Lietotāju novērtējums: 5 / 5

Zvaigzne aktīvaZvaigzne aktīvaZvaigzne aktīvaZvaigzne aktīvaZvaigzne aktīva
 

 

Trīsdesmit pirmais

 

       Alise sēdēja autobusu pieturā un kūļāja kājas zem sola. Nevarēdama sagaidīt reisu uz savu pagastu, viņa bija devusies ceļā pa šosejas malu aiz pilsētas robežas kājām, tā mēģinot sevi apmānīt, ka ātrāk nokļūs galā. Nu viņa atkal bija apsēdusies, lai atpūtinātu pēdas, kuras viegli sūrstēja, kā atgādinādamas, ka siksniņkurpes uz paaugsta papēdīša nav tie piemērotākie apavi garām pastaigām.

      Pulkstenis rādīja jau pusdeviņus vakarā – laiku, kad tālsatiksmes autobuss atiet no autoostas. “Tātad vēl desmit minūtes, un pēc pusstundas atkal būšu mājās!” meitene rēķināja, īgņodamās, ka šoreiz ceļš uz dzimto ciemu jāmēro ar sabiedrisko transportu, nevis mīļo “golfiņu”, kas uz nedēļas nogali atstāts gādīgo servisa puišu rokās.

     Alise atkal ieskatījās pulkstenī – astoņi un četrdesmit piecas minūtes. “Kavējas,” viņa vīlusies secināja un, pametusi skatu pilsētas virzienā, ievēroja, ka tuvojas kāds nācējs. “Tad jau drīz būs, ja neesmu vienīgā gaidītāja,” meitene priecīgi saslējās un nopētīja tuvojošos stāvu.

       Tas bija jauns vīrietis, tērpies tumšzilās treniņtērpa biksēs un bezpiedurkņu kreklā, kas izcēla viņa muskuļotās rokas. Mati īsi, īsi apgriezti, lai neteiktu, ka to nebija nemaz. Seja – parasta. Uz pleca milzīga soma. “Izskatās pēc cietumnieka,” Alise nevilšus iedomājās un, atcerēdamās televīzijā bieži redzētos sižetus par maniakiem, noskurinājās.

       Puisis bija vairs tikai dažus metrus no viņas. Un Alise izlikās cītīgi pētām savas spicpapēžu kurpītes. “Kāpēc gan nepaliku iepriekšējā pieturā – tur vismaz veikals bija un cilvēki blakus,” meitene klusībā sodījās, cerot, ka nācējs varbūt paies garām. Savu mobilo telefonu viņa, kā par nelaimi, bija aizmirsusi darbā, tā ka nosūtīt SOS signālus viņai arī neizdotos... “Un ja nu celtos un ietu uz nākamo pieturu?” viņa mirkli apsvēra, palūkojusies tālumā.

       Pa to laiku svešinieks jau bija pienācis gluži klāt. Neteicis ne vārda, tas apsēdās soliņa otrā galā, pa vidu abiem nolikdams smago somu. Brīdi parakņājies tajā, viņš izvilka dīvaina paskata pudeli.

       – Negribi? – puisis pagriezies piedāvāja.

       – Nē, paldies! – Alise atturīgi papurināja galvu.

       “Dievs vien zina, kas tur iekšā,” viņa bažīgu skatu vēroja, kā tas pieliek pudeli pie lūpām. Klausoties nesteidzīgajos guldzienos, meitene piepeši atcerējās, ka kopš pusdienlaika nav neko ēdusi un arī mute sausa kā māls izžuvušas peļķes dibenā. Vēderā kāds uzstājīgi ierūcās.

       – Ko tu dzer? – Alise nedroši ieprasījās, uzmezdama svešiniekam kautrīgu skatu.

       – “Enerdžaizeri”, – viņš noteica un, atkal pagriezies pret meiteni, pacēla pudeli. – Gribi?

       Šobrīd puisis nu nemaz vairs neizskatījās bīstams, un Alise pateicīga pieņēma piedāvājumu. Iedzērusi pāris malkus spirdzinošā dzēriena, viņa atdeva pudeli atpakaļ.

       – Autobusu gaidi? – svešinieks draudzīgi ievaicājās.

       Alise nosmīnēja un, juzdamās jau drošāk, pavīpsnāja: – Lidmašīnas taču te nenosēžas!

       To dzirdot, puisis atgāza galvu, un viņa ķermeni sāka raustīt smieklu konvulsijas.

       – Ko man citu bija atbildēt, sēžot autobusu pieturā?! – Alise it kā vainīgi paraustīja plecus.

       – Tiešām! – puisis nomierinājies atzina. – Bet man liekas, ka šovakar pie horizonta drīzāk ieraudzīsim lidmašīnu nekā busu.

       Tagad bija Alises kārta sirsnīgi iesmieties.

       No pilsētas puses tuvojās kāda automašīna, un puisis, pielēcis kājās, pacēla roku “balsošanai”. Diemžēl auto pat nesamazināja ātrumu.

       – Je-drit-vai-rozā! – jaunais vīrietis sirdīgi nolamājās un atkrita uz sola.

       – Tūlīt tak būs… – Alise samierinoši iesāka, bet puisis viņu pārtrauca.

       – Es taču teicu, ka autobuss nebūs. Biju stacijā, un tur izlikts paziņojums, ka reiss atcelts – autobuss salūzis, bet viņiem cita nav...

       Alise pēkšņi kļuva nopietna.

       – Bet es? Bet kā es tikšu mājās? – meitene stomījās, aptvērusi, ka pulkstenis ir gandrīz deviņi vakarā, bet viņa joprojām sēž pieturā, gaidīdama autobusu, kas neatbrauks. Arī pēdējais reiss uz viņas tagadējo dzīvesvietu sen aizbraucis...

       – Uz kurieni tev vajag? – puisis ieprasījās pieceldamies.

       Alise nosauca pagastu.

       – Man tālāk. Ejam!

       – Uz kurieni? – meitene neizpratnē sarāvās.

       – Uz priekšu!

       – Ar kājām? Trīsdesmit kilometrus? – viņa neticīgi skatījās runātājā.

       – Nu, ja gribi pārnakšņot te, uz redzēšanos! – puisis noteica un, uzmetis somu plecos, sāka iet.

       – Pagaidi! – Alise pielēca kājās.

       Jaunais vīrietis apstājās un pagriezās pret viņu. Meitene apmulsusi vēl mīņājās uz vietas.

       – Ejam! Pa ceļam gan jau kādu nostoposim, – jauneklis mierināja.

       Alise uzmeta bažīgu skatu savām smalkajām kurpītēm, pēc tam pilsētai, kura jau grima krēslā, tad uz puisi, kurš atkal pagriezās iešanai, un izlēma – te palikt tāpat nav jēgas, tad jau divatā, kaut arī ar svešinieku, drošāk.

       Kādu laiku viņi gāja viens otram blakus klusēdami. Mašīnas, ko abiem gājējiem gadījās sastapt, kā par spīti, brauca pretējā virzienā. It kā visi piepeši būtu sabijušies no lielās tveices laukos un meklētu patvērumu pilsētas vēsajos mūros.

       Pēc pāris kilometriem Alise sāka iepalikt. Uz kreisās kājas īkšķa bija pārberzusies tulzna un nu tā nejauki sūrstēja. Arī abi papēži bija jēli.

       – Kas ir? – puisis apstājās un palūkojās uz klibojošo meiteni.

       – Tulznas, – Alise ar sāpju grimasi sejā paskaidroja.

       – Tā jau mēs nekur netiksim, – puisis neapmierināts panāca dažus soļus atpakaļ, nometa somu uz ceļa un atvēra. – Apsēdies! – viņš norādīja uz grāvmali.

       Alise paklausīgi aizsteberēja līdz betona apmalei un atsēdās uz tās. Puisis izvilka no somas kaut kādu tūbiņu un kastīti. Nometies ceļos, viņš saņēma vienu meitenes pēdu, saudzīgi novilka kurpi un iezieda noberztās vietas ar smēri, pēc tam uzlīmējot plāksterus.

       – Tu esi ārsts? – Alise izbrīnīti jautāja caur sakostiem zobiem.

       – Nē, – puisis iesmējās. – Sportists! Spēlēju basketbolu.

 Puiša gādība izvilināja smaidu arī Alises lūpās. Piepeši šķita, ka sūrstoņa pēdās mitējas. Arī bažas par svešinieka netīrajiem nodomiem izkūpēja kā migla, saulei lecot.

       – Paldies! – viņa sirsnīgi pateicās, kad puisis bija apstrādājis arī otru pēdu.

       – Vienmēr laipni! – viņš noteica un izvilka no somas krosenes. Sabāzis purngalos zeķes, viņš sniedza tās meitenei. – Velc kājās! Vismaz varēsi paiet.

       Alise samulsusi skatījās uz milzīgā izmēra apaviem, taču saprata – ar savām kurpītēm viņa tiešām vairs nepaspers ne soli. Paņēmusi no puiša botes, viņa uzvilka tās. Skats bija, maigi sakot, komisks. It kā viņas smalkajās kājiņās būtu uzvilkti lieli slēpjzābaki. Arī iešana drīzāk atgādināja brišanu pa dziļu sniegu. Alise manīja, ka puisis cenšas apvaldīt smieklus. Traģikomiskā situācija lika pasmaidīt arī viņai pašai, un sliktā oma par nesagaidīto autobusu un uzberztajām tulznām izplēnēja.

       – Do’ šu’ savas kristāla kurpītes, Pelnrušķīt! – puisis uzsauca un, saņēmis prasīto, iemeta meitenes sandalītes savā somā.

       Viņi atkal devās ceļā.

       Lai gan nogurums lika par sevi manīt, iešana nu veicās raitāk. Tomēr nakts tuvojās lieliem soļiem. Retās mašīnas, kas būtu varējušas viņus kaut nedaudz pietuvināt galamērķim, izlikās vēlīnos gājējus nemanām vai skaļi taurēja kā ķircinot.

       – Vai tev nav “mobilā”? – Alise, piepeši ko iedomādamās, iesaucās.

       – Ir, bet nobeidzies. Un tev?

       – Aizmirsu darbā.

       – Skaisti! – puisis norūca un dusmīgi aizspēra kādu akmeni.

       Alise klusībā strostēja sevi par tādu aizmāršību. Nebūtu atstājusi tagad tik nepieciešamo aparātu garderobes skapītī, varētu sazvanīt tēti, kas atskrietu pakaļ. Bet tagad... nakts vidū... viena ar svešu puisi... velnszinciktālunomājām…

       Pēkšņi, vēl vairāk vairodams bezcerību, pamalē noducināja pērkons. Sapratuši, ka līdz pirmajai apdzīvotajai vietai netiks, abi jaunieši nolēma palīdzību meklēt tuvākajās mājās. Taču ceļmalā nevienu saimniecību nemanīja.

       Ik pa brīdim nokrita retas lietuslāses. Kad viņi ievēroja kādus pārsimts metrus no šosejas blāvam māju uguni, abi, priecīgi saskatījušies, aši devās tās virzienā.

       Piepeši priekšā uz ceļa nošķīda zili balta šautra.

       Alise izbijusies iekliedzās.

       – Dullā, nepiebaidi trieku! – puisis nospļāvās pār plecu un pielika soli.

       Lietus pieņēmās spēkā.

       Jūtot, kā slapjā kleita līp pie miesas, arī Alise paātrināja gaitu, cik nu vien neērtie apavi to ļāva.

       Sētā, droši vien saozdams svešiniekus, ierējās suns. Nezinādami, vai mājas sargs ir pieķēdēts vai palaists brīvībā, abi uz brīdi apstājās un sastinga. Lielās lāses nu jau kapāja zemi, ka dubļi šķīda vien. Manīdami, ka rejas visu laiku nāk no vienas un tās pašas vietas, abi iedrošinājās tuvoties mājai.

       Drīz vien nočīkstēja durvis un sētu pārskrēja kabatas lukturīša stars.

       – Džeri, mierā! – iesaucās kāda vecišķa balss un tad daudz skaļāk jautāja: – Kas tur ir?

       – Labvakar! – puisis droši sveicināja, pienākdams vārtiņiem. – Mēs nenākam laupīt! Autobuss neatbrauca, nācām kājām, bet līdz mājām laikam netiksim...

       Dzeltenais stars nostaigāja jaunekļa raženo stāvu, tad “apgramstīja” Alises trauslo augumu.

       – Atraduši laiku, kad blandīties riņķī! – balss tumsā noteica tonī, kas pilnīgi noteikti lika noprast tās neapmierinātību par iztraucēto naktsmieru.

       – Gribējām jautāt, vai jums nav telefona, – puisis apņēmīgi turpināja.

       – Nav gan, – balss nemaz nekļuva pielaidīgāka.

       Večuks pienāca pie vārtiņiem.

       Jaunieši uz mirkli samulsa, acīmredzot nebija gaidījuši tādu atbildi. Tad Alise pirmā, vēlēdamās ātrāk nokļūt siltumā un sausumā, klusu ieprasījās: – Tad varbūt mēs varam palūgt naktsmājas?

       Gaismas strēle vēlreiz nopētīja abus, jo īpaši sejas.

       – Gultu man nav. Istaba maziņa. Ja nu vienīgi kūtsaugšā… – mājastēvs tielējās, cerēdams, ka jaunieši pārdomās, tomēr balsī bija jūtams jau mazliet žēluma.

       – Mēs varam arī kūtsaugšā, tikai iedodiet mums kādu palagu un segu! – puisis, rādās, bija ar mieru nakšņot kaut lopu silē.

       Vīrelis trešoreiz nopētīja abus, tad noburkšķēja, ka tūliņ atnesīs prasīto, un iegāja mājā.

       Abi ceļabiedri joprojām stāvēja lietū.

       Alise drebinādamās piespiedās kokam taciņas malā, lai gan zināja, ka negaisa laikā atrasties zem tiem ir bīstami. Laiks šķita apstājies. Pēc mūžību, kā abiem likās, ilgas gaidīšanas nama saimnieks iznāca no mājas ar tīstokli padusē. Sīkiem, bet žigliem solīšiem viņš tipināja kūts virzienā.

       – Džeri, būdā! – večuks apsauca sargu, kas, tuvojoties svešiniekiem, atieza zobus.

       Atvēris šķūņa durvis, vīrelis piestutēja pie kūtsaugšas trepes, kas gulēja noliktas gar sienu, padeva puisim segu saini un atkāpās. Pirmā uzrāpās Alise. Tumsā viņa tik tikko saskatīja, kur soli spert. Pēc mirkļa augšā bija arī puisis. Večuks nokremšļojās, kas laikam nozīmēja “arlabunakti!”, un aizsteberēja atpakaļ uz māju.

       Mēģinādami aprast ar tumsu, abi jaunieši brīdi stāvēja kā sastinguši.

       – Viens palags un viena sega, – puisis, izpakojis saini, secināja, taču viņa balsī nemanīja apjukumu. Tikai aptuveni izvērtējis, kura būtu līdzenākā vieta, viņš izklāja palagu.

       Alise joprojām nebija paspērusi ne soli, ne bildusi kādu vārdu. Viņa pat nepamanīja, kā ceļabiedrs novelk izmirkušās bikses un kreklu un pakar uz sijas.

       – Ei, Pelnrušķīt! Tu gulēsi stāvus? – puisis iesmējās, rakņādamies pa somu. – Ņem, uzvelc šo, citādi pārsalsi, – viņš sniedza meitenei sporta tērpu.

       Alise bailīgi paņēma to un pagriezās, meklēdama vēl tumšāku stūri, kur pārģērbties.

       – Es tāpat neko neredzu! – puisis, kā uzminējis viņas domas, gardi nosmējās un iegāzās siena pantā.

       Meitene ar grūtībām nostīvēja augumam pielipušo kleitu. Arī biksītes bija miklas, bet tās viņa atstāja kājās. Lēnām uzvilkusi sausās drānas, kas bija vismaz trīs izmērus par lielu, viņa nedroši tuvojās saklātajai guļvietai.

       Puisis bija pagriezis muguru.

       Palīdusi zem segas, Alise nevilšus noskurinājās. Lai gan treniņtērps patīkami sildīja, miklā miesa uzdzina vieglus drebuļus.

       – Vai sasildīt? – puisis piepeši ieprasījās, pagriezis galvu uz viņas pusi.

       Lai gan no jautājuma intonācijas nevarēja noprast, ko “gultas” biedrs ar to domā, Alisei aizrāvās elpa un gandrīz apstājās sirds. Kaut arī šodien iepazītais svešinieks viņai simpatizēja, meitenei nebija ne prātā, ka vakars izvērtīsies šādi. Baidīdamās izdzirdēt ticami neticamāko skaidrojumu, viņa neuzdrošinājās atbildēt.

       Nesagaidījis ne piekrišanu, ne noraidījumu, puisis pagriezās pret Alisi, aplika roku viņas viduklim un ievilka meiteni sava auguma līkumā.

       Viņa joprojām neelpoja.

       – Mīļo stundiņ, es taču nekožu! Šitā būs siltāk, – puisis skaidroja.

       Sapratusi, ka viņu tiešām negrasās “izvarot”, Alise ļāva augumam atslābt. Tā guļot, patiešām bija silti. Muguru sildīja puiša platās krūtis, pakausi – viņa elpa.

       – Arlabunakti, Pelnrušķīt!

       Lūpas, kas to čukstēja, nevilšus aizskāra Alises ausi, un trauksmes sajūta atkal pārņēma viņu savā varā. Asinis dzīslās metās aulekšos kā trauksmaini kumeļi.

       Siltā roka uz meitenes vidukļa iekārtojās ērtāk.

       “Muļķe!” Alise sevi domās nolamāja, kad nekas vairāk nesekoja. “Puisis tikai rūpējas, lai es nenosaltu, pats gulēdams tikpat kā pliks, bet es te stresoju!” viņa tā kā nomierinājās, bet smadzenes neļāva atslābt. “No otras puses – kurš vecis gan necenstos izmantot šādu momentu? Droši vien gejs!” ienāca prātā. “Nē, pēc zilā viņš neizskatās – pārāk vīrišķīgs. Es viņam visticamāk nepatīku. Njā, neesmu jau nekāda superskaistule, bet gluži krokodils arī neesmu,” Alise spriedelēja.

       – Nenāk miegs? – pēkšņi ieprasījās balss pie auss.

       Meitene tik tikko noturējās, lai augums atkal nenostieptos kā loka stiegra.

       “Jāizliekas aizmigušai. Jāelpo mierīgi!” viņa centās sevi noskaņot.

       Pret pakausi atspiedās puiša zods, bet platā plauksta noslīdēja zem meitenes nabas. “Mieru, tikai mieru! Mieru, tikai mieru!” viņa drudžaini atkārtoja saviem trakojošajiem hormoniem. “Tikai neslīdi vēl zemāk!” kāda balss lūdzās karstajai plaukstai.

 

***

 

       – Ū-ū, balodīši! Jāceļas! – iečerkstējās vecišķā balss.

       Abi jaunieši atvēra acis un, apjautuši, cik cieši miegā sakļāvušies viņu augumi, neapzināti atvirzījās viens no otra.

       – Vīkšās veicīgāk! Tūliņ būs klāt pienvedējs – aizvedīs jūs, – večuks priecīgs paziņoja.

       Kaspars izlīda no migas, izstaipījās un apčamdīja uz sijas izkārtās drēbes. “Bikses vēl miklas, bet nekas cits neatliek – jāvelk mugurā tādas pašas un jācer, ka saulītē izžūs,” viņš neapmierināts secināja. Tad pacēla zemē nomesto kleitu, ko Alise bija aizmirsusi izžaut. Skaidrs, ka tik slapju apģērba gabalu nebūs nekādas patikas uzvilkt sasilušajiem locekļiem, bet vīrieša sporta tērps meitenei stipri par lielu – to viņš pat tumsā bija ievērojis. Pārvandījis somas saturu, puisis izvilka kreklu ar komandas simboliku un atbalstītāju logotipiem. “Būs kā kleita,” viņš nosmīnēja, izvērtēdams abu augumu proporcijas.

       – Tu paliksi te? – skatiens pievērsās Alisei, kura joprojām gulēja, satinusies segā. – Onka teica, ka tūlīt būs klāt kaut kāds auto. Tava kleita ir slapja, ņem velc šo! – viņš pasvieda kreklu gulētājas virzienā.

       Alise nogaidīja, kad puisis aizgriežas, novilka silto jaku un pārslidināja pleciem poliestera kreklu.

       “Dieviņ tētiņ, it kā es pliku sievišķi nebūtu redzējis!” Kaspars pavīpsnāja par meitenes kautrīgumu.

       Kad Alise pacēla rokas, lai saglaustu izspūrušos matus, skatam atklājās meitenes krūts profils dziļajā piedurknes izgriezumā. “Āda droši vien maigāka par samtu,” Kaspars iedomājās un pieķēra sevi iztēlojamies, kādi varētu izskatīties meitenes krūšu galiņi. Divdesmit santīmu monētas izmēra sārti izcilnīši ar maziem zirnīšiem vidū, viņš bija pārliecināts.

       Cirkšņos sāka patīkami kņudēt. Nevēlēdamies atklāt savu uzbudinājumu, puisis savāca slapjās drānas somā un nokāpa lejā. Drīz trepju galā parādījās kailas pēdas. Kaspars pieturēja sastatni, nespēdams nodurt skatienu, kas mielojās ap meitenes mežģīņotajām biksītēm. “Stringi!” puisis labpatikā pasmaidīja, tik tikko noturēdamies, lai nenoslidinātu plaukstas gar slaidajām kājiņām, kas nu jau skāra zemi.

       Vakarnakt viņš bija mēģinājis tuvoties meitenei, bet tā milzīgajā sporttērpā izskatījās tik maziņa un trausla, ka puisis neuzdrošinājās pielietot savu parasto taktiku. Ar muguras glāstīšanu un spēcīgiem skūpstiem atslēgskaulu bedrītēs viņš bija darījis traku ne vienu vien sievieti. Arī iepriekšējā draudzene juka vai prātā, kad viņš ar lūpām un mēles galiņu pārstaigāja tās kaklu un plecus. Bet šī meitene bija tik saspringta, it kā viņai nekad nebūtu pieskāries vīrietis. Kasparā tas nez kāpēc izraisīja bijību. “Varbūt vēl nevainīga?” viņš sprieda, noskatīdamies, kā Alise pāriet pāri sētai un apsēžas uz soliņa pie akas.

 

 ***

 

       Drīz vien sētā ieripoja smagā automašīna “GAZ” ar cisternu piekabes vietā. No tās izkāpa dūšīgs vīrelis ap gadiem piecdesmit. Viņa rokas, seja un kakls bija saulē nodeguši gandrīz melni. Tie un tumšie mati, kaut pašķidri, tomēr bez neviena sirma pavediena, vedināja domāt par vīrieša kaukāziešu izcelsmi.

       – Aņdiņ, saņņik! – vīrietis smaidīdams uzsauca večukam. – Jed, te māj cieņņiņ!?

       Alise, sasprindzinājusi dzirdi, klausījās šofera teiktajā, bet nespēja atpazīt nevienu vārdu, tāpēc nosprieda, ka vīrietis runā savā dzimtajā valodā.

       – Labdien, labdien, Fedja! Es tev ceļabiedrus pagādāju, – namatēvs atbildēja viņam latviski un pamāja uz Alises pusi.

       Atbraukušais vīrietis nāca tuvāk, nekautrīgi pētīdams sporta kreklā tērpto meiteni, un pienācis sniedza roku, lai sasveicinātos.

       – Aņdiņ, smuk mēt!

       Alise tikai tagad atskārta, kāpēc nesaprata ne vārda no viņa teiktā. Vīrietim bija tā saucamā zaķa lūpa. Nesmukais defekts un akcents arī bija iemesls, kādēļ viņa runa izklausījās tik sveša.

       – Labdien! – Alise bikli atņēma sveicienu.

       – Uz kujiņ ta vāg? – Fedja vaicāja.

       Alise izmisusi paskatījās namatēvā, cerēdama, ka viņš iztulkos zaķlūpja jautājumu, bet vecais jau darbojās ap piena kannām, kas bija nolaistas akā.

       – Atvainojiet, es nesaprotu, – meitene paraustīja plecus un vainīgi pasmaidīja.

       Pienāca Kaspars, un abi vīrieši sarokojās.

       – Skat, pūss kā bjīds ajī! – Fedja apmierināti nosmēja.

       Jaunākais vīrietis atsmaidīja un tāpat neizpratnē paskatījās Alisē – arī viņš nesaprata ne vārda no teiktā.

       Pa to laiku namatēvs bija izvilcis no akas divas kannas un grasījās kraut ķerrā, lai aizstumtu līdz smagajai automašīnai ceļmalā.

       – Pag, saņņik! Ku tu muocs, mēs āzņesīs! – viņš uzsauca vīrelim un pamāja ar galvu Kasparam, likdams noprast, ka jāķeras klāt kannām.

       Pa abiem viņi aiznesa tās līdz “gazikam” un salēja cisternā.

       – Ņu, ta brākš? – vīrelis uzsauca abiem jauniešiem.

       – Braukuš’, braukuš’! – večuks atbildēja viņu vietā, acīmredzami priecādamies, ka svešinieki dosies prom.

       Kaspars aizsteidzās pēc somas. Atgriezies viņš palīdzēja ierāpties automašīnā Alisei, atkal nepalaizdams garām izdevību papriecāties par viņas auguma jaukumiem.

       Saspiedušies mazajā kabīnē, viņi tūlīt pat saprata, ka visiem trijiem tajā ir par šauru – spēkrata ātrumpārslēgs atradās Alisei starp ceļiem.

       – Paņņ to mēt klēpe! – ierosināja Fedja.

       Jaunieši kārtējoreiz nesaprata, ko šoferītis saka, bet viņiem pašiem radās tā pati ideja. Alise iekārtojās starp puiša kājām. Bija manāms, ka viņa tā nejūtas visai ērti, savukārt Kaspars lauzīja galvu, kur likt savas rokas. Vienkārši nolaižot gar sāniem, bija neērti. No domas sakrustot tās sev priekšā  atturēja klēpī sēdošā, kā mietu norijusī Alise. “Pilnīgi noteikti, ka šī meitene vēl nav iepazinusi tuvību ar vīrieti,” Kaspars sprieda un uz mirkli nožēloja, ka naktī tomēr neizmantoja iespēju salauzt ledu, zem kura, viņš bija pārliecināts, kūsāja kvēlas liesmas...

       Kad auto uzsāka kustību pa bedraino celiņu uz šoseju, augumi paši atrada izeju – Alise, lai nebūtu ar pieri jātriecas kabīnes vējstiklā, atspiedās pret vienu puiša plecu, bet viņš uzlika rokas tās puskailajām ciskām.

       Fedja centās uzsākt sarunu, bet, tā kā abi jaunieši, neko nesaprotot, tikai muļķīgi smaidīja un neizpratnē rauca pieres, viņš ieslēdza radio. Droši vien nosprieda, ka ir nu gan viņam gadījies dīvains pārītis. Kopā izgulējuši pie vecā Akmentiņa kūtsaugšā, bet viņa klātbūtnē izturas kā pilnīgi svešinieki.

 

 ***

 

      – Vai jūs nevarētu te pieturēt? – Alise jautāja, kad auto brauca cauri viņas ciemam.

       – Bet luc! – Fedja kā vienmēr nosmaidīja un apturēja savu spēkratu autobusu pieturā.

       – Paldies! – Alise pateicās un priecīga, ka beidzot tikusi galā, izlēca no “gazika”.

       – Vienu mirklīti! Es vēl braukšu tālāk, – Kaspars arī grasījās izkāpt, tikai vēl ieprasījās, vai pienvedējs nevarētu uzgaidīt.

       – Lāb, lāb! – Fedja atvēlēja. – Tik fiks, man gād.

       – Nu, tad atā! – puisis noteica, skumji pasmaidīdams.

       – Jā, atā! – Alise atsmaidīja.

       – Bija prieks ar tevi iepazīties! – Kaspars noteica, cerēdams, ka meitene dos vismaz kādu zīmi, ka vēlētos vēl kādreiz satikties, taču viņa tikai pasmaidīja un pagriezās iešanai.

       Atskanēja nepacietīgs klauvējiens pie automašīnas sānu stikla.

       – Kāp ēkš vai es brāc! Man tejmiņ gād! – šoferis aizrādīja par neparedzēto kavēšanos.

       – Jā, tūliņ! – Kaspars neapmierināts uzkāpa uz “gazika” sliekšņa. – Vismaz pasaki, kā tevi sauc! – viņš uzsauca meitenei, kura jau devās prom.

       Alise pagriezās atpakaļ, mulsi nopētīja šīs nakts ceļabiedru, likās, kaut ko pārdomāja un tad noteica: – Pelnrušķīte!

       Pienvedēja mašīna uzsāka gaitu.

       – Nē, nopietni! Pasaki! – Kaspars, pieķēries durvju rokturim, lai nenokristu, sauca pakaļ meitenei, kura arvien attālinājās. Taču viņa atkal mulsi smaidīja un pamāja ar roku atvadas.

       Sapratis, ka citas atbildes nebūs, Kaspars vīlies ierāpās kabīnē.

       – Smuk mēt! – Fedja atzinīgi noteica, uzņemdams ātrumu.

       – Smuka gan, – Kaspars piekrita un iegrima pārdomās. Viņš nebija pieradis, ka attiecības beidzas šādi. Lai gan… kādas tur attiecības? Daži kilometri kopīga gājiena, viena sega naktī un… neapmierināta iekāre.

       – Ajiņ? – pagramstījies zem sēdekļa, šoferītis piepeši jautāja.

       – Kāpēc ne?! – puisis, ieraudzījis pudeli dzirkstījošā apiņu dzēriena, likās možāks un paņēma to. “Tieši tas, kas vajadzīgs,” viņš nodomāja un sāka vērties riņķī, kā tumšo pudeli atdarīt.

       – Zem beņķ i “moņķijovka”, – Fedja, uztvēris Kaspara meklējošo skatienu, norādīja.

       Puisis pabāza roku zem sēdekļa un sataustīja riepu montāžas stieni. Atkorķējis viņš pieklājīgi piedāvāja vispirms devējam.

       Omulīgais vīrelis paņēma pudeli. Nodzēris pāris malkus, Fedja apmierināts nočāpstināja lūpas: – Ku labs! Šitai sutonī kak jas!

       Puisis piekrītoši pamāja ar galvu, pat neaptverdams, ka sācis ielauzīties kaukāzieša “valodā”.

 

 ***

 

       Klusiņām, lai nevienu nepamodinātu, Alise ielavījās mājā. Pagājusi garām vecāku guļamistabai, viņa ieslīdēja savā “būcenītī”. Aiz sienas iečīkstējās gultas atsperes.

       Alise ieskatījās pulkstenī. Puspieci! Pēc apmēram stundas mamma celsies, lai pagatavotu brokastis, bet tētis dosies uz kūti pabarot divus suķus un pusduci vistu. Tad abi paēdīs un dosies katrs savās ikdienas gaitās – tētis droši vien aizskries līdz mehāniskajām darbnīcām, lai pārlūkotu, vai visa kooperatīvās saimniecības tehnika darbojas nevainojami, bet mamma vēl brīdi uzkops māju vai parušināsies dārziņā, kamēr saule nekarsē, un tad dosies uz veikalu, kur ieņems vietu aiz letes.

       Lai gan gribējās ieiet dušā, Alise nolēma pagaidīt, kad vecāki būs piecēlušies. Atlaidusies gultā, lai atpūtinātu kājas, kas atkal, ietērptas siksniņkurpēs, bija noberzušās, meitene juta, ka nogurums un miegs mācas virsū kā krēsla pirmajos rudens vakaros. Pēc mirkļa viņa jau saldi gulēja un sapņoja, ka sēž istabā pie krāsns, ārā līst lietus un pie durvīm kāds skrāpējas un smilkst. Pēc balss Alise atpazina savu bērnības četrkājaino draugu Oliveru. Suns skrāpējās tik izmisīgi, ka likās – durvis tūlīt sabirs skaidās. “Olītis laikam izmircis lietū un grib siltumā,” meitene minēja un piecēlusies atvēra durvis. Suns lēkšiem uzmetās saimniecei virsū, laimīgs luncināja asti un pateicībā laizīja seju. Alise, priecīga par atkalredzēšanos, sabužināja tā slapjās pinkas un mīlestības pilnā balsī nočukstēja: “Olīt, manu Olīt!” Kad suņa prieka izpausmes mazliet norima un viņš uzticīgi ielika galvu meitenes klēpī, Alise saklausīja klusus klauvējienus. Neizpratnē viņa paskatījās uz vaļējām durvīm, bet tur neviena nebija. Šķita, ka skaņa nāk no citas puses – no loga, taču miegā Alise nespēja pagriezt galvu tā virzienā...

       Lēnām nākdama pie apziņas, viņa dzirdēja, ka ārā tiešām līst un pie loga kāds klusu, bet uzstājīgi bungo. Alise ar mokām atvēra acis. Mirkli aptvērusi, kur vispār atrodas, meitene piecēlās, noskurinājās un, domās šķendēdamās par mammas lolotajām vīnstīgām, kuru staipekņi apņēmuši māju un līda iekšā pa visām spraugām, pagriezās pret logu.

       Tas, ko viņa ieraudzīja, nebija uzmācīgais vīteņaugs, ko, kā viņai likās, lietus un vējš sita logā. Alise nodrebēja – aiz loga stāvēja kāds vīrietis. Viņš plati smaidīja un māja ar roku. Piepeši meitene viņu atpazina – tas taču puisis, ar kuru bija devusies kājām ceļā uz mājām. “Ko viņš te dara?” lūpas pārsteigumā pavērās. “Kā viņš mani atrada?” prātā šaudījās vairāki neatbildami jautājumi, un viņa uzmanīgi tuvojās logam.

       Jā, tur viņš stāvēja – tērpā, ko Alise bija vilkusi pa nakti. Tas šķita slapjš līdz pēdējai vīlei. Puiša ausu, deguna un zoda galā šūpojās pa ūdenspilei, ko nekavējoties nomainīja nākamā. Atnācējs iepleta rokas, kā teikdams: “Re, kur es esmu! Vai iekšā neaicināsi?”

       Meitene, vēl īsti nespēdama noticēt, ka nesapņo, atvēra logu. Viens mirklis, un jaunais vīrietis jau veikli ierāpās pa to iekšā un nu tāds pilošs un tomēr smaidīgs stāvēja viņai blakus.

       – Negaidīji, vai ne? – gandarīts par izdevušos pārsteigumu, Kaspars jautāja.

       Alise zibenīgi piešāva pirkstu lūpām un sasprindzināja dzirdi.

       – Ko tu šeit dari? – viņa atguvusies čukstēja.

       – Es taču nevarēju tevi tā palaist.

       – Bet tu taču aizbrauci tālāk. Kā tu radies te? – Alise iebilda, vēl nespēdama izsvērt, priecājas par atkalsatikšanos vai ne.

       – Fedja pēc tam brauca atpakaļ… Tavu māju atradu pēc papēdīšu nospiedumiem taciņā! – puisis aizrautīgi stāstīja, atspiedies pret palodzi. – Turklāt pie tevis ir mans komandas krekls – man to pirmdien vajadzēs.

       – Piedod! – meitene atvainojās un grasījās novilkt kreklu, bet attapās, ka zem tā nekā nav, tikai biksītes. – Tev būs jāuzgaida, – viņa noteica un palaida vaļā satverto krekla malu.

       – Varbūt tagad vari aizdot man savu kleitu? – puisis ieprasījās, uzjautrinādamies par mainītajām lomām.

       Alisei, iedomājoties vien, kā šis garais, sportiskais stāvs izskatīsies kādā no viņas kleitiņām, paspruka skaļi smiekli, taču attapusies viņa aizšāva mutei priekšā roku.

       Blakusistabā nobrakšķēja gulta. Alise sastinga. Kad iečīkstējās grīdas dēļi, viņa pielēca pie loga priekšā puisim un aizrāva tumšos aizkarus.

       Noklikšķēja durvju rokturis. Abi jaunieši aizturētu elpu stāvēja starp aizkariem, piespiedušies viens otram.

      Alise piepeši atskārta, ka jau trešo reizi šodien atrodas puiša skavās, un viņai tas patika.

       – Meitiņ? – no durvju puses atskanēja mammas izbrīnītā balss.

       Meitene centās nekustēties, cerēdama, ka mamma, nesagaidījusi atbildi, atgriezīsies savā istabā, bet soļi tuvojās. Acīmredzot sieviete bija pamanījusi pie loga peļķīti, kas bija satecējusi no puiša tērpa.

       Alises augumu sāka kratīt smieklu drebuļi. Kad aizkara mala pavērās, meitene pacēla rokas un iesaucās: – Pārsteigums!

       Mamma patiešām izskatījās tā, it kā nupat garām negaidīti būtu aizdrāzies vilciens.

       – Labdien! – Alisei aiz muguras kāds ierunājās, liekot meitenei nodrebēt apjausmā, ka tūlīt, tūlīt vajadzēs paskaidrot, ko viņu mājā dara svešs vīrietis, kura vārdu viņa pat nezina.

       – Lab-dien! – apjukusī sieviete nesteidzīgi atņēma sveicienu un jautājoši paskatījās meitā.

       Alise minstinājās, cenzdamās izdomāt, ko teikt, bet puisis attapās pirmais: – Mani sauc Kaspars. Esmu jūsu meitas draugs.

       Tā kā sieviete bija pievērsusi uzmanību svešajam runātājam, viņai palika nepamanīta meitas pārsteigtā sejas izteiksme, dzirdot šo paziņojumu.

       Kādu brīdi valdīja klusums. Māte droši vien pūlējās atcerēties, kad un vai vispār Alise pieminējusi, ka viņai atkal ir puisis, savukārt meita centās izprast savu attieksmi pret iespējamību, ka vakar iepazītais puisis patiešām kļūtu par draugu.

       Izdzirdis jezgu aiz sienas, istabā drīz vien parādījās arī tētis.

       Īsajā laika sprīdī, kas pagāja, tēvam pārvarot pārsteigumu par negaidīto un, kā izrādās, apjūsmoto ciemiņu, Alise mēģināja izdomāt, vai tomēr nepateikt vecākiem taisnību.

       Galu galā viņa tiešām nepazina šo puisi, kas tagad uzdevās par draugu. Lai gan līdz šim viņš bija izturējies piedienīgi un pat gādīgi pret nejaušo paziņu, tā varēja būt mānīga āriene. Ja reiz šis Kaspars ir sportists, turklāt ne amatieru līmeņa, par ko liecināja slavenie zīmoli uz viņa krekla un tēta atzinīgais rokasspiediens, tādas draudzenes puisim varēja būt ikkatrā pilsētā, kur notika spēles. Un būt viena no daudzajām Alise nevēlējās.

       Taču atzīties jau šķita par vēlu – abi vīrieši bija ieslīguši kaislīgā sarunā par basketbolu un aizvadīto sezonu.

       Mamma pavilka Alisi sāņus un neuzkrītoši jautāja: – Jau sen esat pazīstami?

       Meitene bažīgi palūkojās uz jauniegūto draugu un izvairīgi paraustīja plecus: – Kādu laiku!

       – Un kāpēc tu nekad neesi viņu mums pieminējusi? – mamma prašņāja tālāk.

       – Es stāstīju. Bet jūs toreiz satraucāties par nogulētajiem sivēniem… – Alise sameloja, jau zemapziņā gaidīdama pieķeršanu nepatiesības teikšanā.

       Varēja redzēt, ka mamma pūlas atminēties to sarunu, bet nekas cits kā vien bēdīgais atgadījums ar četriem sivēnmātes nospiestajiem suķēniem atmiņā nenāca.

       – Bet kāpēc tu nepabrīdināji, ka brauksit divatā? Būtu vismaz māju izpucējusi. Ledusskapis arī tukšs, cienasts būs tikai vakarā, – mamma bija nelabojama savā namamātes gādībā.

       – Pēdējā brīdī izlēmām, – Alise, neskatoties acīs, paskaidroja.

       Bija vairāk nekā skaidrs, ka puisis vecākiem patīk. Un, ja vien pulkstenis neatgādinātu, ka ir laiks paveikt rīta cēlienu un posties uz darbu, viņi tā arī stāvētu un runātos, aizmirsuši, ka vienam nav nevienas vietiņas uz miesas sausas, bet otrs staigā pa māju pidžamā, ka viena vēl satītiem ruļļiem matos un naktskreklā, bet otra – vīriešu sportkreklā, kas trīsreiz par lielu...

 

 ***

 

      Pie brokastu galda jaunieši palika vieni.

       Kādu brīdi abu starpā valdīja klusums, skanēja tikai dakšiņu dzidrie piesitieni šķīvim. Acīmredzot viņi pārdomāja nupat notikušo.

       – Ko nu? – Kaspars paēdis nolika galda piederumus un ievaicājās.

       Alise paskatījās puisī un paraustīja plecus.

       – Nāksies vien pašiem to putru izstrēbt, ne? – puisis koķeti samiedza acis.

       – Kā tu to domā izdarīt? – meitene ieinteresēta jautāja. Labprātīgi atzīties nepatiesības teikšanā viņai ļoti negribējās. Meli, vecākuprāt, bija viens no smagākajiem pārkāpumiem. “Patiesību, lai cik tā skarba, ir vieglāk pārdzīvot nekā melus,” tēvs vienmēr uzsvēra, atgādinādams, ka tam, kas nemelo, nav iespējams sapīties savā stāstītajā un nonākt pretrunās.

       – Iepazīsimies! – puiša piedāvātais atrisinājums bija vairāk nekā vienkāršs. – Ja jau reiz mūsu nākotne ir skaidra, – viņš pasmaidīja, kā atgādinādams par savu jauno statusu šajā ģimenē, – atliek vienīgi izdzīvot pagātni… Līdz vakaram…

       – Kāpēc tieši līdz vakaram? – Alise satrūkās, ka puisis varētu būt nodomājis aizlaisties tikpat pēkšņi kā uzradies.

       – Vakarā taču noteikti būs “socioloģiskā aptauja”, kur, kad un kā iepazināmies un tā tālāk, – Kaspars piezīmēja.

       Alise pasmaidīja, bet tad attapās, ka tas nozīmē atkal jaunus sagudrojumus.

       – Es vairs negribu melot, – viņa protestēja.

       – Tad nemelo!

       – Kā?

       – Nu, kā un kur iepazināmies, mēs zinām, – Kaspars lietišķi noteica. – Vienīgi jāpārceļ datums, kad tas notika.

       Alise atviegloti uzelpoja. Tik sīkus meliņus viņa varētu pārdzīvot. Galu galā pati bija mammai jau pateikusi, ka tas noticis pirms kāda laika. Spriežot pēc notikumiem ar sivēnu nelāgo galu – pirms diviem mēnešiem.

       – Atliek vienoties, kad pirmo reizi pārgulējām! – Kaspars atkal, viltīgi samiedzis acis, nosmīkņāja. – Man liekas, ka tas vēl nav noticis.

       Alise piesarka. Pirmkārt, tāpēc, ka puisis bija tik tiešs. Otrkārt, ka savā prātā radījis tik konkrētu priekšstatu par viņu – viņas morālo nostāju un seksualitāti… Un atmiņā uzausa šīs nakts piedzīvojumi. Viņa nebija nekāda svētule! Visu izšķīra tikai milzīgais nogurums.

       – To nu gan mums nejautās! – Alise, mazliet aizskarta, iebilda.

       – Nu, tad jau viss kārtībā! – puisis pasmīnēja, bet neļāva meitenei atslābt. – Jūsu ģimenē droši vien valda uzskats, ka seksot drīkst tikai pēc kāzām?

       – Tik aizspriedumaini viņi nav! – meitene purināja galvu.

       – Un tu pati?

       Gribēdama izvairīties no Kaspara ciešā skatiena, Alise piecēlās un sāka novākt galdu.

       – Ar mani viss kārtībā, – viņa, apspiezdama smaidu, nočukstēja.

       – Varbūt vari pastāstīt par saviem bijušajiem sīkāk? Cik viņu bijis?

       – Nē! – meitene, nepaskatījusies puisī, strikti noteica.

       Redzēdams, ka detalizēts pieredzes izklāsts nesekos un ka meitenes balss skan tā kā mazliet aizvainoti, Kaspars likās mierā. “Ja man taisnība, būs vēl interesantāk,” viņš apmierināts domās saberzēja rokas.

 

 ***

 

       – Alisīt! Mēs ar Kasparu aizšausim līdz darbnīcām. Vilnis zvanīja – šiem tur kaut kas steidzams, – tēvs, pabāzis galvu virtuvē, nobēra.

       – Jā, jā, steidzams, – meitene neapmierināti murmināja, nojauzdama, kas par lietu. Kamēr tēvs iegāja istabā pārģērbties, viņa izskrēja pagalmā un notvēra Kasparu aiz piedurknes.

       – Tikai pielūko, ka viņš nesasvinas! – Alise brīdinoši čukstēja puisim.

       – Kā nesasvinas? – Kaspars nesaprata. – Viņš taču ies uz darbu, ne?

       – Kā tad! Viņam šodien dzimšanas diena, veči noteikti izsauca uz “vienu glāzīti”. Bet tie jau ātrāk mierā neliekas, kamēr visi nav zem galda, – Alise pukojās.

       – Tavam tētim šodien “dzimene”? – Kaspars pārsteigts iesaucās. – Ko tu ātrāk neteici? Ko es tā tukšām rokām? – viņš izklausījās tiešām nelaimīgs.

       – Nekas! Pievienosies mums ar mammu. Mēs katru gadu viens otram dāvinām pašceptu torti. Krāsnī jau otra kārta cepas! – meitene sazvērnieciski čukstēja, pamādama ar galvu uz mājas pusi.

       Tobrīd pa durvīm iznāca tēvs un, apmierināti smaidīdams, paklapēja pa instrumentu kasti rokā. Tajā noteikti bija noslēpta kāda pudele.

       – Tēti! Bet ne ilgi! – Alise mātišķi aizrādīja un notrausa no tēva pleciem neesošus putekļus.

       – Viena kāja tur, otra jau atpakaļ, – piesitis roku pierei kā pionieris, Ēriks solīja.

       – Būs labi, – Kaspars pasmaidīja un piemiedza aci meitenei.

       Alise bažīgi noskatījās abiem vīriešiem pakaļ. Bija jāatzīst, ka tie saprotas ideāli. Pat pārāk.

       Atcerējusies par mīklu cepeškrāsnī, meitene aši metās atpakaļ mājā. Par laimi, nekas vēl nebija piededzis. Izņēmusi kūkas kārtu no veidnes un iepildījusi tajā atlikušo trešdaļu, viņa izgāja dārzā salasīt zemenes.

       Kad kūka jau bija sasmērēta un nolikta vēsumā, mājās negaidot pārradās mamma – bija izprasījusies kolēģēm īsāku dienu.

       – Kur tad tēvs? – viņa neapmierināti jautāja, lai gan droši vien nojauta, kurp vīrs devies.

       – Uz darbu. Bet Kaspars solīja uzmanīt, – Alise samiernieciski aizstāvēja abus vīriešus, bet tai pašā laikā prātoja, vai maz var paļauties uz puisi. Sportisti, kā zināms, arī nebija vienaldzīgi pret spirtotajiem dzērieniem.

       – Un tas tāds drošs garants? – mamma caururbjoši paskatījās meitā, acīmredzot domādama par to pašu.

       – Es ceru, – Alise centās izturēties pārliecinoši.

       – Jums viss tā nopietni? Šis būs īstais? – mamma pratināja tālāk, kraudama ārā no somas dažādus produktus vakara cienastam.

       – Es nezinu, – meitene pēc neliela pārdomu brīža atzina un paraustīja plecus. – Nekad jau nevar būt simtprocentīgi drošs, ka uz mūžu.

       – Bet tu mīli?

       – Mammu! – Alise iesaucās. – Mēs esam pazīstami tikai īsu brīdi. Vēl par agru spriest, kas būs, kā būs.

       Meitene jutās neērti. Tā vien gribējās izstāstīt, ka abi iepazinušies tikai vakar un ka patiesībā viņi nav pat draugi.

       Protams, Kaspars viņai patika. Par spīti tam, ka pilnīgs svešinieks, Alise puiša klātbūtnē jutās droši. Viņš bija gādīgs, asprātīgs, sabiedrisks un pozitīvi domājošs – tieši tāds, kādu Alise vēlētos vīrieti sev blakus. Taču meiteni mulsināja sportistu sliktā slava. Ne reizi vien dzirdēts un lasīts dzeltenajā presē par iedzeršanām pēc spēlēm, par narkotikām, kas kalpoja kā iegansts atslābināties no saspringtajiem treniņiem un spriedzes sacensību laikā, par meitenēm, kas burtiski kārās atlētiskajiem puišiem kaklā... Diez vai Kaspars būtu izņēmums. Un tad vēl tie daudzie izbraucieni uz mačiem citās pilsētās vai pat ārzemēs. Vai šiem puišiem maz atlika laika nopietnām attiecībām?

       Kā uzminējusi meitas šaubas, mamma ieminējās: – Viņš liekas tāds prātīgs puika.

       – Tā šķiet, – Alise piekrita aizdomādamās. Viņi taču šorīt tā arī varēja aiziet katrs savu ceļu un nekad vairs neredzēties. Bet Kaspars uzmeklēja viņu! Atbrauca uz svešu ciematu. Nezinot ne tikko iepazītās meitenes vārdu, ne kurās mājās to meklēt, pēc kurpju papēdīšu nospiedumiem, kas varēja izrādīties citu pēdu atstāti, atradis viņu. Bezbailīgi stājies meitenes vecāku priekšā. Tas laikam liecināja, ka Alise puisim nav tikai nejauši tīklā iekritis tauriņš. Bet varbūt Kasparu piesaistīja tas, ka pirmajā tikšanās reizē viņš nedabūja to, ko gribēja? Mājieni taču bija nepārprotami. Gan pagājušonakt, gan šorīt...

 

 ***

 

       Pagalmā atskanēja pazīstamas balsis. Spriežot pēc to skaļuma, runātāji bija ļoti labā omā. Bažīgām sejām abas sievietes gaidīja veramies virtuves durvis, bet dusmu dzirkstelēm acīs šoreiz nebija pamata – abi vīrieši nebija izdzēruši vairāk par pāris glāzītēm katrs. Nezin’, vai tas bija Kaspara nopelns vai tētis pats bijis prātīgs, bet Alise uzmeta puisim pateicīgu skatu.

       Joprojām jokodami, abi vīrieši izgāja pagalmā iekurt grilu un sagatavot pirts priekštelpu viesu uzņemšanai.

       Drīz vien klāt bija arī pirmie viesi – Ērika brālis Ernests ar sievu Ingrīdu un meitām, vidusskolniecēm Janu un Danu. Abas dvīnes, atpazinušas māsīcas draugā populāro basketbolistu, kura plakāts, izrādās, rotā viņu istabu, visu laiku sačukstējās savā starpā un bērnišķīgi spurdza.

       – Kā atjautības uzdevumā – cik atšķirības man jāatrod? – Kaspars jokoja, cenzdamies nesajaukt līdzīgās māsiņas.

       Vakara gaitā sanāca vēl daži tuvākie radi un draugi un visi kā viens metās apspriest, cik slavens viesis viņus pagodinājis. Taču Ēriks par to nemaz nepiktojās, drīzāk bija lepns, ka meitai tik ievērojams draugs. Turklāt ļoti līdzīgs viņam – īsts sabiedrības dvēsele. Savukārt Alisei atlika tikai no malas noraudzīties, cik pilnasinīgi puisis iekļaujas viņas radu saimē.

       Kad viesi bija devušies mājup, galds novākts un trauki nomazgāti, bet vecāki devušies pie miera, Alise atgriezās viesību telpā, kas patīkami smaržoja pēc ceptas gaļas un vītušām bērza lapām, un atslīga dīvānā, aizvērusi acis. Viņa centās domās vēlreiz izdzīvot pēdējās diennakts notikumus, kas bija sagriezuši viņas dzīvi, ja ne gluži kājām gaisā, tad visai interesantā pozā gan. Viss šķita pārāk ideāli, lai...

       Pēkšņi, neticami možs un smaidīgs, durvīs parādījās Kaspars.

       – Tev ir fantastiska ģimene! – viņš jūsmoja.

       – Ir gan, – Alise gurdā balsī piekrita.

       – Nevēlies padejot? – puisis aicinoši pastiepa roku, ritmiski šūpodams gurnus un plecus.

       – Man nav spēka, – meitene atrunājās.

       – Nu, beidz! Tikai vienu deju! – Kaspars saņēma viņu aiz rokām un uzvilka kājās.

       – Mēs dejosim bez mūzikas? – Alise mulsi pavērās partnerī.

       – Tūliņ būs! – puisis palaida draudzeni vaļā un metās pie atskaņotāja.

       Pēc mirkļa atskanēja smeldzīga balāde.

       – Tā labāk!?! – viņš apmierināts atgriezās telpas vidū un apskāva meiteni.

       Alise nedroši uzlika rokas puiša krūtīm. Tā krekls bija viegli piesvīdis, bet odekolons nomāca iespējamo sviedru smaku, un meitene, aizvērusi acis, ar baudu ieelpoja šo vīrišķīgo aromātu.

       – Sen nebiju tik labi atpūties! – Kaspars atzinās. – Ja nebūtu parīt jāatgriežas, es varētu te palikt... Vai tu par to priecātos? – viņš mazliet atliecās, lai ieskatītos meitenei sejā.

       Alise miegaini pasmaidīja.

       – Tātad nepriecātos!? – Kaspars uzspēlēti skumji secināja, tēlodams mazliet aizvainotu.

       – Uz tik kompromitējošiem jautājumiem es neatbildu, – Alise papurināja galvu.

       – Kāpēc?

       – Esmu ļoti nogurusi. Tas vakardienas pārgājiens... Un negulētā nakts...

       – Negulētā nakts? – Kaspars pārsteigts apstājās un atkal atliecās. – Tu taču aizmigi pirmā!?!

       Alise piesarka un nodūra galvu. “Cik muļķīgi izgāzos!” viņa sevi domās norāja. Par laimi, beidzās dziesma, un meitene veikli izslīdēja no puiša skavām.

       – Piedod! Es vairs nespēju nostāvēt. Sāp pēdas! – viņa atvainojās un atgriezās dīvānā.

       Kaspars apsēdās blakus.

       – Dod, pamasēšu! – viņš piedāvāja un liecās pie meitenes kājām, bet viņa veikli tās parāva zem sevis, baidīdamās, ka pēdas ir pārāk sasvīdušas un ne visai tīkami ož.

       – Beidz māžoties! Ja sāp, tad vajag izmasēt. Tici man, es šo lietu pieprotu, – Kaspars apņēmīgi noteica un ar varu ievilka viņas kājas savā klēpī.

       Vairīdamies aizķert vakar uzberztās tulznas, viņš vienu pēc otras atsprādzēja siksniņas un saudzīgi novilka sandalītes.

       – Nosalušas! – puisis secināja un maigi saspieda meitenes kāju pirkstus.

       Alise labsajūtā aizvēra acis un atspieda galvu pret dīvāna atzveltni. Kaspars tiešām nemānījās – katrs pieskāriens pēdām tīkami gurdināja gan miesu, gan dvēseli. Plaksti kļuva arvien smagāki un smagāki, domas – lēnākas un lēnākas...

       – Vai izmasēt arī kājas? – Kaspars pēc brīža klusi jautāja, bet, nesaņēmis atbildi, atskārta, ka meitene aizmigusi. – Nu, gan! – viņš, mazliet saērcināts, nomurmināja, bet tad iešāvās prātā, ka varbūt viltniece atkal tēlo. Lai to pārbaudītu, puisis noglāstīja viņas stilbus, it kā nejauši pavilkdams uz augšu svārkus. Skatam atklājās smalki veidoti celīši. Maigi velkot ar pirkstu to bļodiņām iedomātus apļus, Kaspars cieši lūkojās meitenes sejā, taču tajā nepakustējās ne vaibsts. “Tiešām guļ,” viņš vīlies secināja. Laikam saspringtā sezona atstājusi neizdzēšamu iespaidu uz savaldzinātāja spējām, ja reiz agrāk meiteņu augumi kā izslāpuši tiecās pēc viņa glāstiem un lūpas alkaini lūdzās pēc skūpstiem, bet šī te bija rāma kā dīķa ūdens un “atļāvās” pat mierīgi aizmigt brīdī, kad viņš ar masāžas palīdzību centās stimulēt viņas seksuālo enerģiju. “Fantastika!” puisis nosmīkņāja.

       Viegli noslidinājis svārkus atpakaļ, Kaspars vēlreiz noglāstīja Alises apakšstilbus un atlaidās tai blakus. Acu priekšā mierīgi cilājās meitenes krūtis. Tagad tās izskatījās nedaudz mazākas kā vakar, kad bija tās slepus aplūkojis pa krekla vaļīgo piedurkni, tomēr tikpat tvirtas un kārdinošas. Un cik reibinoši smaržo! Tā vien prasījās pieglaust tām vaigu, ievilkt tikko jaušamo parfīmu dziļi nāsīs un ieklausīties sirdspukstos.

       “Ieelpa. Izelpa,” puisis domās skaitīja līdzi un lēnām slīga miegā, zīdaini maigo uzkalniņu vieglo šūpu ieaijāts.

 

 ***

 

      – Un ko darīsim tālāk? – Kaspars jautāja, kad abi atkal stāvēja autobusu pieturā, lai dotos atceļā uz savu pilsētu.

       – Tālāk? – meitene pavērās sarunu biedrā.

       Puiša nopietnais tonis vedināja domāt, ka viņš gatavojas apspriest abu turpmākās attiecības. Alise jau sen vēlējās zināt, vai tā izvērtīsies par nopietnu draudzību vai paliks tikai divu dienu teātris, kas beigsies, kolīdz viņi izies no vecāku mājām.

       – Iesim kājām kā aizvakar? – Kaspara balss pēkšņi kļuva bērnišķīgi jautra.

       Alise ieslīpi paskatījās puisī. Pēc tā sejas izteiksmes bija skaidrs, ka viņš vēl negrasās iziet no lomas. Tas meiteni mazliet satracināja.

       – Baidos, ka tādā gadījumā tu ceļā vari doties viens, – viņa ērcīgi atcirta.

       Redzot, ka draudzenei šodien joki nav prātā, Kaspars norimās.

       Kamēr prātoja, kā atkal atjaunot sarunu un uzlabot viņai omu, piebrauca autobuss.

       – Es samaksāšu! – puisis piedāvājas un palaida Alisi pa priekšu.

       Meitene pārlaida skatu autobusa salonam – tajā bija tikai pāris brīvu vietu un neviena no tām blakus. Atskārtusi, ka ceļš vismaz līdz tuvākajai pieturai, kur kāds varētu izkāpt, jāpavada šķirti, Alise saskuma vēl vairāk. Viņai bija neērti prasīt, vai kāds no “vieniniekiem” nevarētu pārsēsties, tāpēc nelaimīga saduga pirmajā brīvajā krēslā.

       Kaspars, ticis līdz viņas sēdvietai, nolika savu somu pie kājām un nostājās blakus.

       – Varēšu visu labāk redzēt! – viņš gandarīts nočukstēja.

       Alise pasmaidīja, domādama, ka puisis runā par ainavām aiz loga. Bet viņš nekautrīgi lūkojās meitenes krūšu bedrītē, ļaudams vaļu fantāzijai. Taču viņa apmierinātību jau pēc mirkļa izjauca šofera aizrādījums: – Jaunais cilvēks varētu apsēsties, nevis aizsegt man visu skatu!

       Kaspars nesaprotoši paskatījās vadītāja atspulgā atpakaļskata spogulī, cerēdams, ka tas varbūt atlaidīsies, bet nu nejaukā balss atskanēja, jau iekšējās apraides sistēmas pastiprināta: – Vai mums ilgi būs jāgaida? Te nav nekāds desu veikals, kur jāstāv rindā! – un jau bez mikrofona: – Noliksies gar zemi kādā līkumā, un man vajadzēs atbildēt par viņa salauztajiem locekļiem...

       Sapratis, ka izvēles nav, Kaspars paņēma somu un aizgāja uz nākamo brīvo sēdvietu, domās solīdamies šoferim to kaut kā atdarīt.

       Par laimi, Alises blakussēdētāja pāris pieturas tālāk grasījās izkāpt, un puisis aši ieņēma viņas vietu.

       – Tas nu gan ir īgņa! Tāds pat ar lopiem nevar strādāt, kur nu vēl cilvēkiem... – viņš šķendējās, un šoferis saņēma kārtējo nikno skatu spogulī.

       – Starp citu, par ko tu strādā? – Kaspars pēkšņi mainīja sarunu tematu.

       – Par administratori, – Alise vilcinoties atbildēja.

       – Un ko tu administrē?

       – Visu. Atbildu uz zvaniem, rezervēju numuriņus, sagaidu viesus...

       – Tu strādā viesnīcā? – Kaspars iesaucās. – Kurā?

       – Nelielā viesu namā pie parka.

       – Žēl, ka ne mūsējā! – puisis skumji novilka, bet pēc brīža atkal, kādas idejas pārņemts, ievaicājās: – Patīk tev tur?

       – It kā jā. Kolektīvs foršs, tie paši viesi jau gadiem brauc, praktiski kā ģimenes locekļi, bet... – Alise aprāvās, nezinādama, vai vajag klāstīt par sevi lietas, ar kurām nelepojas. Bet tad padomāja, ko gan tur slēpt – neviens darbs, kā mācīja vecāki, nav necienīgs, ja vien esi godīgi strādājis un ar to neesi nevienam kaitējis. – Jaunā priekšniecība uzskata, ka mums, administratorēm, ne tikai jāsēž recepcijā, bet jāpilda arī istabeņu pienākumi – jātīra numuriņi, jāmaina tajos gultasveļa, brīžiem pat viesu kurpes jāspodrina... – viņa turpināja. – Diemžēl atalgojumu par to mēs jau saņemot tējas naudā, tāpēc pie algas nepieliek...

       – Sviests! – Kaspars izklausījās sašutis. – Es gan nezinu, kā mūsu viesnīcā ar to darbu sadalījumu, bet būs jāierosina, lai tevi pārvilina.

       – Jo jums botes jāspodrina pašiem? – Alise centās drūmo noskaņojumu kliedēt ar humoru.

       – Arī, – puisis, uztvēris joku, iesmējās, bet tad atkal kļuva nopietns. – Ja gribi, es varu ieteikt tevi?

       – Tev tur tāda teikšana? – meitene nobrīnījās.

       – Ir gan. Īpašnieka meita ir mana... – Kaspars uz mirkli aprāva savu sakāmo, bet tad aši turpināja: – mana sena paziņa.

       – Tad jau gan, – Alise saprotoši pamāja, iztulkodama šo pauzi pēc sava prāta. Nē, nē, strādāt pie puiša bijušās, ar kuru viņš diendienā tiekas, nē, paldies!

       – Kad atbraukšu no nometnes, iešu ar viņu parunāt, – Kaspars pēkšņi apsolīja.

       – No nometnes? – meitene izbrīnīta paskatījās sarunu biedrā.

       – Nuja. Mums treniņnometne Spānijā. Rīt izlidojam. Es neteicu?

       – Nē, – Alise grozīja galvu, cenzdamās neizrādīt vilšanos. – Un cik ilgi tā būs?

       – Apmēram mēnesi. Starp citu, tu varētu iedot man savu numuru! – puisis ierosināja.

       – Bet es nezinu no galvas, – Alise apjuka.

       – Kā tad tas ir? – Kaspars atliecās, lai labāk nopētītu blakussēdētāju.

       – Vecāki uzdāvināja jaunu telefonu ar citu pieslēgumu, lai savā starpā varam sarunāties bez maksas, un neesmu vēl iegaumējusi... – meitene skaidroja.

       Pa to laiku autobuss ieripoja galastacijā.

       – Pag, izkāpsim, es tev uzrakstīšu savējo. Gan jau kioskā aizdos pildspalvu un kādu lapeli, – viņš nosmēja, virzīdamies uz izeju.

       Izkāpjot no autobusa, Kasparu piepeši apstāja bariņš sportiski ģērbušos puišu. Tie skaļi sveica savu atgriezušos kapteini, sita uz pleca, sarokojās amerikāņu modē un cits caur citu sajūsmināti stāstīja, kādas izklaides paredzētas pēdējā brīvajā vakarā pirms aizbraukšanas.

       Alise brīdi stāvēja, nesaprazdama, vai gaidīt, kad puisis iepazīstinās ar saviem draugiem, bet, kad likās, ka Kaspars viņu pilnībā aizmirsis, pagriezās un devās prom...

 

***

 

       – Tu akls esi? Grozs ir tur, nevis tribīnēs! – treneris burtiski kliedza uz komandas kapteini minūtes pārtraukumā.

       Kaspars, nodūris galvu, klausījās pamatotajos pārmetumos, bet nespēja tajos iedziļināties. Prātā bija tikai viena doma – vai viņa ir atnākusi?!?

       – Vai nu tu savācies un spēlē, vai visu nākamo sezonu sēdēsi rezervistos, – treneris draudēja, siekalām šķīstot pa gaisu, un būtu vēl turpinājis aurot, ja neiejauktos trenera palīgs, ātri novirzot visu domas uz nākamā uzbrukuma stratēģiju.

       Minūte beidzās, un spēlētāji atgriezās laukumā, māņticībai katrs uzsitot pa kapteiņa sēžamvietu. Saraustījis bikses, Kaspars vēl reizi pārlaida skatienu skatītāju rindām cerībā ieraudzīt Alisi, bet pamanīja tikai savu māšeli Egiju, kura bija atbraukusi atbalstīt komandu kopā ar saviem draugiem. Kompānija bija ieradusies pilnā ekipējumā – ar fanu krekliem, bungām, taurītēm. Ik pa brīdim no gala sektora atskanēja daudzbalsīgs: – Kas “par”, kas “pret”, Kaspars vienmēr iemet!

       “Jāsaņemas!” viņš centās noskaņoties, grozot pirkstos kaklā pakārto talismanu. “Muļķīgi cerēt, ka viņa pamanīja komandas atgriešanos un atnāca,” puisis sevi mierināja un nostājās savā pozīcijā laukuma vidū.

       Atlikušās minūtes Kaspars nospēlēja bez aizķeršanās – zaudētie punkti tika ātri vien atgūti, iemetot vairākus trīspunktniekus pēc kārtas. Atskanot beigu signālam, puiši varēja gandarīti pamest laukumu. Kārtējā uzvara! Kaut arī labdarības mačā, jo ienākumi no “Līgo kausa” bija paredzēti sporta veterāniem, tomēr atkal pieveikti sīvākie konkurenti...

       Ejot malā, Kaspars pēkšņi saņēma mugurā negaidītu triecienu. Tai pašā mirklī viņa kaklam apvijās divas rokas, bet viduklim – divas kājas.

       – Varonis! Varonis! Varonis! – Egija sajūsmināta kliedza ausī un lēkāja pa muguru.

       – Dullā, nenožņaudz! – puisis satvēra māsas rokas un saudzīgi nolaida viņu zemē, vēlreiz pārlaidis skatienu tribīnēm. Taču nebija laika ilgi pētīt pūli, Egijas draugi viņu ielenca un visi pa kārtai atzinīgi spieda basketbolista roku un sita uz pleca.

       – Tu šodien brauksi mājās? – Egija nemierīgi trinās brālim apkārt.

       – Nezinu. Vēl domāju, – Kaspars izvairījās no tiešas atbildes un prātoja, vai pa ceļam neiebraukt pie Alises sencīšiem. “Ja nu viņa ir tur! Bet ja nu nav? Muļķīgi!”

       – Laikam jau būs jābrauc! – viņš secināja un nolēma nākamnedēļ, atgriežoties pilsētā, atrast viesu namu, kurā Alise strādā.

 

 ***

 

       – Neņem galvā! Tādi viņi ir! – Jana mierināja māsīcu, kad abas pameta sporta halli.

       Alise piekrītoši pamāja ar galvu.

       – Bet tai meičai gan ne kauna, ne goda – visas “apenes” bija redzamas, kad tā ar savām garajām kājām aptinās viņam apkārt! – pusaudze turpināja šausmināties, izlikdamās daudz aizspriedumaināka par sava vecuma jauniešiem. – Un kā viņa tur visu laiku klaigāja kā aizkauta vista: “Kaspar! Kaspar!”

       – Ir jau labi! Nevajag jau uzreiz tik jēli! – Alise negribīgi aizrādīja. – Pati esmu vainīga! Ne viņš man ko solīja, ne lūdza gaidīt mājās no nometnes. Bet, kad prasīja telefonu, biju tik stulba, ka pat neatcerējos savu numuru. Turklāt ne citādi atsaucīga biju, nekā...

       – Ko tad tēloji mūķeni? – Jana mīļi iedzēla, mātišķi aplikdama roku māsīcas pleciem.

       – Es netēloju! Vienkārši gaidīju, kad viņš kļūs mazliet drošāks, uzstājīgāks, varbūt pat nekaunīgāks... Nevaru taču uzreiz mesties ap kaklu pilnīgam svešiniekam, kaut hormoni brīžam trakoja, ka varētu šo norīt kā izbadējies pitons trusīti. Taureņi vēderā plivinājās nepārtraukti! Bet viņš bija džentlmenisks līdz nelabumam. “Vai drīkst šo? Un vai drīkst to?” Ne tā kā šodien ar to...

       – Blondo spridzekli! – Jana piemeklēja atbilstošāko apzīmējumu.

       – Nujā, es neesmu tāda: ne man blondu matu, ne kājas, kas aug no padusēm, ne uzvedos kā pie strāvas pieslēgta! Bet cik tipiski viņiem, ne? Skaties, kurā dzeltenajā žurnālā gribi, deviņdesmit procentiem basketbolistu draudzenes blondas.

       – Tomēr žēl, ka jums nekas nesanāca, – Jana aizdomājusies novilka. – Būtu sapazinusies ar kādu viņa draugu.

       – Tu arī, saulīt, neesi garkājaina blondīne! – Alise iesmējās. – Iesim uz šahistu sacensībām – viņiem varbūt nav tik stereotipiska gaume.

       – Vai pie šautriņmetējiem! – Jana piebalsoja. – Varēsim Kaspara plakātu, kas man mājās, izmantot par mērķi.

       Un pēkšņi abas kā sarunājušas saskatījās un reizē nokliedza: – Kas “par”, kas “pret”, Kasparam vienmēr iemet!

       Garāmgājēji uz viņām atskatījās kā jocīgām, bet abām bija pārāk jautri, lai to ievērotu.

 

 ***

 

      Bija Līgo vakars.

       Kaspars milzīgu rudzupuķu pušķi rokās nedroši piezvanīja pie Alises vecāku mājas durvīm.

       Neviens neatvēra.

       Viņš piezvanīja vēlreiz, bet joprojām nebija nekādas atbildes. Saspringti ieklausījies, puisis sadzirdēja skanam mūziku un cilvēku balsis kaut kur otrpus mājai.

       “Nuja, kurš gan Jāņus svin istabā!” viņš apķērās un grasījās doties dārzā, bet tad saminstinājās. “Tur droši vien būs visi radi. Ja nu viņa ir tiem pateikusi, ka starp mums nekā nebija? Tad mana ierašanās būs, maigi sakot, negaidīts un varbūt pat nepatīkams starpgadījums,” Kaspars prātoja. “Stulbi! Kā lai parunā ar Alisi vienu pašu, netrāpoties radu acīs?”

       Puisis jau apsvēra dažādus pielavīšanās un uzmanības pievēršanas paņēmienus, kad piepeši pie mājas stūra parādījās viena no Alises māsīcām – dvīnēm.

       – Jana? – Kaspars minēja uz labu laimi, priecādamies, ka nācēja nav ne Alises mamma, ne tētis Ēriks.

       Meitene, ieraudzījusi negaidīto viesi, pārsteigumā sastinga.

       – Vai Alise mājās? – puisis līksmi jautāja, draudzīgi pamādams ar roku, kurā turēja pušķi.

       Pusaudze neatbildēja. Varēja manīt, ka viņa cīnās arī divējādām jūtām sevī. Daļa meitenes joprojām aiz sajūsmas mulsa, ieraugot savu bijušo elku. Turklāt sajūsma mijās ar prieku, ka puisis spējis atšķirt abas māsas. Taču otra daļa jaunajā vīrietī saskatīja māsīcas pāridarītāju, tātad – “tautas nodevēju”, un kā tāds viņš šajās mājās nebija vēlams ciemiņš.

       – Lūdzu! Man ar viņu jārunā! – Kaspars lēnām tuvojās meitenei, kura kodīja lūpas un ietiepīgi klusēja.

       – Nedomāju, ka viņa grib tevi redzēt! – Jana, beidzot saņēmusi drosmi, nočukstēja, vērdamās puisim garām.

       – Kāpēc tā? – Kaspars izbrīnīts sarauca pieri.

       – Tāpēc, ka mēs visu zinām...

       – Ko zināt? – puisis nesaprata.

       – Mēs redzējām...

       – Ko tad? – apjukums auga augumā.

       Acīmredzot viņš, pašam to nezinot, kaut ko bija noziedzies. Bet ko? Ātrumā prātā nenāca nekas, par ko justies vainīgam. Ne viņš pēc atgriešanās no Spānijas bija kaut kur baismīgi uzdzīvojis, ne iekūlies kādās nepatikšanās kā daži komandas biedri, kuriem treneris draudēja pat ar diskvalifikāciju uz vairākām spēlēm par masveida kautiņa sarīkošanu kādā galvaspilsētas klubā.

       Ja nu vienīgi... Atmiņā uzausa Alises negaidītā nozušana autoostā, kamēr viņš sasveicinājās ar saviem puišiem. Varbūt meitene sajutās aizmirsta? Bet viņš taču bija gribējis pēc tam iepazīstināt viņu ar draugiem, tikai jaunās draudzenes nekur vairs nebija...

       Šķiet, pusaudze vilcinājās ar atbildi.

       – Jana, saki! Kas ir noticis? – Kaspars satvēra meiteni aiz rokas. – Vai tu vari pasaukt Alisi?

       – Mēs bijām trešdien uz spēli, – viņa nedroši iesāka.

       Puiša sirds iegavilējās, un viņš atlaida trauslo rociņu. “Alise tur bija!” viņš atplauka, bet joprojām nesaprata, kas trešdien tāds notika, kas būtu varējis meiteni aizvainot: – Un?

       – Tā blondīne... pēc spēles...

       – Egija? – Kasparam lēnām sāka rasties skaidrība. – O-ban-nā! Un Alise padomāja, ka...? Nē, sviests! – viņš atvieglots iesmējās, bet tūlīt pat kļuva nopietns. – Egija ir mana māsa! Viņai ir tikpat gadu, cik tev.

       Meitene tomēr vēl neticīgi vērās puisī.

       – Nu, godavārds! – viņš ar žestu atdarināja zoba izraušanu un pārvilka īkšķi pāri rīklei. – Vai tagad tu vari pasaukt savu māsīcu?

       Jana piekrītoši pamāja un nozuda aiz mājas.

       Kaspars pa to laiku sakārtoja pušķi un uzmeta skatu savam atspulgam logā. “Viss kārtībā, vecīt!” viņš sevi uzmundrināja.

       Un tur jau viņa nāca. Tērpusies zilā, puķainā kleitiņā. Galvā margrietiņu un sarkanā āboliņa vainadziņš. Vēl skaistāka nekā iepriekš. Jocīgi, bet Kaspars viņas sejā nesazīmēja prieku... Izteiksmīgais, smalki veidotais zods, tumšo, viļņaino matu ieskauts, bija apņēmīgi nostiepts, lūpas sakniebtas, acis nodevīgi nodurtas. Tas mazliet mulsināja.

       Alise klusēdama nostājās viņa priekšā un spītīgi izvairījās paskatīties acīs.

       – Tās tev! – Kaspars, pagrozījis rokā pušķi, teica.

       – Paldies! – Alise saņēma buķeti un pielika pie deguna, vēl vairāk paslēpdama seju.

       – Jana tev pateica, ka tā bija mana māsa? – Kaspars jutās pavisam ne savā ādā. Ne tādu viņš bija iedomājies abu atkalredzēšanos. Pat tagad, kad pārpratums ar Egiju noskaidrojies, Alises sejā nemanīja ne mazākās atvieglojuma vai prieka pazīmes...

       – Kāpēc tu atbrauci? – meitene čukstēja, nervozi knaibīdama puķes ziediņu un joprojām nespēdama pacelt augšup skatu.

       Kaspars apjuka. Tādu jautājumu viņš nudien nebija gaidījis. Šais dažos mirkļos viņš bija paspējis sagatavoties pārmetumiem un apvainojumiem, kas būtu adresēti viņam, bet meitene, izskatās, nemaz negaidīja atvainošanos.

       – Es domāju, ka tu... ka mēs...

       – Nekas nesanāks, – Alise papurināja galvu.

       – Kāpēc? – puisis nesaprata.

       – Es nevaru tev paskaidrot. Nesanāks, un viss.

       – Tik vienkārši? – puisis iekarsa. – Tu pat negribi pamēģināt?

       Alise saknieba lūpas.

       Pēkšņi viņam kaut kas iešāvās prātā.

       – Tu esi satikusi citu, ja? – Kaspara sejas vaibsti dīvaini noraustījās.

       – Piedod! – Alise nočukstēja un aizgriezās. Bija acīmredzams, ka meitene pārdzīvo par notikušo.

       – Es saprotu, – Kaspars apbēdināts novilka, domās sevi dusmīgi lamādams par stulbeni. Tādā gadījumā viņam te tiešām vairs nebija, ko darīt. – Vai vismaz drīkstu tevi uz atvadām noskūpstīt? – viņš cerīgi ieprasījās.

       Alise kā aizsargājoties sakrustoja rokas uz krūtīm.

       Iestājās smacējošs klusuma brīdis.

       – Vismaz apsoli, ka atnāksi uz kādu spēli? Kaut vai ar Janu un Danu. Citādi es zaudēšu savas karstākās fanes, –  Kaspars mēģināja pajokot, saprotot, ka jāatkāpjas ar godu.

       Meitene uzmeta viņam pateicīgu skatienu un skumji pasmaidīja. Šķirties uz jautras nots bija patīkamāk nekā ar naidu.

       – Apsolu, ka tavas spēles viņas skatīsies arī turpmāk.

       – Nu, tad man jāiet, ja?

       – Jā!

       – Un atvadu bučas nebūs?

       – Nē.

       – Žēl gan.

       Alise noplātīja rokas.

       – Pasveicini tēti!

       – Noteikti!

       – Lai jums viss izdodas!

       – Tev arī! Priecīgus Līgo!

       – Tev arī! Papardes ziedu atrast gan zināmu iemeslu dēļ es tev šoreiz vēl nenovēlēšu, – Kaspars skumji iesmējās. – Bet lai tev viss labi!

       – Paldies! Tev arī! Atā!

       – Čau! – puisis noteica un negribīgi atstāja sētu...

 

 ***

 

       Alise bezmērķīgi klīda pa veikalu, garlaikoti pētīdama tā piedāvājumu. “Ko lai uztaisa vakariņās?” viņa prātoja, cīnīdamās ar nevēlēšanos neko gatavot. Skats apstājās pie saldumu plauktiem. “Varbūt lielo “fāzerīti”, un viss?” viņa apsvēra un jau grasījās ņemt noskatīto preci, kad iezvanījās mobilais telefons.

       Izvilkusi vibrējošo aparātu no somas, viņa ieinteresēta ieskatījās tā ekrānā. “No darba!” meitene izbrīnīta sarauca uzacis. Viņa tikko bija beigusi maiņu. “It kā visas instrukcijas par viesiem nodevu?!” Alise domās atgriezās piecpadsmit minūšu senā pagātnē, bet, nevarēdama iedomāties nevienu problēmu, ar kuru kolēģe netiktu galā, nospieda zaļo podziņu.

       – Jā, Lituc? – viņa pielika aparātu pie auss.

       – Tu aizgāji mājās kājām, ka “golfiņš” vēl sētā? – kolēģe priecīgā balsī iespurdzās.

       – Nē! Esmu tepat aiz stūra, veikalā. Iepērkos vakariņām.

       – Tu jau esi kaut ko ielikusi grozā? – Lita turpināja mazliet nopietnākā tonī.

       – Nē vēl. Ko tu gribēji?

       – Tu nevari atnākt atpakaļ? – kolēģīte mīļi lūdzās.

       – Varu. Bet kas noticis? Es kaut ko aizmirsu? – Alise pārdomādama jautāja un neapzināti sāka iet veikala izejas virzienā.

       – Ir atbraucis tas somu pāris, kam gatavojām jaunlaulāto numuru.

       – Nu?

       – Viņiem kaut kas nepatīk. Es nesaprotu, viņa angļu valoda ir tik drausmīga. Sieva laikam latviete, bet varbūt man tā likās, raud, parunāt nevar, vīrs rāda uz numuriņu un kaut ko žestikulē, – Lita satraukta stāstīja. – Nesaprotu, vai sveces par daudz vai par maz vai krāsa ne tā, vai arī rožu ziedlapiņas ne tur izkaisītas. Tu ar viņu runāji pa telefonu – pieņēmi reģistrāciju. Atnāc, citādi viņš draud runāt ar vadību. Bet tu taču pazīsti Valdu – kā viņa reaģēs, ja izsauksim viņu tagad.

       – Es jau skrienu. Pasaki, ka nāku! – Alise nevaļīgi nolika iepirkumu groziņu pie kases un izmetās no veikala. Lai gan darbā brieda problēma, viņa bija priecīgi satraukta, ka var vēl nedoties mājās. Tur viņu neviens negaidīja. Tikai apcerīgi pelēkās domas par skumjajiem Līgo svētkiem, kad viņa padzina Kasparu, pat nedevusi ne viņam, ne sev iespēju vienam otru iepazīt labāk. Var jau būt, ka vainīga tikai un vienīgi viņas stereotipiskā domāšana – nespēja iedomāties, ka viens no tā “bara” varētu nebūt tāds kā citi. Un pat ja bija tāds, kāpēc uzreiz jāiedomājas, ka tieši tas briesmīgākais variants – ar pilnīgi visiem netikumiem, ko piedēvē profesionālajiem sportistiem? Par narkotiku lietošanu līdz šim dzeltenajā presē bija apsūdzēti tikai daži no viņiem. Arī smagas alkoholisma problēmas piedēvētas vienam otram, nevis vairumam. Ballītes, meitenes, izklaides kopā ar draugiem – tas taču bija normāli viņu vecumā. Turklāt pēdējā laikā arvien biežāk presē parādījās ziņas par pazīstamo sportistu iestūrēšanu laulības ostā un tieši ar Baznīcas svētību. Tātad viņi nebija tik nenobrieduši stabilām attiecībām, kā varētu šķist...

       Ar domām par jaunlaulātajiem, kuriem tagad kaut kas izbojājis priecīgo notikumu, Alise ienesās viesu nama vestibilā.

       – Nu, kur viņi ir? – viņa aplaida skatienu apkārt, bet nemanīja nevienu satrauktu klientu.

       – Sieva ir numurā, bet vīrs izskrēja laukā – laikam nomierināties. Es teicu, ka tu visu nokārtosi, ka esi vecākā administratore, – Lita, satverdama kolēģi aiz rokas, paskaidroja.

       – Pag, man jāpārģērbjas! – Alise attapusies iesaucās. – Nevaru tak iet šitāda, – viņa noplātīja rokas, rādīdama uz savu gaisīgo vasaras kleitiņu un sajauktajiem matiem.

       – Tu esi ļoti smuka! Ej! – Lita jau stumšus stūma meiteni augšā pa trepēm.

       – Pagaidi! – Alise pēkšņi apstājās. – Paņem manu tašu!

       Draudzene pakalpīgi paņēma somu un viltīgi pasmaidīja: – Nu, tad ne pūku, ne spalvu!

       – К черту! – Alise strauji izpūta gaisu no plaušām, dziļi ieelpoja un pa koridoru devās uz viesu nama luksusnumuriņu.

       Durvis bija atstātas pusvirus. Meitene bažīgi pabāza galvu durvju spraugā. Istabā bija aizvilkti tumšie aizkari, lai romantiskajā gaisotnē neielauztos vēlīnie saules stari, uz gultas malas, grīdas un skapīšiem dega desmitiem sveču, paklāju no durvīm līdz gultai sedza sarkanas un baltas rožu ziedlapiņas, klusi skanēja liega mūzika... Viss šķita kārtībā. Bet telpā nevienu nemanīja.

       Tad Alises uzmanību piesaistīja spožā gaismas strēle vannasistabas durvīs. “Jaunā sieva droši vien iegājusi atsvaidzināt seju pēc raudāšanas!” Alise nosprieda un, verot numuriņa durvis plašāk, klusi pieklauvēja. Atbildes nebija.

       – Hello-o!? – viņa pieklusināti iesaucās, prātā aši mēģinādama pārlikt, vai atceras kādu pieklājības frāzi somu valodā, un nostājās istabas vidū.

       Piepeši viņas acis aizklāja divas siltas plaukstas. Meitene satraukumā nodrebēja. Galvā drudžaini šaudījās domas – vai būtu atgriezies saniknotais soms un pustumsā noturējis viesu nama darbinieci par savu sievu vai arī kāds viņu smalki izjoko...

       – Domāji, ka es tik viegli padošos? – pie auss pēkšņi kāds ierunājās skaidrā latviešu valodā.

       Trīcošu sirdi meitene griezās riņķī, ar pirkstiem aizspiedusi pārsteigumā pavērušās lūpas. Viņas priekšā, gandarīti smaidīdams, stāvēja Kaspars. Acīs, uzlūkojot puiša starojošo seju, sariesās asaras.

       – Nu, Pelnrušķīt! Vai esmu pelnījis vēl vienu iespēju? – puisis vainīgi noplātīja rokas.

       – Tu? Tu to visu noorganizēji man? – Alise stomīdamās jautāja.

       – Nē! Noorganizēji tu. Es tikai izteicu vēlmes.

       Meitene neticīgi samiedza acis, pūlēdamās atcerēties telefonsarunu ar numuriņa pasūtītāju. Vai tiešām viņa nebūtu pazinusi šo balsi?

       – Bet tas tak nebiji tu! – Alise pārliecināta grozīja galvu.

       – Palūdzu draugam! – Kaspars paskaidroja. – Viņam labi padodas atdarināt igauņu akcentu.

       – Somu! – meitene smaidot pārlaboja un sāka atminēties briesmīgo mēles mežģīšanu “vada otrā galā”.

       – Kāda atšķirība! Galvenais, ka viss ir tā, kā es biju, piedod, kā tu biji iztēlojusies. Vai tagad drīkstu tevi beidzot noskūpstīt, Pelnrušķīt? – puisis nepacietīgi jautāja, saņēmis Alises zodu plaukstā.

       – Pagaidi! – meitene ar rokām atspiedās pret viņa krūtīm un pakāpās soli atpakaļ. – Tai sarunā kaut kas tika minēts par nevainības zaudēšanu... – Alisē iezagās šaubu dzirkstelīte, ka puisis tomēr vēlas viņu iegūt tikai savu aplamo iedomu dēļ.

       – Un? – Kaspars nesaprata sakarību.

       – Tu domā, ka būsi man pirmais vīrietis? – viņa kāpās vēl atpakaļ, kamēr atdūrās pret gultas malu.

       Kaspars uz mirkli samulsa, bet tad apņēmīgi turpināja: – Man ir pilnīgi vienalga, vai esmu tev pirmais vai trīsdesmit pirmais, – viņš nogrozīja galvu. – Nē, ne pilnīgi – trīsdesmit būtu par traku, – puisis iesmējās. – Bet lai ir! Mums šī būs pirmā reize, un es gribētu pretendēt uz pēdējā vīrieša statusu. Drīkst?

       Alise ļāva viņam pienākt gluži klāt.

       – Tātad drīkstu? – viņš atkal saņēma tās zodu plaukstā un pacēla.

       – Ja tu vēlreiz pajautāsi, vai drīkst, es, godavārds, tavu somisko lēnprātību vairs necietīšu! Patriekšu pie visiem velniem! – meitene piedraudēja, dusmīgi sizdama ar dūrītēm vīrietim pa krūtīm.

       – Blēde! – Kaspars iesaucās un, satvēris viņas rokas, iegāza draudzeni gultā. – Kā tad ar tiem trīsdesmit pirms manis – viņi ņēma bez prasīšanas? – puisis jautāja, pārliekdamies padevīgajam augumam pāri.

       – Muļķis! – Alise nočukstēja un pievilka viņu sev klāt.