Lietotāju novērtējums: 5 / 5

Zvaigzne aktīvaZvaigzne aktīvaZvaigzne aktīvaZvaigzne aktīvaZvaigzne aktīva
 

 

Vienā orbītā

 

      Gulēju saldā miegā, kad mani no tā burtiski izrāva “Prāta vētras” brīnišķīgais skaņdarbs “Mana dziesma”, ar kuru tālruņa kontaktu katalogā biju iezīmējusi zvanus “no darba”, jo priekšnieks mums bieži dungoja šīs dziesmas refrēnu, tikai – dažus vārdus aizstājot ar citiem, apmēram tā: “Tie ir darbi no mūsu firmas, un nauda mums arī no tās. Un es zinu, neviens mūsu vietā tos nedarīs..”

      Pirmā doma uzraujoties bija – esmu aizgulējusies! Pametu acis uz logu, bet tumsa aiz aizkariem nepavisam neliecināja, ka pienākusi jauna diena. Tātad vakars!

      Vēl īsti neatmodusies, samiegtām acīm, ko žilbināja neizslēgtā naktslampiņa, pagriezos pret sienas pulksteni, kas rādīja desmit. Nevar būt! Es taču atlaidos dīvānā palasīt mazliet pēc deviņiem. Vai tiešām nogulēju vien nepilnu stundu? Jutos tik mundra un atpūtusies, it kā būtu jau rīts. Izberzēju acis un vēlreiz uzlūkoju laikrādi. Kā tad – apstājies! Sekunžu rādītājs iestrēdzis starp “pieci” un “seši” un ar tikšķi mēģina saņemt pietiekami daudz spēka, lai spertu soli uz priekšu, bet nespēj.

      Paskatījos uz televizora pusi. Dekoders virs tā vēstīja, ka ir stunda pāri pusnaktij. Tātad nakts! Pag, bet šodien taču jau sestdiena – kam gan no manis ko vajag brīvdienā? Turklāt tik vēlu!

      Korim pavadot, Kaupers skaņi dziedāja tālāk: “Pēc negaisa vienmēr būs saule, pēc nakts – vienmēr rīts..”

      Pastiepos pēc telefona. Neizpratnes pilna ieskatījos mirgojošajā displejā un apstulbu. Tajā rādījās Edvarta vārds. Edvarts bija mūsu firmas sadarbības partnera – lielāka uzņēmuma – reģionālais pārstāvis, tiešs mans kontaktpersona, ar kuru lieliski sapratāmies ne tikai darba jautājumos. Bieži vien mūsu sarunas (gan pa telefonu, gan sarakstoties internetā) aizvijās arī par citām tēmām – laikapstākļiem (dzīvojam dažādās pilsētās), ekonomiku un kultūru (abi ar interesi sekojam līdzi norisēm šajās nozarēs) un… dzīvi (reizēm uzticējām viens otram savus priekus un bēdas, jo dažu mēnešu laikā bijām kļuvuši par… ja ne draugiem, tad labiem paziņām gan).

      Ieraudzīt viņa vārdu telefonā ārpus darbalaika, turklāt tik vēlā nakts stundā, bija tiešām pārsteigums. Nospriedusi, ka čalis izklaidējas kādā klubā un telefons droši vien kabatā saspaidījies “uz savu galvu”, un sagatavojusies, ka visticamāk dzirdēšu tikai fona trokšņus, bet ar mani neviens nerunās, pacēlu aparātu pie auss. – Klausos.

       – Piedod! Tu laikam jau gulēji? – man par lielu pārsteigumu, “otrā galā” kāds vainīgi nočukstēja, laikam pēc aizsmakuma nopratis, ka izcēlis mani no miega.

      – Nē, negulēju, – nezin kāpēc sameloju. Laikam biju sailgojusies pēc šīs balss. Kādu laiku nebijām kontaktējušies – Edvarts pirms divām nedēļām devās atvaļinājumā un līdz ar to mūsu sarakstē iestājās klusums. – Vai gribi atcelt kādu piegādi? – es ar smaidu vaicāju, atminēdamās, cik grūti iet viņa aizvietotājai, kura mūždien kaut ko pārprata vai sajauca.

      – Drīzāk pieteikt, – viņš noķiķināja, un man radās aizdomas, ka vīrietis nav gluži skaidrā prātā. Kamēr gudroju, vai netieku izjokota, zinot, ka nekādas ārpuskārtas piegādes mēs negaidām, kolēģis gandrīz pārmetoši ieminējās: – Zini? Jums tomēr ir aukstāk nekā pie mums!

      Es salēcos, to dzirdot. Edvarts ir Liepājā!? – zibenīga doma izšāvās cauri smadzenēm, liekot sirdij satraukumā pukstēt straujāk. Lai gan bijām sirsnīgi sarunbiedri jau vairākus mēnešus, līdz šim ne reizes nebijām tikušies aci pret aci. Pat ne bildēs viens otru redzējuši!

      – Vai neuzaicināsi uz kafiju? – vīrietis ķircinošā tonī nekautrīgi jautāja.

      – Tagad? – es gandrīz aizrijos ar siekalām.

      – Jā, esmu pie tavas mājas! – viņš negaidot paziņoja.

Tālākie notikumi atrodami grāmatā. Internetveikalā