Lietotāju novērtējums: 5 / 5

Zvaigzne aktīvaZvaigzne aktīvaZvaigzne aktīvaZvaigzne aktīvaZvaigzne aktīva
 

 

Spēlītes

 

 

       – Alīdstant, vai tu dikti aizņemta? – Ilze, ielūkojusies kaimiņveikala nodaļā, uzsauca kundzītei, kura kārtoja plauktos pircēju nevērīgi nomestos apģērba gabalus.

       – Nu, tā ne pārāk! – vecākā sieviete atmeta ar roku un, nolikusi salocīto džemperi, ieinteresēta panācās meitenei pretī. – Ko tu gribēji?

         – Uzmetīsi aci manam kambarītim? – Ilze lūdzoši pakniksēja. – Es uz mirklīti! – meitenes sakrustotās kājas ļāva noprast, ka gājiens nebūs tāls – tikai līdz lielveikala labierīcībām un atpakaļ.

      – Skrien vien! Es pieskatīšu. Šodien jau pircēju maz – paskat, kāds laiks! Ja kāds ienāk, tad tikai pēc lietussarga vai pie tevis matus izžāvēt, – tante labsirdīgi pukojās un, pavisam aizmirsusi, ka meitenei neatliekama vajadzība, turpināja čalot: – Es jau savai priekšniecei teicu, ka mums jāatver arī kungu nodaļa. Kopš tu te blakus strādā, mūsu galā apgrozās arvien vairāk vīriešu. Kā tādi trani uz medu... – Alīdstante piemiedza aci.

     Ilze apmulsusi gribēja iebilst, bet runātīgā kundzīte pasteidzās pirmā.

       – Pavei, tavs Saldumiņš jau atkal ir klāt! – viņa pieliecās tuvāk un nočukstēja.

       Meitene neapzināti iztaisnoja muguru un lēnām pagriezās norādītajā virzienā. Nācējs, protams, bija Gints. Tieši viņu glītās ārienes un vienmēr glaimīgās izturēšanās dēļ Alīda bija iesaukusi par Saldumiņu.

       – Labdien, dāmas! – puisis pienācis galanti sasveicinājās. – Esmu mazliet izmircis. Vai varat kā līdzēt?

       – Vajadzēja pagājušoreiz nopirkt no manis lietussargu, kā ieteicu! – Alīda viņu mātišķi norāja. – Tagad tik tev Ilzīte var pārlaist pāri ar kādu parupjāku dvieli, – sieviete nosmējās un, attraukusi, ka frizētavai nu sargs uzradies, atstāja abus jauniešus divatā.

       Ilze uztraukti kodīja lūpas.

        – Vispār es gribēju izskriet, – viņa ieminējās, prātodama, kā pieklājīgāk pamatot iecerētā gājiena iemeslu. – Vai tu varētu minūtīti pasēdēt viens? Es tūlīt būšu atpakaļ...

       – Varu! Ja vien pacienāsi ar kafiju, – puisis piekrita pagaidīt.

        – Automāts ir uz palodzes, bet krūzītes skapītī, – Ilze nostāstīja un, ilgāk vairs nevarēdama gaidīt, neko sīkāk nepaskaidrojusi, aizmetās uz tualeti.

        Pa ceļam viņa gudroja, kāpēc gan puisis ieradies. Noteikti ne jau griezt matus, jo tas tika izdarīts pirms nedēļas. Maz ticami likās arī, ka viņš varētu ienākt darba laikā vienkārši tāpat padzert kafiju vai papļāpāt par dzīvi. Vismaz šais četros mēnešos, kopš Ilze friziersaloniņā aizvietoja bērna kopšanas atvaļinājumā aizgājušo skolas biedreni, tā ne reizes nebija gadījies.

       “Acīmredzot kaut kas ir noticis. Varbūt atlaists?” Ilze iedomājās, atcerējusies abu neseno sarunu par situāciju valstī. Toreiz Gints vēl bija atzinis, cik vērtīgi apgūt ko praktisku, kā friziera profesija, piemēram, jo tādam amatam vienmēr atradīšoties pielietojums. Savukārt “ūdens lējēji” jeb “plānā galdiņa urbēji” drīz vien varot kļūt liekais darbaspēks, jo nedod valstij tiešu materiālu labumu... Pirmie tūkstoši, sākoties krīzei, jau bija palikuši bez darba...

        Cerēdama, ka nāciena iemesls tomēr nebūs tik nepatīkams, Ilze devās atpakaļ uz savu darba vietu, jau iztālēm vērojot rosību stikla “būrītī”.

       Īpaši norūpējies Gints neizskatījās. Salējis krūzītēs rūgto dzērienu, viņš ērti šūpojās grozāmajā krēslā.

       – Nezināju, kuru lupatu drīkst, tāpēc joprojām sēžu slapjš, – viņš, pamanījis Ilzi ienākam, smaidot pārvilka plaukstu mitrajiem matiem.

        Meitene paņēma no skapja dvielīti un grasījās uzklāt to gludajai galvai, kad puisis krēslā strauji pagriezās. Abu ceļi saskārās, un viņa krišus iekrita tam klēpī.

        – Ilze! – Gints negaidīti kaismīgi iesaucās un grasījās aplikt roku viņas pleciem, bet nepaspēja.

       Meitene strauji pielēca kājās sasarkušiem vaigiem un neizpratnes pilnu skatienu pavērās puisī. Līdz šim viņa bija pieskārusies tam vien tikai tik, cik to prasa friziera uzmanība klientam. Pēkšņā atrašanās jaunā vīrieša klēpī viņu izbiedēja.

       Puiša draudzīgo uzvedību Ilze allaž bija uztvērusi kā spēli, jo šķita, ka viņš tāpat izturas arī pret citām sievietēm. Diez vai viņa bija īpaša. Protams, ja vien par “aizdomīgu” neuzskata puiša pārāk biežo vēlēšanos atbrīvoties no tikko manāmi ataugušajiem matiem. Taču tas varēja būt skaidrojams arī ar pieradumu staigāt gandrīz kailu galvu, nevis puiša simpātijām pret savu frizierīti. Turklāt nesenās bēdīgās pieredzes dēļ Ilze bija likusi manīt, ka nav vēl atvērta kādām attiecībām.

       – Piedod! Negribēju būt nepieklājīgs, – Gints atvainodamies noglāstīja viņas apakšdelmu un saņēma plaukstu savējā. – Man rīt ir dzimšanas diena, gribēju uzaicināt tevi ciemos pie savas ģimenes.

       Meitene izbrīnā iepleta acis. Galvā šaudījās juceklīgas domas. Notikumi attīstījās pārāk strauji! Spējā puiša degsme! Attapšanās viņa klēpī! Pārsteidzošais uzaicinājums un piedāvājums tikties ar tuviniekiem! Tas noteikti nav kā divatā aiziet uz kafejnīcu vai kino!

       “Ciemošanās pie radiem taču uzliek saistības!” Ilze apjukusi centās izvērtēt situāciju. “Neviens neved pie vecākiem savu frizieri! Un kurš vispār tik agri iepazīstina vecākus ar draudzeni, kas es patiesībā nemaz neesmu?!” viņa satraukta prātoja.

        – Atteikumu es nepieņemšu, – puisis nopietnā balsī paziņoja, bet atbildi nesagaidīja.

       Salonā ienāca kāda sieviete un aizelsusies iemetās brīvajā krēslā pie galda.

       – Labdien! Piedodiet, ka par mazliet agru! Cerams, netraucēšu! – dāma aizrautīgi nobēra vienā elpas vilcienā, izlikdamās nemanām, ka starp abiem jauniešiem kaut kas notiek.

        – Nē, viss kārtībā, – Ilze piespiesti pasmaidīja un neuzkrītoši atbrīvoja roku. – Es tūlīt beigšu.

        Pagriezusi krēslu, meitene nervozām kustībām izsusināja puiša īsos matus, vairīdamās no ciešā skatiena spogulī, un pabeigusi salocīja dvieli.

        – Viss! – viņa atvieglota noteica un iemeta slapjo lupatu veļaskastē.

        – Paldies! – Gints skaļi pateicās, bet ceļoties nočukstēja: – Es vakarā atnākšu.

       Ilze iekšēji nodrebēja un aši pievērsās atnākušajai klientei: – Nu, lūdzu, Ivetiņ! Sēdies šajā krēslā!

       Sapratis, ka saruna izbeigta, Gints negribīgi atvadījās: – Uz redzēšanos!

       – Atā! – Iveta koķeti pamāja, ar acīm atzinīgi nomērīdama puiša augumu. – Es tiešām neko neiztraucēju? – viņa vainīgi čukstēja, kad Gints izgāja no salona.

       Frizierīte sakniebtām lūpām papurināja galvu.

       – Tas tavs jaunais kavalieris? – paziņa ieintriģēta ieprasījās.

       – Nē! – Ilze iesaucās, bet, attapusi, ka atbilde izskan pārāk strupi, steigšus paskaidroja: – Viņš ir... vienkārši... labs klients.

       – Smukiņš gan. Ko neņem ciet? Aizņemts, ja?

       – Nē! Tas ir, es droši nezinu. Liekas, ka nav, bet... – meitene apklusa, attopot, ka tiešām neko daudz nezina par puisi, kurš viņu aicina ciemos pie vecākiem.

       Iveta neveiklo klusumu iztulkoja pēc sava prāta.

       – Tikai nesaki, ka tu vēl pārdzīvo par Gunti!? – viņa sarauca pieri, liekot Ilzei salēkties no negaidītā jautājuma.

       Šo dažu mēnešu laikā abas bija kļuvušas par diezgan labām draudzenēm, un Iveta zināja par savas frizierītes neveiksmīgo pieredzi. Tāpēc jau laikam draudzenes jautājums bija zināmā mērā loģisks – Ilze tiešām vairījās no jaunām attiecībām iepriekšējo dēļ...

       – Nu, beidz! Pagājuši jau četri mēneši. Laiks sākt jaunu dzīvi! – Iveta pārliecināti deklarēja.

       – Un ja nu es nepareizi izdarīju, aizbēgot no iepriekšējās? Neļaujot viņam neko paskaidrot... – meitene dedzīgi iebilda.

       – A ko tur paskaidrot? – draudzene sašuta. – Tu taču pieķēri viņu gultā ar citu, vai ne? Kādi vēl paskaidrojumi vajadzīgi?

       Ilze juta, ka kaklā atkal kaut kas iestrēgst.

       – Es nezinu. Varbūt starp viņiem nekā nebija. Sadzērās, iztrakojās tusiņā un turpat kur kurais atplīsa. Galu galā viņi nebija divi vien tai istabā. Tā taču gadās, vai ne? Sevišķi kojās.

       Iveta uz brīdi aizdomājās: – Nu, nez. Vecis arī piedzēries paliek vecis. Un kāda nozīme, kas apkārt notiek?! Ja jau būtu tik nevainīgs, vai nebūtu meklējis tevi un mēģinājis izlīgt?

       – Varbūt tev taisnība, – Ilze negribīgi novilka.

       – Protams, ka man taisnība! – draudzene piekrītoši māja ar galvu. – Liktenis bija lēmis tev satikt Lindiņu, kura piedāvā darbu pavisam citā pilsētā. Un tā nu tu esi te! Bet man atkal ir superīga frizierīte, kas, iespējams, nupat satikusi puisi, kurš varētu būt īstais.

       Ilze skumji pasmaidīja un tikko dzirdami ieminējās: – Viņš mani uzaicināja ciemos.

       – Tas smukulītis? – Iveta priecīgi sagrozījās krēslā, it kā pati būtu saņēmusi šo piedāvājumu.

       Ilze piekrītoši pamāja ar galvu.

       – Super, meitenīt! Tu taču teici jā?!?

       – Vēl ne.

       – Kāpēc?

       – Tur būs arī viņa draugi un radi, – meitene atklāja vilcināšanās iemeslu. – Es viņu praktiski nepazīstu.

       – Iepazīsi!

       – Starp mums nav bijis nekā, pat ne viena randiņa. Es viņu vispār uztvēru tikai kā klientu. Un tagad uzreiz jābrauc iepazīties ar vecākiem... – Ilze apjukusi skaidroja.

       – Tas nozīmē, ka puisim nopietni nolūki, – Iveta nešaubīgi uzsvēra.

       – Tas būs pie viņa laukos. Es pat nezinu, kur tas ir.

       – Kāda tam nozīme? Mobilais taču tev ir. Ja būs galīgi garām, zvanīsi, un es braukšu glābt tavu godu, – Iveta iesmējās.

       – Tiešām? Es varu tev zvanīt, ja vajadzēs?

       – Protams! Man tāpat nebūs, ko darīt. Bet es esmu pārliecināta, ka tev nevajadzēs zvanīt. Viss būs čikeniekā, meitenīt!

       Un Ilzei atkal bija vien jāpiekrīt.

       Prātā tiešām nenāca nekas tāds, kas varētu sagandēt labi izplānotu nedēļas nogali. Foršs puisis, droši vien tikpat feini draugi un patīkami vecāki. Bet viņa pati labi iejutās jebkurā kompānijā. Kas gan varētu noiet greizi?

 

 ***

 

       Ilze izvadīja pēdējo klientu, noraisīja priekšautu un iegāja aiz skapja pārģērbties. Uzrāvusi mugurā kleitiņu, viņa grasījās sasiet lencītes uz muguras, kad kaut kas silts pieskārās lāpstiņai. Likās, ka sirds no izbīļa uzlec līdz pat griestiem. Meitene apslāpēti iekliedzās un metās riņķī, cerēdama, ka pārdrošnieks nav kāds maniaks.

       – Kušu! Tas esmu tikai es, – puisis sirsnīgi iesmējās, gandarīts par izdevušos pārsteigumu.

       – Nekad vairs tā nedari! – Ilze dusmīgi savilka pirkstus dūrē, cenzdamās atgūt normālu sirdsritmu.

       – Es tikai gribēju palīdzēt. Piedod! – Gints atvainojās, nespēdams apspiest smaidu. – Nedomāju, ka tu tik bailīga.

       Ilze uzmeta viņam nosodošu skatienu, taču bija skaidrs, ka tās jau ir tēlotas dusmas. Pagriezusi muguru, viņa tomēr ļāva puisim palīdzēt tikt galā ar kleitu.

       – Parasti gan es tās raisu vaļā, – viņš tikko dzirdami nočukstēja, apzinoties, ka šāda piezīme liks Ilzei mulst.

       Tā arī bija. Nomurminājusi klusu paldies, viņa apcirtās un veikli aizšmauca puisim garām atpakaļ salonā. Tur viņa jutās drošāk.

       – Cikos varu tevi rīt savākt? – Gints, sekodams viņai, jautāja.

       – Vai es teicu, ka braukšu? – izvairīdamās no skatiena, meitene noliecās pār kases aparātu.

       – Es taču brīdināju, ka atteikumu nepieņemšu, – puisis pašpārliecināti smaidīja, apsēdies pie galda.

       – Un ja nu es tomēr saku nē!?

       – Tu nedrīksti tā teikt!

       – Kāpēc gan? – meitene, atguvusi pašapziņu, viltīgi samiedza acis.

       – Tāpēc, ka...

       – Visas pārējās atteica? – viņa iestarpināja.

       – Kādas pārējās? – puisis sarauca uzacis.

       – Nu, tās, kuras tu aicināji pirms manis, – Ilze centās sarunu pārvērst jokā.

       – Neesmu nevienu citu aicinājis, – puisis nopietni dievojās. – Tikai tevi!

       – Kāpēc? – Ilze pārdroši ievaicājās, pa daļai apzinādamās, uz cik slidena ceļa izkāpj. Viņa saprata, ka spiež puisi uz atzīšanos, bet pati nezināja, vai ir gatava atbildei, kas sekos.

       – Tāpēc, ka tu man patīc, – Gints piecēlās kājās un gribēja satvert viņas rokas, bet pēc šā rīta neveiklā gājiena ar krēslu īsti neuzdrošinājās. – Patiešām patīc!

       – Bet tu mani pat nepazīsti, – Ilze gribēja būt piesardzīga un soli atkāpās.

       – Es zinu, ka tu esi smuka. Asprātīga un gudra. Tev nepatīk ziema un lietus, bet patīk tavs darbs un braukt ar riteni. Un... tu esi brīva meitene.

       – Tev tā šķiet? – meitene neapdomīgi iebilda.

       – Vai tad ne? – puisis tā kā mazliet apjuka.

       Ilze neatbildēja. Sakniebusi lūpas, viņa gudroja, vai nebūtu godīgi atzīties, ka joprojām domā par citu vīrieti un klusībā cer, ka viņš uzradīsies. Pat par spīti tam, ka meitene aizbrauca, nepasakot, kur, nomainīja telefona numuru un pieteica biedrenēm neko neatklāt vai kaut ko stulbu samelot... Lai gan Guntis nepavisam nešķita no tiem puišiem, kas liekas gultā ar visām pēc kārtas, varbūt Ivetai taisnība – ja nav vainīgs, kāpēc necentās draudzeni uzmeklēt un paskaidrot notikušo? Pagājuši jau četri mēneši! Vai tiešām, ja gribētu, viņš nebūtu spējis pierunāt kādu atklāt Ilzes atrašanās vietu vai jauno telefona numuru? Bet varbūt viņš to nemaz nevēlējās un Ilze velti gaida...

       Tagad viņai radās iespēja sākt jaunas attiecības. Gints, nenoliedzami, bija ļoti jauks, un ar viņu varētu kas sanākt. Patiesību sakot, šis puisis pat ļoti līdzinājās Guntim – viņiem bija līdzīga humora izjūta, abus aizrāva vieni un tie paši sporta veidi, tikai, runājot par sievietēm, šķita, ka Gints ir daudz brīvāks un pašpārliecinātāks. Likās, ka viņam viss nāk viegli, ka nav sievietes, kas spētu atteikt, un viņš varbūt to pat izmanto, tajā pašā laikā radot ilūziju, ka katra ir īstā, vienīgā. Un šis donžuānisms Ilzi darīja uzmanīgu. Viņa nevēlējās apdedzināties vēlreiz...

       Taču, ja Gintam, kā apliecināja Iveta, nebūtu nopietnu nolūku, vai viņš aicinātu meiteni iepazīties ar saviem vecākiem? Tas tomēr ir ļoti nozīmīgs solis. Ar Gunti tik tālu viņi nebija tikuši. Ilze pat nezināja, kas ir viņa vecāki un kur tie dzīvo. Laikam jau tas par kaut ko liecina...

       – Tad man būs priecīga dzimšanas diena vai tomēr ne? – Gints nopietni ieskatījās meitenei acīs.

       – Tas taču nenozīmē, ka man būs jāizklaidē tavi viesi? – Ilze nebēdnīgi samirkšķināja acis.

       Puiša seja atplauka smaidā. – Nu, ar to es pats tikšu galā. Tu tikai atbrauc!... Varbūt varam braukt jau šovakar? – Gints pēkšņi piedāvāja.

       – Man rīt jāstrādā!

       – Pareizi! Cikos tu beidz?

       – Ap trijiem.

       – Labi, trijos būšu pie durvīm, – puisis, neslēpdams prieku, saberzēja plaukstas. – Varbūt drīkstu tevi šovakar pavadīt uz mājām? – viņš jau drošāk ieprasījās.

       Ilze tā kā ar nožēlu papurināja galvu. – Apsolīju draudzenei pieskatīt sīci, kamēr viņa pa veikaliem. Un tas būs diezgan ilgi...

       – Tad nekā, – Gints apbēdināts noplātīja rokas un, sapratis, ka viņu līdzi neaicinās, atvadījās.

 

***

 

       – Tu neuztraucies! Būs labi! – Gints mierināja, kad abi puiša mašīnā brauca uz viņa dzimtajām mājām. – Tētis ir nekaitīgs, brālis un māsa tāpat. Tev jāuzmanās tikai no mammas. Viņa mums ir ģimenes vēsturniece un fotografēšanas fanātiķe, – puisis aizrautīgi iepazīstināja ar savējiem neklātienē. – Fotoaparātu viņa noliek, tikai gulēt ejot. Turklāt viņai patīk izrādīt savu veikumu. Sagatavojies, ka tev cels priekšā visus mūsu bērnības albumus, neskaitāmas dabas ainavas un mākslas foto! Brīdinu, ka dažas bildes var būt man neglaimojošas, – viņš smaidot piemiedza aci.

       – Kā tā? – Ilze painteresējās.

       – Nu, tīņa gados biju diezgan liels brīvdomātājs. Gan izskatā, gan apģērbā. Matu ērkulis, šķidrās ūsas un bārda noteikti iedvestu tev svētas šausmas, nemaz nerunājot par Buhenvaldes kultūrista miesasbūvi melnās putnubiedēkļa drēbēs.

       – Nestāsti! – Ilze locījās smieklos, veroties uz muskuļoto augumu un gludi skūto seju.

       – Godavārds! Es tikai pirms pieciem gadiem sāku izskatīties pēc cilvēka, – puisis zvērēja, nodemonstrēdams sasprindzinātu bicepsu. – Un vēl nebrīnies, ka mamma mūs visus sauc mīļvārdiņos, – Gints brīdināja. – Tas tā kopš mazām dienām iegājies. Es viņai esmu Mumins, māsa – Pūks, bet brālis – Pifiņš.

       – Mumins!? – Ilze iespurdzās, un bažas, ka labprātīgi dodas lauvu bedrē, palēnām mazinājās. “Vecāki, kas savus bērnus sauc tādos vārdos, nevar būt briesmīgi,” viņa sprieda.

       – Nemaz nesmejies! – puisis tēvišķi norāja. – Gan jau arī tu tiksi pie jauna vārda. Vienu manu draudzeni mamma iesauca par Pepiju vasarraibumainās sejas dēļ.

       “Tātad vismaz viena tur ir bijusi pirms manis!” Ilze prātā piezīmēja. Bet Gints, kā attapis, ka varbūt izpļāpājies par daudz, aši piebilda: – Tikai dieva dēļ neklausies, ja mamma sāk stāstīt par mūsu bijušajām attiecībām! Tas bija sen, un tā vairs nav taisnība! Tagad es vairs neesmu tāds!

       – Kāds? – meitene ieinteresēta pajautāja.

       – Nu-u-u! – Gints vilcinājās, bet vairāk kā koķetēdams, nevis raizējoties par slikto slavu. – Teiksim tā: man ir bijis mazliet vairāk sieviešu nekā brālim. Nu, labi, daudzreiz vairāk, – viņš palaboja.

       – Un cik tad to ir bijis brālim? – Ilze ieprasījās, cerēdama, ka mazāki cipari nebūs tik biedējoši.

       – Nu, tā pa lielam laikam tikai viena. Bija viena aizraušanās bērnudārzā, bet tas jau neskaitās. Un nesen viņš izšķīrās ar kādu, kura acīmredzot bija Lielā Mīla. Sīkāk nezinu, viņš nestāsta, it kā aizgājusi pie cita. Tāpēc tagad tāds depresīvs staigā.

       – Un tevi ne reizi neviena nav iedzinusi depresijā? – Ilze klusi ievaicājās, īsti nezinādama, kāda atbilde viņu apmierinās vairāk. Apstiprinoša, kas nozīmēs, ka puisis ir spējīgs mīlēt un zina, kas ir mīlas mokas, tāpēc pratīs novērtēt to, kas viņam dots. Vai noliedzoša, kas savukārt varētu liecināt par viņa bezrūpīgo attieksmi pret attiecībām kā tādām.

       – Vai tu jau grasies mani pamest? – Gints puspajokam, pusnopietni izsaucās. Un Ilzei bija jāatzīst, ka puisis lieliski izvairījies no atbildes, pie viena iedzīdams viņu strupceļā.

 

 ***

 

       – Mammu, varbūt nevajag? – Gints protestēja, kad māte, nosēdinājusi viņa draudzeni sev blakus uz soliņa pie mājas, nokomandēja, lai atnes albumus. – Paskatīsimies vakarā, kad visi būs mājās un man nevajadzēs taisnoties par pagātnes grēkiem vienam, – puisis lūdzošām suņa acīm paskatījās mātē.

       – Jā, jā, labāk vakarā! – brālim piebalsoja Santa jeb Pūks un saņēma pateicīgu smaidu.

       – Labi, – mamma negribīgi piekrita. – Sagaidīsim Pifiņu. Varbūt bērnības atmiņas viņam uzlabos omu. Pifiņš mums pēdējā laikā tāds žēlīgs, jo viņu pameta draudzene, – sieviete skumīgi paskaidroja Ilzei.

       – Jā, Gints stāstīja, – meitene līdzjūtīgi pamāja ar galvu.

       – Viņam dikti neveicas ar tām meitenēm, – mamma smagi nopūtās. – Pirmā mīlestība bija jau dārziņā. Šos, – sieviete pameta ar galvu uz abiem klātesošajiem bērniem, – no rītiem piecelt nevarēja, bet Pifiņam atlika tik pateikt, ka jāiet pie... pie... Nu, vot, aizmirsu, kā to meiteni sauca. Nu, kā bija? Jūs neatceraties?

       Abi uzrunātie papurināja galvu.

       – Kaut kāds kukainītis bij’. Mārīte vai tamlīdzīgi, – mamma visiem spēkiem pūlējās atminēties, liekot Ilzei klusībā sajūsmināties, cik aizkustinoši drauga mamma stāsta par savu atvašu bērnības dienu piedzīvojumiem, it kā tas būtu noticis tikai vakar. – Vienvārdsakot, – Ginta mamma turpināja, – kā pieminēja viņas vārdu, tā Pifiņš bija augšā un jau stāvēja pie durvīm, un nepacietīgi gaidīja, kamēr šitie iztaisīsies. Un kā viņš pārdzīvoja, kad mēs dabūjām pārcelties uz šejieni! Tak ne ēst vairs gribēja, ne ko citu. Tikai skuma pēc savas draudzenītes. Un tagad atkal tas pats. Es gan nepazinu šito meiteni, viņš nepaspēja mūs iepazīstināt, bet tā svilpaste pamatīgi sagrozījusi mūsu Pifiņam galvu. Viņš, nabags, dikti visu ņem pie sirds. Nav kā šis, – mamma atkal pameta galvu uz Ginta pusi.

       – Mammu! – puisis tramīgi sagrozījās.

       Vecākā sieviete visgudri pasmaidīja un, saņēmusi Ilzes roku, maiguma pilna noteica: – Es tikai gribēju teikt, ka Mumins uz dzīvi skatās pozitīvi. Lai kādi kreņķi nāk, viņš iet lepni paceltu galvu. Nelabojams optimists! Vienmēr un visur! Iedomājies! Es visu laiku pukojos, ka saule vakaros nogrimst vecās klēts melnajā skurstenī un nav nekādas romantikas. Kad klēts nodega, zini, ko viņš man pateica: beidzot, mamm, tu varēsi redzēt saulrietu virs meža, kā visu laiku vēlējies. Vai nav gudrinieks?

       Ilze piekrītoši māja ar galvu, aplaimodama puisi ar siltu skatienu.

       Piepeši pa durvīm galvu pabāza norūpējies Ginta tētis.

       – Vai virtuvē kaut kas nesmaržo pēc deguma? – viņš, raucot degunu, jautāja.

       – Vai, pīrāgi! – mamma šausmās iesaucās. – Santiņ, skrien, mudīgi rauj laukā! – sieviete pielēca kājās un kopā ar meitu iemetās mājā.

       – Ogles nāk par labu gremošanai! – Gints nosauca viņām pakaļ un, priecīgs, ka beidzot palicis ar meiteni divatā, piedāvāja: – Ejam? Es tev izrādīšu māju.

       – Ejam!

       – Sāksim ar otro stāvu! – viņš atvēra durvis uz kāpņu telpu un palaida draudzeni pa priekšu. – Piedod par mammu! Viņa varētu dienām un naktīm stāstīt par mūsu bērnību un brāļa nelaimīgajām mīlestībām. Viņa brīžiem tiešām nav apklusināma.

       – Tas taču ir forši! Un tik mīļi! – Ilze atrunājās, sasniegusi trepju augšgalu. – Kur tālāk?

       – Manējā ir pa kreisi.

       Meitene pagaidīja, kamēr Gints atdara durvis. Skatam pavērās saulaina jumtistabiņa. Pie slīpās sienas stāvēja dīvāns, pie loga – tukšs galds ar krēslu un pretī skapītis, uz kura nolikts vecs patafons.

       – Vai tas darbojas? – Ilze sajūsmināta iesaucās, nopētīdama lielo “tauri”.

       – Protams, – puisis noteica un piegāja skapītim. – Ko tu vēlies dzirdēt?

       – Pēc tavas izvēles! – meitene paraustīja plecus.

       Gints izņēma kādu plati, ar lupatiņu noslaucīja patafona virsmu, uzlika vinila plāksni un uzgrieza veco aparātu. Atskanēja aizvēsturiska čirkstoņa, un drīz vien Ilze atpazina Elvisa Preslija balsi.

       – Vai drīkstu lūgt? – Gints pagriezās pret meiteni un sniedza roku.

       Ilze piekrītoši pamāja ar galvu un paspēra soli pretī. Abu rokas sakļāvās, un augumi sāka līgani šūpoties kādas rokenrola karaļa balādes pavadījumā.

       – Es ceru, ka tu šovakar dejosi tikai ar mani, – puisis nočukstēja pie auss, un labā roka pievilka meiteni tuvāk.

       Ilzei neprātīgi sagribējās, lai tā lūpas pieskartos kaklam. Tad auss ļipiņai, zoda līnijai un... Domās viņa jau ļāvās kaislīgam skūpstam.

       No asins pieplūduma sāka kņudēt mute, bet, tā kā nekas no iztēlotā nesekoja, Ilze stipri iekoda sev apakšlūpā, gandrīz vai ievaidoties no sāpēm.

       Piepeši kāds pieklauvēja pie durvīm. Meitene neapzināti atrāvās un piesarkusi pagriezās pret logu.

       – Mumin! Jūs te? – atskanēja namamātes samtainā balss.

       – Jā, mamm, – Gints neapmierināti, tomēr laipni izgrūda.

       – Es jūs meklēju, – mamma noteica, sparīgi ienākusi istabā un izlikdamās, ka neko nav izjaukusi. – Es atradu Pifiņa mīlestību! Žuks, Žukiņš – tā viņš sauca to meiteni! – viņa priecīgi novicināja kādu fotogrāfiju un pasniedza to Ilzei.

       – Mammu! – Gints bezspēcībā pacēla rokas. – Vai tu vienreiz neliksies mierā? Nedomāju, ka Ilzi interesē... – viņš uzmeta skatu draudzenei un ievēroja, ka tās seja ir nobālusi.

       – Viss kārtībā? – viņš piegāja meitenei klāt.

       – Man... man... – Ilze stostījās. – Atvainojiet, man jātiek laukā! Piedodiet! – viņa nobēra un izskrēja no istabas.

       Māte ar dēlu neizpratnē noskatījās meitenei pakaļ.

       – Vai es viņu kā aizvainoju? Vai pateicu ko tādu? – mamma ievaimanājās.

       Gints izskatījās tikpat apjucis.

       – Man laikam nevajadzēja uzbāzties ar tām fotogrāfijām. Varbūt viņa domā, ka es esmu traka, un aizmuka, – māte satraukti runāja.

       Puisis stāvēja kā pārakmeņojies. Viņu pēkšņi bija pārņēmusi nelaba priekšnojauta. Žuks, Žukiņš – tas taču noteikti nāk no Ilzes. Ilžuka! Krasās pārmaiņas draudzenes sejā varēja liecināt vienīgi par to, ka tā bija viņas bērnības dienu fotogrāfija.

       “Žukiņš ir Ilze! Mana Ilze!” puisis, vēl neticēdams, grozīja galvu un centās saglabāt vēsu prātu. “Un pat ja tā, tas bija pirms vairāk nekā divdesmit gadiem! Gan jau ka visi sen būtu šo bērnu aizraušanos aizmirsuši, ja vien mamma neuzturētu leģendu dzīvu,” viņš sevi mierināja, tomēr nesaprata, kāpēc draudzene reaģējusi tik sakāpināti.

       – Vai tev nevajadzētu skriet viņai pakaļ? – mamma attapusies piebikstīja.

       Bet Gints nepakustējās. Viņš mēģināja atcerēties, vai Ilze būtu kādu reizi pieminējusi pilsētu, kurā puiša ģimene agrāk dzīvoja. Vai kādu citu faktu, kas apstiprinātu viņa aizdomas. Nekā! “Diez viņai vēl kas saglabājies no bērnu dienu jūtām?” uz mirkli prātā iešāvās neprātīga doma, bet viņš norāja sevi par tādu bērnišķīgumu: “Muļķības! Tas ir nereāli! Nav ko cilāt divdesmit gadus senus notikumus! Viņa tagad ir mana meitene!”

 

***

 

       Sažņaugusi pirkstos fotogrāfiju, Ilze metās lejā pa kāpnēm. Ja kāds viņai jautātu, kāpēc bēg, meitene noteikti nemācētu paskaidrot. Protams, tas stāsts bija par viņu, tā bija viņas bilde, kuru Ginta mamma atnesa, bet... dievgodvārds, meitene neatcerējās nevienu puisi, kas bērnudārzā būtu tai izrādījis kādas jūtas un turklāt viņas dēļ tā pārdzīvojis šķiršanos. Nenāca prātā neviena situācija, kas saistītos ar tā saucamo Pifiņu. “Un, velns parāvis, kā viņu patiesībā sauc? Kas tas par murgu pieaugušus cilvēkus saukt pasaku tēlu vārdos?!” Ilze sodījās un steidzās ātrāk nokļūt laukā, svaigā gaisā.

       Metoties ārā pa durvīm, viņa ieskrēja tieši krūtīs kādam vīrietim. Acīmredzot Ginta brālim, jo tētis bija daudz raženāka auguma. Galvu nepacēlusi, meitene nomurmināja “piedodiet!”, paspraucās puisim garām un grasījās iemukt dārzā, kad viņu uzrunāja pārsteigta un pazīstama balss: – Ilze? Tu?

       Meitene apstājās kā zibens spērienu saņēmusi. Augums nevilšus nodrebēja, un viņa pamirušu sirdi pagriezās pret runātāju.

       Mājas priekšā stāvēja Guntis.

       – Ko tu šeit dari? – viņš, ar piepūli norīdams siekalas, jautāja.

       Ilze, gribēdama vaicāt to pašu, bet atskārzdama atbildi vēl pirms jautājuma uzdošanas, bez skaņas nokustināja lūpas. Negaidītie pavērsieni paralizēja viņas runas spējas.

       – Hei, bračka! Tu jau klāt? – pēc mirkļa durvīs parādījās Gints, bet, ieraudzījis, ka aiz viņa stāv Ilze, pastūma brāli malā un piegāja meitenei.

       – Šī ir Ilze, mana... – viņš iesāka, apsvērdams, atklāt brālim nule gaismā nākušo patiesību vai ne.

       Bet Guntis sakostiem zobiem nomurmināja: – Mēs jau esam pazīstami.

       – Kā? Tu viņu atpazini? – Gints pārsteigts salēcās. – Tu atpazini viņu pēc tik daudziem gadiem?

       – Ko tad? – nu bija jaunākā brāļa kārta neizpratnē savilkt grumbās pieri.

       – Nu, Ilze, izrādās, ir Žuks. Tā pati, no bērnudārza! – puisis, kā gribēdams apliecināt, ka tagad viss ir citādi, aplika roku meitenes pleciem un juta, ka tā dreb. Arī brālis izskatījās, kā sitienu pa pakausi dabūjis.

       “Kas te notiek? Vai tiešām viņi vēl kaut ko jūt viens pret otru?” Gints neapmierināts centās iztulkot abu sejas izteiksmes. Tajās mijās milzīgs pārsteigums, neizpratne un drīzāk aizvainojums, ne maigums. Turklāt šīs emocijas šķita pārāk spilgtas, lai būtu divdesmit gadus senas...

       – Pag, pag, pag! – Gints, sākdams kaut ko nojaust, palaida meiteni vaļā un atkāpās. – Tā ir viņa, kas tevi pameta cita veča dēļ, ja?

       Ilze sarāvās kā pļauku saņēmusi. “Kāda cita? Kas tie par šausmīgiem murgiem?” viņas smadzenēs kāds kliedza. “Tas bija Guntis, kurš mani piekrāpa! Viņu es pieķēru gultā ar citu!...”

       Un pēkšņi viss tapa skaidrs – acīmredzot draudzenes puisim sastāstījušas baisus melus par to, kāpēc viņa aizlaidusies, neko nepaskaidrodama... “Tāpēc viņš mani nemeklēja!”

       Kaut arī nepamatoti apvainota, Ilze nespēja izdvest ne skaņas, lai sevi attaisnotu vai dotos pretuzbrukumā. “Tātad arī Guntim ar to skuķi nekas nebija... Tāpēc Gints tagad nostājas brāļa pusē, tā, bez vārdiem, pasludinot par nodevēju mani...”

       Galvu nodūrusi, meitene pagriezās un devās ārā no sētas, klusībā tomēr cerēdama, ka kāds viņai sekos. Ak, ja vien viņa toreiz būtu palikusi un sagaidījusi, ka draugs pamostas... Uzklausījusi, kāpēc viņš atrodas gultā ar citu meiteni... Iespējams, viss būtu noticis citādi...

       Tikusi līdz ceļgalam, Ilze izņēma no somiņas mobilo telefonu un sameklēja Ivetas numuru.

       – Čau, saulīt! Viss notiek? Jūs jau...? – draudzene priecīgi čivināja.

       – Vai tu atbrauksi man pakaļ? – Ilze tikko dzirdami nočukstēja, cenzdamās runāt mierīgi.

       – Pakaļ? Kas noticis, saulīt? – Ivetas balsī jautās uztraukums.

       – Es tagad nevaru... – balss aizlūza, bet tad saņēmusies meitene turpināja: – Labi, nevajag braukt. Es iešu uz stopiem.

       – Nomierinies! Es jau esmu mašīnā. Saki, kur jābrauc! – Iveta sāka dusmīgi rāties.

       Ilze izstāstīja ceļu un, nolaidusi roku ar telefonu, beidzot izplūda asarās.

       Meitene saprata: pat ja noskaidrotos, ka viss notikušais ar Gunti bijis viens milzīgs, milzīgs pārpratums, situācija tāpat neatrisinātos – viņa atrastos starp brāļiem, kuriem abiem ir jūtas pret viņu. Un viņai ir jūtas pret tiem abiem. Izšķirties par labu vienam, nozīmētu dziļi ievainot otru. Bet tādām likteņa spēlītēm Ilze nebija gatava.