atšķirībā no laikapstākļiem aiz loga mana diena bija bijusi ellišķīgi karsta – tāda, ko prasījās atreferēt klātienē un ko noskalot varētu labi ja cisterna uzmundrinoša dzēriena.

       – Likās, ka ne. Vismaz nekādi to neizrādīja. – Paraustīju plecus, prātā vēlreiz attīdama mirkli, kad Mareks ienāca manā kabinetā, palaidis pa priekšu jaunu skuķi, kurai es domās jau no pirmā acu uzmetiena piekabināju birku “caca”. Un kā nu ne. Apskaužams modeles augums, ko izcēla izcilas kvalitātes un piegriezuma vasaras kleitiņa (nedaudz gan par pliku ne visai siltajai dienai). Kājās vismaz desmit centimetrus augstas siksniņkurpes (es ar tādām jau pēc soļa atjēgtos traumpunktā). Košsarkanlakoti roku un kāju nagi. Mati – pie saknēm zeltainbrūni ar dabiski nemanāmu pāreju uz salmu blondiem. Vieglos viļņos tie lija pāri pleciem teju līdz viduklim (visticamāk, mākslīgi pieaudzēti, jo pārāk dzīvelīgi bieži balinātiem). Un grims – it kā neuzkrītošs, bet tik perfekti izcēla viņas smaragdzaļās acis un pāršķeltam nektarīnam līdzīgās lūpas, ka pat man, sievietei, bija grūti atraut skatienu. Īsta bārbija. Tādas mums te, laukos, sastapt negadās bieži.

       – A varbūt čalis tēloja, lai sirdspuķītei nerastos jautājumi, – draudzene viszinīgi izteica minējumu, kas atgrieza mani atpakaļ realitātē.

       – Iespējams, – es piekritu, atceroties, kāds iespaids man bija palicis par kolorīto pāri.

       Varbūt kļūdījos, bet šķita, ka tajās attiecībās parādi komandē lellīte, kaut gan viņa, kā noskaidroju pēc pases, ir desmit gadus jaunāka par mums abiem. Skuķis rūpīgi pārbaudīja visu, ko Mareks uzrakstījis iesniegumā zem vārda “Līgavainis”, un, kā man likās, visai negribīgi rādīja, ko pati atzīmējusi savā ailē. Vainīgais droši vien bija jautājums numur astoņi. Izrādās, ka daiļajai būtnei ar tikpat lellisku vārdu – Dženija – šī būs jau trešā laulība. Divdesmit četros gados!

       Iespaidīgi, es nodomāju un automātiski pieņēmu, ka te varētu būt darīšana ar bagātību mednieci.

       Tas gan šķita mazticami. Mareks Laukgalis, kaut arī visai turīgu saimnieku dēls, pats savā biznesā nepelnīja miljonus. Cik zināju no viena-tante-teica klačām, viņam piederēja pāris krogu dižpilsētā, taču tie nez vai ienesa tik daudz, lai piesaistītu pērļu zvejnieces. Tāpēc man kļuva divtik interesanti – ko gan šī skaistule mūsu lauku zēnā atradusi un – galvenais – kā to dabūjusi zem savas spicpapēžu tupelītes? Cik atminos no skolas laikiem, Laukgaļu vienīgā atvase bija no brīvo putnu sugas – draudzējās ar daudzām, tomēr neviena nespēja puisi noturēt tikai sev ilgāk par pāris mēnešiem. Vai šai bārbijai tas būtu izdevies?

       – Romāna vērts sižets! Ar nosaukumu “Kā Ance izprecināja to, kurš pašai bija jāapprec”, – Agrita sev tipiski ironiskajā manierē raksturoja situāciju, kādā esmu nonākusi.

        

Tālākie notikumi atrodami grāmatā: