Lietotāju novērtējums: 5 / 5

Zvaigzne aktīvaZvaigzne aktīvaZvaigzne aktīvaZvaigzne aktīvaZvaigzne aktīva
 

 

Rozīte

 

      Arta pamodās no negaidīta pieskāriena, kad kāda roka uzgūlās viņas gurnam virs segas. Ja vien smadzenēs neklaudzētu kā kalēja darbnīcā, viņa droši vien tramīgi apmestos otrādi, bet tagad tikai pārcilvēcīgām pūlēm mēģināja atvērt plakstus.

      Kad acis aprada ar gaismu, kas spiedās iekšā pa neaizklāto logu, viņa pārlaida skatienu telpai, cenšoties aptvert, kur atrodas. Istaba neizskatījās pēc viņējās. Nē, tā noteikti nebija Artas! Viņa nekad nenovietotu guļamistabā tik lielu spoguli. Gulta, kurā meitene gulēja, atspulgā izskatījās milzīga, jo, nemainot pozu, varēja redzēt tikai daļu tās.

      Gultas kājgalī no segapakšas rēgojās kailas vīrieša pēdas. Un Arta atcerējās par roku, kas apvija viņas vidukli. Ievilkusi zodu, lai nemanāmi paskatītos uz leju, meitene aplūkoja to. Labi kopta, slaidiem pirkstiem, gareniem, perfekti veidotiem nagiem. Tā noteikti ir...

      Atmiņā kā palēninātā filmā uzpeldēja kadri no kluba, kurā Arta ar draudzeni Elgu bija ieradušās izklaidēties. Pie bāra letes viņām blakus apsēdās kāds simpātisks vīrietis, mazliet vecāks par abām draudzenēm, un uzsauca kokteilīšus, mudinot iepazīties tuvāk. Tā kā draudzenes tovakar bija iztukšojušas jau vairākas kokteiļglāzes un kavalieris šķita nenoliedzami jauks, sarunas raisījās viegli, itin kā viņi būtu pazīstami jau sen.

      Negaidot Verners – tā sauca šo kungu – piedāvāja mainīt izklaides vietu un pārcelties pie kāda viņa drauga, kurš esot iekūris pirtiņu. Tā nelikās sevišķi prātīga doma – braukt kaut kur ar pilnīgiem svešiniekiem, bet Elga jau bija aizrāvusies ar jauno paziņu, ka Artai kā labai draudzenei neatlika nekas cits kā piekrist šai avantūrai un doties abiem līdzi.

      Jautrā kompānija drīz vien iekārtojās ērtā, glaunā džipā. Ceļu, pa kuru bija braukuši, Arta atcerējās visai miglaini. Piefiksēja vien to, ka tas ved ārpus pilsētas dienvidu virzienā. Tā kā galamērķi viņi sasniedza visai drīz, meitene nosprieda, ka tas nevar būt pārāk tālu no “civilizācijas”, lai gan apkārtne, cik nu tumsā varēja saskatīt, šķita diezgan neapdzīvota.

      Verners bija iepazīstinājis meitenes ar savu draugu, pirts īpašnieku. Jau atceroties vien šo vīrieti, uzmetās zosāda, spiediens galvā pieauga, un Arta aizvēra acis. Neliela auguma nedaudz apaļīgais vīrietis, kura rokas rotāja vairāki collu plati zelta gredzeni un tikpat “naudīga” aproce, bija īsti Elgas, ne viņas gaumē. Tomēr draudzene bija izvēlējusies pirmo sastapto kavalieri, viņai atstājot šo tuklīti Zigmāru, kurš bārstīja savam vecumam nepieklājīgi jēlus jokus un izteica divdomīgas piezīmes. Meitenei viņš derdzās, tāpēc viņa dzēra... dzēra un dzēra... Šampanieti, vīnu, viskiju – visu, ko vien viesmīlīgais namatēvs piedāvāja.

      Piepeši roka uz gurna sakustējās. Vīrietis, miegā kaut ko noņurdēdams, pagriezās uz otriem sāniem. “Kāpēc man blakus guļ Verners?” Arta aizturētu elpu drudžaini prātoja un juta, ka no iedomām sirds sāk dauzīties straujāk. “Nevar būt!” viņa bez skaņas noplātīja izkaltušo muti un instinktīvi grasījās izlēkt no gultas – tālāk no grēka, taču drausmīgā pašsajūta piespieda palikt turpat. Turklāt, viegli sakustoties, viņa atklāja, ka zem segas guļ pilnīgi kaila.

      Smadzenēs joprojām kāds dauzījās ar veseriem kā gribēdams izdzenāt pēdējās veselā saprāta paliekas, atstājot vien biedējošu tukšumu. “Verners taču lakstojās ar Elgu,” Arta, atkal aizvērusi acis, mēģināja sakopot domas.

      Pirts priekštelpā bija neciešami karsts, un Artai šķita, ka alkohols “nedod” ne pa galvu, ne kājām. Zigmārs tikai likās arvien netīkamāks un pretīgāks. Lai izvairītos no viņa uzmanības apliecinājumiem, Arta centās iesaistīt sarunā Elgu un Verneru, taču tie bija pārāk aizrāvušies viens ar otru, ļaudamies nekautrīgiem glāstiem un skūpstiem.

      Brīdī, kad Zigmārs piecēlies iegāja tualetē, Arta iemuka saunā. Ar visām drēbēm atlaidusies uz lāviņas, viņa juta, ka sāk reibt galva. Sapratusi, ka te palikt nedrīkst, meitene, neviena nemanīta, izstreipuļoja no namiņa un pa taciņu devās tumsā. Kājas pinās kā garā zālē, un piepeši zeme pazuda... Arta krita. Bezdibenī, kā pašai šķita. Paspējusi iekliegties, viņa pazuda zem ūdens.

      Atskurbušais prāts lika kārpīties uz augšu, pēc gaisa, taču ūdens stindzinošais aukstums neļāva pakustināt ne locekli. Viņa grima... Pēc apdullinoša trokšņa Arta apjauta, ka viņu satver spēcīgas rokas. Apziņa uz brīdi iestrēga, un meitene nesaprata, vai viņu kāds mēģina glābt vai – gluži otrādi – velk dzelmē. Nākamais, ko meitene atcerējās, bija karstas lūpas, kas pūta viņā gaisu. No šķebīgas garšas rīklē pēkšņi sametās nelabi.

      Piešāvusi mutei priekšā roku, Arta lēnām, lēnītiņām izslīdēja no gultas. Izslējusies meitene izmisīgi palūkojās uz grīdas. Viņas kleita, apķepusi ar zaļām gļotām, gulēja zemē. Spriežot pēc pleķa uz paklāja – caurcaurēm slapja. Bikšeles mētājās turpat blakus. Aši paķērusi tās, Arta bezspēkā atkrita pret sienu, lai nenogāztos, – galvā dunēja kā pēc kodolsprādziena un redze miglojās. Cīnīdamās ar atkal uznākušo nelabumu, viņa trīcošām rokām uzvilka mežģīņotās biksītes. Tās bija mitras un, piekļaujoties siltajam augumam, uzdzina drebuli.

      Uz drēbju skapja roktura blakus gultai karājās vīrieša krekls. Arta uzmanīgi paņēma to. Piesegusi kailumu, meitene beidzot uzdrošinājās paskatīties uz gultu. Tajā snaudošais vīrietis bija pagriezis muguru, bet Arta atpazina Verneru. Dusmas par savu vieglprātīgo rīcību, jaucot dažāda stipruma alkoholu, mijās ar mokošu neziņu par vakara noslēgumu. Tomēr meitene juta zināmu atvieglojumu – lai arī kas būtu novedis viņu un Verneru vienā gultā, viņa vismaz nav pārgulējusi ar netīkamo namatēvu.

      Un tad Arta ieraudzīja, ka gultā guļ vēl kāds. Turoties gar sienām, meitene virzījās uz durvju pusi, bažīgi skatīdamās uz abiem gulētājiem. Otra bija Elga – viņas blondie mati nosedza visu spilvenu, bet seja paslēpta zem segas. Vernera roka šobrīd bija apskāvusi draudzenes vidukli. “Sekss trijatā!?” caur smadzenēm izšāvās šokējoša doma, uzdzenot jaunu nelabuma vilni. Nospiedusi rokturi, Arta aši izšmauca koridorā, kur no jauna bija spiesta pieplakt sienai, lai sagaidītu, kad “peldošās” sienas atkal nostājas savā vietā. Aplaidusi skatienu apkārt, viņa secināja, ka atrodas pirts namiņa otrajā stāvā. Uzmanīgi, lai neiečīkstētos koka trepes, meitene nokāpa lejā.

      Dīvānā gulēja Zigmārs. Galvu atgāzis pret roku balstu, viņš skaļi krāca. Arta nepatikā noskurinājās un lavījās tālāk uz dušas telpu. Tur viņa atgrieza ūdenskrānu un noskaloja seju. Drausmīgi gribējās dzert. Pielikusi plaukstu ar ūdeni pie lūpām, viņa saprata, ka tā bija aplama doma. Ūdens līdz ar kuņģa saturu izšļācās izlietnē. Pāris reižu norīstījusies, viņa atviegloti atslīga uz klozetpoda. Šķebinošais nelabums pārgāja. “Nekad vairs nedzeršu neko stiprāku par kefīru,” viņa tipiski paģiru mocītajiem sev solījās.

      Mirkli atvilkusi elpu, meitene apņēmīgi piecēlās. Gaita joprojām bija visai grīļīga. “Jānoskalojas!” viņa nosprieda, cerēdama, ka vēsa ūdens šalts palīdzēs “noskaidrot” galvu. Pakārdama kreklu uz āķīša, bet biksītes – uz siltā dvieļu žāvētāja, meitene pagāja zem dušas un aizvilka aiz sevis aizkariņus. Pagriezusi jaucējkrānu uz zilās iedaļas pusi, viņa pacēla tā snīpi. Tajā pašā mirklī pār meiteni sāka gāzties ledaina “krusa”. Sīkie ūdens pilieniņi svilināja ādu kā uguns liesmas. Apslāpējusi kliedzienu, Arta aši pagrieza krānu uz otru pusi. Silts ūdens tomēr bija daudz patīkamāks. Aizvērusi acis, viņa tīksmi ļāvās straumīšu glāstiem.

      Piepeši meitenei šķita, ka aiz muguras kāds nostājas. Viņa apcirtās otrādi, un izbiedētās acis sastapās ar Vernera labsirdīgo skatienu. Vīrietis pašapmierināti smaidīja, nekautrīgi vērodams meiteni.

      – Vai drīkstu pievienoties? – viņš pieklājīgi ieprasījās, bet Arta nepaspēja ne atbildēt, kad vīrietis jau atradās viņai cieši blakus.

      Meitene aši pagrieza tam muguru, satraukti prātodama, kā izkļūt no neveiklās situācijas. Iziet no dušas nebija iespējams – Verners aizstājies priekšā tā, ka garām netikt. Turklāt neizskatījās, ka vīrietis grasītos viņu kaut kur laist.

      – Vai tevi mulsina, ka esmu te? – viņš jautāja, paliecis galvu, mēģinot ieskatīties acīs.

      Arta, sakniebusi lūpas, spītīgi klusēja. Sev par lielu pārsteigumu, meitene atklāja, ka viņu satrauc nevis vīrieša klātbūtne, bet gan pašas ķermeņa reakcija uz tā tuvumu. Par spīti pirmītējai šķērmajai pašsajūtai, pavēderē kā traki plivinājās tauriņi...

      Lai gan ātrumā nepaspēja ievērot, meitene pieļāva, ka arī Verners dušā atrodas kails. Iedomājoties to, sareiba galva, un Arta, gandrīz zaudējusi līdzsvaru, atspiedās pret sienu. Spēcīgās rokas, kas satvēra vidukli, neļāva viņai saļimt.

      – Cerēju uz mazu paldies par dzīvības glābšanu, – Verners klusi čukstēja pie auss, mēģinādams meiteni pavērst pret sevi.

      “Tātad tas bija viņš!” Arta bez uztraukuma, it kā tas viņu nemaz neskartu, secināja un pagriezās. Lai neredzētu vīrieša kailumu, viņa aizvēra acis. Siltais ūdens joprojām skalojās pār abu augumiem. Vīrietis vieglu kustību paslēja viņas zodu uz augšu un maigi pārvilka īkšķi lūpām. Tās instinktīvi pavērās. “Ko es daru?” Arta nodomāja, atcerēdamās, ka vakar Verners bija skūpstījis viņas draudzeni. “Es nedrīkstu tā rīkoties!” viņa mēģināja sev iegalvot, bet nespēja pretoties. Vīrieša roka pievilka viņu tuvāk. Reizē ar lūpu pieskārienu Arta sajuta arī viņa samilzušo vīrietību... Tā apdedzināja kā stigmas zīme, ko aizvēsturē ar nokaitētu dzelzi iededzināja noziedzniekiem...

      Zibenīgi uzspiedusi vīrieša lūpām buču un nočukstējusi paldies, meitene izšmauca no dušas, paķēra dvieli un aizslēpās aiz norobežojošās sienas.

      – Es laikam mazliet par strauju...? – Verners, pabāzis galvu pa aizkarspraugu, vainīgi pasmaidīja. – Piedod! Man likās, ka... – viņš aprāvās, un Artai atlika vien minēt, kas īsti vīrietim šķitis. Viņa centās tajā nepaskatīties, tikai vēl ciešāk satinās dvielī.

      – Tava kleita droši vien vēl ir slapja. Velc šo! – vīrietis gādīgi noteica un pasniedza kreklu, kuru Arta pirmīt bija novilkusi.

      Meitene ar skubu paņēma to un uzrāva mugurā. Piespiedusi rokas pie krūtīm kā sargādama savu godu, viņa izslīdēja pirts priekštelpā. Tur dīvānā joprojām šņākuļoja Zigmārs.

      “Jāsavāc drēbes un jābrauc mājās!” Arta nolēma un lavījās pa trepēm atpakaļ uz istabu, kurā bija pamodusies, prātodama, kā gan tādā paskatā tiks uz pilsētu. “Labi, ka vakar uzvilku garo mēteli. Un jācer, ka vismaz zeķes būs izžuvušas,” viņa pie sevis lūdzās.

      Ielūkojoties guļamistabā, atklājās, ka Elga pamodusies un laiski staipās palagos.

      – Čau! – viņa, ieraudzījusi draudzeni, mundri saslējās spilvenos. – Kur Verners?

      – Nezinu, – Arta negribot sameloja, vairīdamās paskatīties gultas virzienā.

      – Kā tev ir? – Elga līdzjūtīgi ieprasījās un tad mazliet vainīgi iespurdzās: – Ceru, ka mēs tevi dikti netraucējām. Tu pēc tās slīkšanas gulēji kā nosista, un tā kā šī bija vienīgā gulta...

      – Viss kārtībā! – Arta nomurmināja un pacēla no zemes savu kleitu. Tā tiešām bija slapja, turklāt netīra. – Braucam mājās!? – meitene lūdzoši paskatījās draudzenē. – Mūs gaida.

      – Jā-ā-ā! – Elga negribīgi novilka un izrāpās no gultas. – Eh, ja varētu vienas brīvdienas atpūsties tā bez bremzēm! Izdejoties klubā ar foršiem džekiem, ietusēt pie viņiem mājās, no rīta pamosties un tusēt tālāk, – viņa aizsapņojās. – Ceru, ka nākamreiz gadīsies karstasinīgāki kavalieri.

      Arta neizpratnē paskatījās draudzenē. Pirmo reizi viņu izklaide beidzas svešu vīriešu gultā, bet izrādās, ka ar to nav gana.

      – Nemaz neskaties tā! – Elga iesmējās un nočukstēja: – Skūpstās varbūt viņš arī labi, bet nu gultā... – viņa pašūpoja galvu. – Varbūt vajadzēja izvēlēties Zigmāru... Lai gan nē! Gļēvuļi man nepatīk. Būtu tu redzējusi, kādu seju viņš rādīja, kad atskārtām, ka esi iegāzusies ezerā. Lauzīja rokas un pukstēja kā tāda Tomuļmāte, kamēr Verners tevi izvilka krastā un elpināja. Kur tev vispār prāts bija peldēties ezerā tādā laikā?!

      – Es iekritu, – Arta taisnojās, rāpus meklēdama savas zeķes. – Man vienkārši sareiba galva.

      – Dullā! Nebūtu es dzirdējusi tavu kliedzienu, tā arī būtu nogājusi pa burbuli. Ko tad es teiktu Andrītim? – draudzene pusnopietni, puspajokam nošausminājās.

      – Nemuldi, bet taisies! – Arta dusmīgi uzsauca. – Tūlīt būs pusdienlaiks. Puišeļi liksies uz diendusu. Es gribu līdz tam brīdim būt mājās.

      – Labi, labi! – Elga piegāja draudzenei un samiernieciski noglauda tās plecu. – Bet tu taču nedosies mājās tādā paskatā?!

      – Man ir izvēle? Kleita slapja. Uzvilkšu mēteli, neviens neredzēs. Savākšu Andrīti, un skriesim mājās.

      – Un ko mēs teiksim viņiem? – Elga ieprasījās, pamādama ar galvu uz durvju pusi. – Tu vispār zini, kā no šejienes mājās tikt? Varbūt palūgt, lai pārved?

      – Un tu gribi, lai viņi zina, kur dzīvo? – Arta atjautāja, bez vārdiem atgādinādama, kā draudzenei gāja ar iepriekšējo puisi, kurš, nespēdams samierināties ar atraidījumu, sāka terorizēt meiteni, ka nodarīs ko ļaunu viņai vai viņas dēlam, ja tā nepiekritīs atjaunot kopdzīvi, kas izjuka jaunā vīrieša slimīgi greizsirdības dēļ. Nemitīgā kontrole un nepamatotie apvainojumi palīdzēja Artai atvērt draudzenei acis un izšķirties par dzīvesvietas maiņu, kā arī turpmāk ievērot piesardzību un savu adresi turēt noslēpumā. – Gan pašas tiksim. Šoseja nav tālu, man domāt, – Arta apņēmīgi noteica.

      – Kas to zina, vai te maz autobusi garām kursē, – blondā draudzene tiepās. – Un stopot... Apsaldēsi vēl kaut ko...

      – Labi, lai notiek! Palūgsim, lai aizved, bet ārā kāpsim kvartālu iepriekš.

      – Sarunāts!

      Abas draudzenes saģērbās un nokāpa apakšstāvā.

      Zigmārs, saķēris galvu, sēdēja pie galda un, šķiet, turpināja gulēt. Verners klusām, lai neuzmodinātu draugu, novāca galdu, kraudams vienreiz lietojamos šķīvjus un glāzes melnā polietilēna maisā.

      – Labrīt, meitenes! Vai labi gulējāt? – ieraudzījis nācējas, viņš atplauka smaidā, nemaz nelikdams manīt, ka Artu jau reiz šorīt sastapis.

      – Labi, – koķeti novilka Elga un, pieslīdējusi vīrietim klāt, iemurrājās pie auss: – Vai aizvedīsi mūs mājās?

      – Jau? – Verners izklausījās vīlies.

      – Jā, mums uz pirmdienu jāuzraksta referāts skolai, – blondīne “dzejoja” kā no grāmatas.

      – Skolai? – vīrietis tā kā sarāvās, tramīgi uzlūkodams abas meitenes.

      Skatiens nepārprotami pauda: “Vai tiešām es būtu kļūdījies, nosakot viņu vecumu?”

      – Augstskolai, godātais kungs, augst-sko-lai! – Elga skanīgi iesmējās.

      – Nuja, augstskolai, – Verners atkārtoja un, lai gan bija apskāvis Elgu, neveiksmīgi centās ielūkoties acīs Artai.

      No Elgas skaļajiem smiekliem pamodās Zigmārs. Uzreiz bija manāms, ka šis pasākums namatēvam nešķita izdevies. Vīrietis uzmeta niknu skatienu klātesošajiem un, kaut ko nomurminādams zem deguna, uztenterēja augšā pa trepēm. Blondīne apspiesti iespurdzās, bet tad aprāvusies atvainojās:

      – Piedod! Vai tu aizvedīsi mūs mājās?

      Verners piekrītoši pamāja ar galvu.

      Meitenes aši savāca pārējās mantas, uzvilka virsdrēbes un izgāja laukā.

      Pa nakti bija uzkritis pirmais sniegs. Sētā vēl neviens nebija staigājis, tāpēc tas saulē vizuļoja tā, žilba acis.

      – Tu droši zini, ka nevajag braukt līdz mājām? – sajūtot auksto vēju, paķērusi draudzeni zem rokas, čukstēja Elga.

      – Droši!

      Abas meitenes un vīrietis iekāpa džipā. Lai gan īsti apmierināta par kopā pavadīto nakti Elga nebija, tomēr apsēdās priekšā, blakus šoferim. Arta iekārtojās aiz draudzenes cerībā, ka paliks Vernera acīm nemanāma. Taču viņš iekāpjot tieši noregulēja atpakaļskata spoguli, lai redzētu viņu, nevis ceļu. Par laimi, Elgai šī kustība palika nepamanīta.

      Visu ceļu līdz mikrorajonam, kurā dzīvoja Elga, Arta juta sev ik pa laikam pievērsto skatienu.

      – Te kaut kur, lūdzu, pieturi! – viņa ierunājās, kad auto tuvojās izvēlētajai izkāpšanas vietai.

      – Šeit? – Verners pārjautāja, skatīdamies riņķī, kur apstāties.

      – Jā! Paldies! – Arta noteica un izkāpa.

      Aizcērtot durvis, viņa dzirdēja, ka vīrietis vaicā pēc meiteņu telefona numuriem. Satraukumā, ka Elga varētu būt tik vieglprātīga un tos arī iedot, meitene atrāva priekšējās durvis un gandrīz vilkšus izvilka draudzeni no auto. Bažas gan izrādījās veltas – Elga pat negrasījās izpaust tādu informāciju, tikai novidžināja: – Tiksimies klubā... kādreiz... varbūt, – un smiedamās aizcirta durvis.

 

***

 

      – Labrīt, Andrīt! Vai tad nu tu esi vesels? – bērnudārza audzinātāja, ieraudzījusi savu audzēkni, priecīgi sagaidīja to grupiņā. – Gandrīz veselu nedēļu atpūties no mums, vai paspēji sailgoties? – viņa pabužināja zēna matus.

      Puika tikai mulsi pasmaidīja un aizjoza pie vienaudžiem, kuri jau pa gabalu sauca, rādīdami, kādas lidmašīnas izveidojuši no papīra.

      – Patiesībā jau slima biju es, – Andra mamma Arta taisnojās. – Vienkārši nebija, kas viņu atved uz dārziņu, tāpēc paņēmām brīvdienas.

      Viņa gribēja vēl ironiski piebilst, ka Andra tētis ir pārāk aizņemts jaunajā dzīvē, bet, šķiet, audzinātāja to saprata tāpat – bez vārdiem, jo pati jau kādu laiku bija vientuļā māte un zināja, ka Andrīša vecāki jau vairākus mēnešus nedzīvo kopā.

      – Tā jau ir, – viņa līdzjūtīgi novilka.

      Brīdi abas sievietes paklusēja, iegrimušas katra savās pārdomās, un tad sirsnīgi, it kā nupat būtu viena otrai izkratījušas sirdi, atvadījās līdz vakaram.

      Arta iekāpa savā mazajā “golfiņā” un devās uz darbu. Garastāvoklis nebija visai pacilājošs, domājot par to, cik darāmā būs iekrājies, kamēr viņas nebija. Jau tā priekšnieks īgni rūca, kad meitene pirmdienas rītā paziņoja, ka brīvdienās, iespējams, pamatīgi apaukstējusies un nejūtas labi. Tikai galvenās grāmatvedes Sarmītes iebildumi, ka atskaitēm vēl laika gana, lika šefam mazliet atmaigt. Taču Arta zināja – ja ilgi slimos, tad riskē zaudēt savu vietu uzņēmumā vispār, tāpēc, vēl īsti nejuzdamās vesela, tomēr lūdza ģimenes ārsti darbnespējas lapu noslēgt.

      Iegriezusi auto darbavietas stāvlaukumā, Arta, lēni ripinot, lūkojās pēc kādas brīvas vietas. Pēkšņi viņas spēkrats saņēma negaidītu triecienu pa kreiso sānu. Meitene šausmās sastinga un pēc mirkļa, kas likās tik garš kā mūžība, nodomāja, ka varbūt sadursmi tikai nosapņojusi. Tomēr stiklā atspīdēja koši bremžuguņi.

      “Kāds laikam atpakaļgaitā uzstūmies manam “golfiņam”,” viņa neparasti mierīgi secināja un palūkojās pār kreiso plecu.

      Otras automašīnas sānu spogulī meitene ieraudzīja izbiedētu galvenās grāmatvedes seju. Kaut ko murminādama, Sarmīte kāpa ārā no sava auto, kamēr Arta lēnprātīgi gudroja, vai skāde varētu būt dikti liela, ja viņa brauca ļoti lēni un arī Sarmīte visticamāk nebija iespiedusi gāzes pedāli grīdā.

      – Piedod, mīļā! Es tevi neredzēju. Kur tu tik pēkšņi uzradies? – kolēģe lauzīja rokas, satraukumā mēģinādama novērtēt savas neuzmanības sekas.

      Arta atsprādzēja drošības siksnu un pārsēdās blakus sēdeklī, lai izkļūtu no auto. Apgājusi tam līkumu, viņa nostājās blakus Sarmītei, kura trīcošām rokām centās aizsmēķēt cigareti.

      – Durvis čupā! Ak, kungs! Logi aizrasojuši. Es taču nemaz tevi neredzēju, – viņa nervozi bēra vārdus. – Priekšnieks lika aizbraukt uz banku, kaut kāds čēpē ar kredītiem. Katru mēnesi pārskaitām par jaunajām iekārtām, un, pēc mūsu aprēķiniem, aizpagājušomēnes bija pēdējais maksājums, bet pārdevēji paziņo, ka piemēros soda procentus, jo divus mēnešus kavējam maksājumus. Tā nu es steidzos uz banku pēc konta izdrukām un nemaz nepaskatījos spogulī. Man šķita, ka aizmugurē neviena nav... Kas mums tagad jādara? Jāsauc policija? Ak, kungs! Man taču beigusies OCTA. Tas nozīmē, ka tagad būs milzīgs sods, punkti un sliktāka apdrošināšanas klase?! Ak, dieviņ! Artiņ, varbūt nesaucam policiju? – kolēģe satvēra meiteni aiz rokas, bet tad, kaut ko iedomājusies, iesita sev pa pieri. – Muļķe! – viņa iesaucās. – Es zinu! Kā man tas uzreiz neienāca prātā? Manam vīram ir pazīstams serviss. Es tūlīt piezvanīšu, un viņš tavu mašīnīti aizvedīs sataisīt. Uz mūsu rēķina! Un tad nevajadzēs saukt policiju. Vai varam tā, Artiņ, sarunāt?

      Meitene piekrītoši māja ar galvu, apsvērdama, kādas neērtības tagad sagādās auto atrašanās servisā. Pusslimai salt ar bērnu pieturā, tad kratīties pārpilnā autobusā uz bērnudārzu, pēc tam uz darbu... Domājams, ka mašīnu labos vismaz pāris dienas. Un ja vēl jāmaina durvis... Arta, cenšoties elpot dziļi, atraisīja šalli. Muguru pārklāja auksti sviedri, un vai nu no trieciena, vai neizārstētās veselības dēļ galva šķita kā piebāzta ar vati.

      Sarmīte pa to laiku bija sazvanījusi savu vīru un visai nesakarīgi aprakstīja radušos situāciju.

      – Viņš pēc desmit, piecpadsmit minūtēm piebrauks, – kolēģe, cik nu varēdama priecīgi, paziņoja. – Viss būs kārtībā. Viņam labi meistari, sataisīs viens, divi. Ak, kungs, bet kā es varēju būt tik neuzmanīga? – sieviete joprojām šausminājās.

      – Piedod, es iekāpšu mašīnā. Man palika auksti, – Arta, juzdamās pārgurusi, atvainojās un iesēdās “golfiņā”. Nepatīkams drebulis bija pārņēmis viņas augumu, turklāt tracināja Sarmītes nepārtrauktā tarkšķēšana un garāmgājēju ziņkārīgie skatieni. Meitene iekārtojās ērtāk krēslā un aizvēra acis, kā pašai šķita, tikai uz pāris sekundēm.

      Pēc brīža kāds pieklauvēja pie stikla. Arta sarāvās un izkāpa no auto. Nerealitātes sajūta pārņēma no jauna, kad viņa ieraudzīja savā priekšā Verneru. “Ko gan viņš te dara?” meitene kā nespēdama atmosties samirkšķināja acis.

      – Artiņ, tas ir mans vīrs Verners! – Sarmīte iepazīstināja. – Viņš visu nokārtos. Tu tikai iedod viņam atslēgas un tehnisko pasi. Pēc divām, trim dienām auto būšot kā jauns.

      Arta klausījās kolēģē, it kā tā runātu kādā svešvalodā, lūkojās vīrietī, it kā nespētu atcerēties, kur viņu redzējusi, un jutās tā, it kā skatītos murgainu sapni, no kura nespēj pamosties. Nedomājot līdzi, viņa pasniedza vīrietim mašīnas atslēgas un pasi un atjēdzās tikai tad, kad Sarmīte, meiteni apskāvusi, sacīja “neizmērojamu paldies par pretimnākšanu” un nomutēja uz vaiga.

      – Pasaki šefam, ka tevi aizkavēju es! – kolēģe pabrīdināja un prom bija.

      Dziļi ieelpojusi un nopūtusies, Arta iegāja kantorī. Acīmredzot darbabiedri jau bija pa logu ievērojuši nelielo starpgadījumu stāvlaukumā un, viņai ienākot, pārtrauca sarunas un steidza izteikt līdzjūtību. Kāds vēlējās zināt, kāpēc nav saukta policija. Bet viens otrs ieteica tomēr uzrakstīt saskaņoto paziņojumu. Ja nu servisā sataisīšot kaut ko ne tā vai palaidīšot garām triecienā iegūtu defektu, pēc tam neko ne pierādīšot, ne panākšot.

      Arta, atrunājusies, ka bukte ir pavisam niecīga un nav vērts uztraukties par veciem bleķiem, iegāja savā kabinetā un, atsēdusies krēslā, ieslīga pārdomās: “Tātad Verners ir precējies. Dīvaini! Neviena gredzena, atšķirībā no drauga, viņam pirkstā toreiz nebija. Tātad slēpj savu laulību. Nekrietni!... Viņš krāpj sievu. Kretīniski!... Bet varbūt abi ir šķīrušies? Nē, diez vai tādā gadījumā Sarmīte viņu sauktu par mīļumu. Tātad viņa par vīra sānsoļiem neko nezina. Nabadzīte!” meitene noskurinājās, bet nez kāpēc tomēr nejuta ne riebumu pret vīrieti, ne žēlumu pret savu kolēģi, drīzāk sievišķīgu interesi par pāra attiecībām, kuras pašai izjukušas citu iemeslu dēļ.

      Arvis nebija Artu krāpis. Jauna draudzene viņam uzradās tikai pēc tam, kad jau bija nolēmuši, ka jāiet katram uz savu pusi. Pārāk atšķirīgas intereses un vērtības abiem izrādījās, kad Andrītis paaugās, sāka iet bērnudārzā un viņiem beidzot atlika vairāk laika sev. Ar šodienas prātu viņi noteikti vispirms būtu labāk iepazinuši viens otru, pirms domājuši par tikšanu pie bēbja... Tad varbūt nebūtu katru reizi jāizdomā meli par sevi nepārliecinātajai draudzenei, lai tēvs varētu satikt savu dēlu “bijušās teritorijā”...

      “Ko diez Verners saka sievai, kad dodas izklaidēties uz klubu? Elga droši vien nebija pirmā, ar kuru viņš... Vai tiešām Sarmīte neko nenojauš?” Arta prātoja un pūlējās atcerēties, ko kolēģe stāstījusi par savu vīru, bet atmiņā neatausa neviena slikta atsauksme. “Nevar būt, ka viņa neredz, ar kādu babņiku dzīvo! Būs jāpavēro...” meitene nosprieda un secināja, ka, aizraujoties ar “attiecību pētniecību”, galva kļūst skaidrāka un pašsajūta uzlabojas. Saberzējusi rokas, viņa azartiski ķērās pie papīru kaudzes, kas sakrājusies uz galda.

      Pēc stundas darbā atgriezās galvenā grāmatvede.

      – Viss kārtībā! – viņa aizelsusies paziņoja, iemezdamās kabinetā. – Verners tikko zvanīja, tavai mašīnītei jau buktē durvis, rīt pārkrāsos, un parīt varēsi savākt, – viņa izspēra vienā elpas vilcienā un tūlīt pat pārsviedās uz citu tēmu. – Arī bankā viss kārtībā. Mums taisnība – visu esam nomaksājuši, viņi paši kaut ko sajaukuši. Tūlīt jāuzzvana tai firmai. Kafiju dzersi? Es tev kūkas kā sāpju naudu nopirku, – Sarmīte jau atkal pievērsās rīta negadījuma tēmai.

 

***

 

      Kolīdz Arta izgāja pa uzņēmuma teritorijas vārtiem, viņas ceļu aizšķērsoja melns džips. Auto tonētais stikls nolaidās un aiz tā parādījās Vernera seja.

      – Lec iekšā! Aizvedīšu, kur vajag, – viņš kā sens draugs piedāvāja un pavēra durvis.

      Meitene neapzināti paspēra soli atpakaļ, samulsusi no tā, cik negaidīta atkal ir viņas tikšanās ar šo vīrieti. Turklāt uzmācās sajūta, ka tas nav tikai pieklājīgs žests kā kompensācija par šorīt stāvvietā notikušo. Meitenei sāka likties, ka vīrieti šurp drīzāk atvedušas bažas par to, ko viņa varētu atklāt Sarmītei par abu pazīšanos. Brīvdienu piedzīvojumu nākšana gaismā noteikti bija vairāk nekā nevēlama...

      “Diez viņš lūgs klusēt vai draudēs turēt muti? Taisnosies par vīriešu dabu vai vainos rutīnu attiecībās?” viņa prātoja un pēkšņi atskārta, ka laiks rit un ka dīvaino satikšanos pie vārtiem kāds varētu pamanīt un pārprast, tāpēc aši izlēma aicinājumu pieņemt. Galu galā laukā auksti un vējš uzmācīgi lien zem mēteļa... Sēdēt siltā mašīnā ir daudz patīkamāk nekā salt pieturā, gaidot autobusu.

      – Prieks tevi atkal redzēt! – vīrietis ar smaidu pateicās par neatraidīto piedāvājumu un pārbīdīja ātrumpārslēgu pirmajā pozīcijā. – Tātad – uz kurieni? Mājām?

      Arta papurināja galvu un klusi noteica:

      – Uz bērnudārzu... Kalna ielā...

      Verners izbrīnīti pavērās blakussēdētājā. Acīmredzot nebija gaidījis tādu atbildi.

      – Uz bērnudārzu?... Tev ir... bērns? – viņš nedroši vaicāja.

      – Ir gan, – meitene pamāja, mēģinādama uzminēt, kā šī ziņa iespaido vīrieti. – Vai tas ir slikti? – viņai negribot paspruka.

      – Nē, kāpēc? – Verners taisnojās. – Kāpēc lai tev nevarētu būt...? Tu taču esi... Muļķīgi! Biju iedomājies, ka... – viņš runāja aprautiem teikumiem, neprasmīgi pūlēdamies izlikties mazāk apjucis.

      Arta, sievišķīgas intereses vadīta, slepus vēroja viņu un centās saņemt drosmi pajautāt, ko tieši vīrietis iedomājies, bet pēkšņi apjauta, ka runa, iespējams, nav ne par pieklājību, ne laulības pārkāpšanu. “Tas nevar būt...” viņa juta, ka nosvīst plaukstas. Doma, ka Verners šeit varētu atrasties viņas, ne sasistā auto dēļ, šķita tik aplama un neiespējama, ka meitene steigšus, lai nemulstu vēl vairāk, to atmeta.

      – Vai par manu “golfiņu” nav nekas zināms?

      – Jā, ir! – Vernera seja momentā atplauka. – Puiši durvis jau iztaisnojuši, rīt nokrāsos, un parīt varēsi atkal sēsties pie stūres. Ātrāk nesanāk, krāsai jānožūst...

      Drīz vien viņi sasniedza nosaukto adresi. Arta atvēra durvis, klusu pateicās un atvadījās.

      – Es pagaidīšu, – vīrietis negaidīti ieteicās.

      – Tev tas nav jādara, – meitene, juzdamās mazliet vainīga, tomēr nevēlēdamās būt pārāk noraidoša, atrunājās un izlēca no auto.

      “Kaut viņš tomēr negaidītu!” viņa klusībā vēlējās, pati nezinādama, kas viņu mulsina vairāk – iespējamās Vernera simpātijas vai pašas pretrunīgās jūtas. No vienas puses, viņa vīrieti noteikti nosodīja – laulības pārkāpēji nav viņai pieņemamo cilvēku kategorijā, bet, no otras puses, nepiespiestais draudzīgums un galantā uzmanība, kas tā trūka Artas vienaudžiem... tas valdzināja. Tramīgu darīja vien vīrieša absolūtais vainas apziņas trūkums... Kā gan var būt tik patīkams un jauks kavalieris, izmaksāt dzērienus un darīt citas ne visai nevainīgas lietas, tai pašā laikā aukstasinīgi aizmirstot, ka mājās gaida sieva. Ja ne Sarmīte, meitene būtu pārliecināta, ka sieva kalpo, tikai lai atvairītu precēties kāras jaunkundzes, kuras vēlētos vīrieti savaņģot nopietnākām attiecībām. Vienīgi... varbūt Verneru un Sarmīti nekas vairs nesaista, viņi dzīvo katrs savu dzīvi, tikai nav nokārtojuši to oficiāli. Kā daudzi. Varbūt... Bet kā tādā gadījumā izskaidrot šārīta “mīlināšanos” stāvvietā?...

      Pa logu ieraudzījis mammu, Andrītis steigšus nozuda skatienam, droši vien aizjozdams uz garderobi apģērbties. Kamēr Arta izlīkumoja cauri gaiteņiem, puika jau bija gandrīz gatavs iešanai.

      – Vai mēs brauksim pa taisno mājās? – viņš aizrautīgi jautāja, likdams noprast, ka apstiprinoša atbilde viņu neiepriecinās tik ļoti kā piedāvājums pirms tam iegriezties kādā lielveikalā. Piecgadniekam joprojām nebija lielāka prieka par iespēju pasēdēt mini automašīnā, kas apvienota ar iepirkumu ratiem. Visāda veida spēkrati bija viņa vājība. Arta ne reizi vien brīnījās, cik labi puika atpazīst to markas un modeļus.

      Izskrējis sētā, dēls pārsteigts palika taciņas vidū.

      – Mamm, kur mūsu “golfiņš”?

      – Servisā.

      – Vai tu iekļuvi avārijā? – puika satraukts pavērās mātē, kura jau bija gatava šādam jautājumam.

      – Nē, saulīt! Viss kārtībā. Servisā tikai pārbaudīs, vai mašīnītei viss kārtībā.

      – Tāpēc, ka mums beigsies “tehniskā”?

      – Jā, tāpēc, – Arta sameloja, kārtējoreiz sev nosolīdamās neļaut dēlam skatīties raidījumu “Degpunktā”. Avārijas un citi negadījumi bija kļuvuši gluži vai par apsēstību. Ik dienu viņa atbildēja uz neskaitāmiem jautājumiem par satiksmes un ugunsdrošību, par ceļa zīmju nozīmi un dažādām tehniskām lietām, kuras Artai pašai ne vienmēr bija skaidras... Tādos brīžos ļoti prasījās vīrieša atbalsta.

      – Ar ko tad mēs brauksim mājās? – Andrītis prašņāja tālāk. – Ar autobusu?

      – Nē, mīlulīt! – Arta papurināja galvu, secinādama, ka melnais džips stāv, kur stāvējis. – Mammas paziņa mūs aizvedīs.

      – Ar šo? – puika pārsteigts iesaucās, ieraudzījis, ka no luksusauto izkāpj vīrietis, lai atvērtu nācējiem durvis.

      – Sveiks, brašuli! – Verners draudzīgi uzsauca un sniedza roku kā lielam vīram. – Mani sauc Verners. Kā tevi?

      – Andris Rozītis! – piecgadnieks noskaldīja, iesizdams saujā. – Vai tas ir tavs autiņš? – viņš neticīgi jautāja.

      – Mans gan, – Verners papliķēja pa spēkrata spīdīgo jumtu.

      – Mammu, viņam ir “BMW X5”! – puika sajūsmināts noelsās un ierāpās ādas sēdeklī.

      – Paliec zem dibena to spilvenu, lai augstāk! – Verners pamācīja, rūpēdamies par mazā pasažiera drošību.

      – Nuja, josta nedrīkst iet pāri kaklam, – puika zinoši noteica.

      – Pareizi, – Verners piekrita un gaidīja, kad Arta apsēdīsies priekšā, taču meitene ieņēma vietu blakus dēlam.

      – Mums uz “Rimi”, vai ne? – Andris skaļi nokomandēja, pagriezies pret mammu.

      – Jā, ja drīkst? – Arta savukārt pavērās Vernerā atpakaļskata spogulī.

      – Kur vien teiksit, – vīrietis pasmaidīja, pielikdams pie pieres divus pirkstus un strauji atraudams kā salutējot.

      Visu ceļu piecgadnieka mute neapklusa ne uz mirkli. Viņš vēlējās zināt pilnīgi visu par šo auto, kā arī Vernera viedokli par citiem tehniskiem jautājumiem. Arta klausījās un brīnījās, cik labi vīrietis saprotas ar viņas dēlu.

      “Diez viņiem pašiem ir bērni?” viņa aizdomājās, cenzdamās atcerēties, vai Sarmīte jebkad būtu pieminējusi tos. Darba biedrene nesen nosvinēja trīsdesmit piecu gadu jubileju, tātad bērni, ja tādi ir, varētu būt jau padsmitnieki vai tuvu tam, Arta rēķināja. Ņemot vērā vecuma īpatnības, tādu bērnu audzināšana nez vai norit gludi. Bet vecākā kolēģe nekad par to nav sūdzējusies. “Cik maz mēs tomēr zinām par cilvēkiem, ar kuriem kopā pavadām dienas lielāko daļu!” meitene secināja un atkal atcerējās, ka Verners krāpj savu sievu – vai tiešām Sarmīte to vēl nezina vai varbūt izliekas neredzam? Kura gan var ar kaut ko tādu samierināties?

      No pārdomām meiteni iztraucēja dēlēna sauciens:

      – Mammīt, vai drīkstēšu pasēdēt mašīnā, kamēr tu ieiesi veikalā?

      – Nē, pelīt! Mēs nekavēsim Verneru – viņam jābrauc! – Arta aizrādīja.

      – Bet, mammu! – puikas zodiņš nodevīgi ietrīcējās.

      – Peļuk, lūdzu! – Arta stingri noteica, pamanījusi, ka ķīviņā grasās iejaukties Verners. – Andrīt! Mums tagad jāiet. Kāp ārā! Tu vari apiet vēlreiz apkārt mašīnai, un mamma apsola nopirkt kādu našķi. Tikai nekādas pinkšķēšanas!

      Puika saknieba lūpas, tomēr paklausīja.

      – Būs labi, brašuli! – vīrietis notupies centās izlīgt ar mazo spītnieku. – Apsolu, ka kādu reizi atļaušu tev pasēdēt arī pie stūres.

      – Tu nemānies? – mazais neticīgi pavērās onkulī.

      – It nemaz. Ja tu solies klausīt mammu, es apsolu, ka rīt tevi atkal pārvizināšu mājās no dārziņa. Sarunāts?

      – Sarunāts!

      Arta klausījās šajā sarunā, bet tās jēga līdz apziņai nonāca, kad jau bija par vēlu aizkavēt izskanējušos solījumus. “Tas nenotiek ar mani,” meitene apjukusi domās purināja galvu, un pēkšņi šķita, ka viss pēdējo dienu nogurums uzgūlis viņas pleciem. Piedzīvojumu un pārdzīvojumu bija daudz par daudz. Un tie negrasījās beigties.

      – Kāpēc tu tā izdarīji? – viņa bezspēkā nočukstēja, kamēr puika vēl reizi apstaigāja auto.

      – Kaut kā taču man jāatlīdzina Sarmītes “nedarbi”, – vīrietis puspajokam, pusnopietni iesmējās. – Neuztraucies! Viss būs labi, Ro-zīt! – viņš jau klusāk noteica un ar tādu dīvainu zemtekstu, it kā būtu uzzinājis kādu noslēpumu par meiteni, izrunāja uzvārdu, kas patiesībā nemaz nebija viņas...

      Pa to laiku Andris bija jau “atvadījies” no dievinātā spēkrata un pieķērās mammas rokai.

      – Es gribēšu kinderolu, – viņš izlēmīgi paziņoja.

      – Labi, būs tev ola. Bet tagad gan saki atā onkulim un ejam!

      – Nu, tad līdz rītam! – puika deva roku atvadām.

      – Līdz rītam! – Verners atņēma sveicienu un iekāpa džipā.

 

***

 

      – Redz, kā muļķīgi sanācis! – iegriezusies grāmatvežu kabinetā, iesaucās menedžere Astra. – No rīta bija ieskrējis tavs vīrs, – viņa zīmīgi paskatījās uz Sarmīti, – un atnesa šo puķīti. Tik romantiski! – sieviete patētiski iesaucās un, nemanīdama Artas apjukušo skatienu, pārcēla vāzīti ar laškrāsas rozi uz vecākās kolēģes galdu. – Tik neveikli! – viņa noķiķināja. – Gribēja iepriecināt sievu, bet sajauca vietas.

      Sarmīte, uzzinājusi, ka skaistais zieds domāts viņai, pārsteigta sasita plaukstas un izplūda laipnībās: – Vai, cik mīļi! Sen man Verners nebija dāvinājis ziedus! Viņš gan zina, ka man labāk patīk frēzijas, bet kur gan tagad ziemas laikā dabūt frēzijas? Laikam cenšas atsvaidzināt jūtas...

      Abas bija tik aizņemtas ar jūsmošanu par romantisko rīcību, ka nepamanīja, kā pārvērtās Artas seja. Kopš paša rīta viņa bija lauzījusi galvu, kurš gan centies viņu tā pārsteigt. Kolēģu vidū neviens “ticams kandidāts” neatradās. Visdrīzāk noslēpumainais pielūdzējs nāk no “ārpuses”, viņa sprieda, un tam noteikti bija kāds līdzzinātājs, jo kā gan citādi būtu iespējams ielavīties svešā darbavietā pirms darba laika sākuma un iekļūt slēgtā kabinetā? Tā kā trauslais dabas veidojums bija tieši roze, Arta iedomājās, ka dāvinātājs varētu būt Verners. Ne velti ausīs joprojām kā mūzika skanēja viņa čukstus izrunātais: “Ro-zīt!”

      “Kāda gan es esmu naiva!” meitene ar rūgtumu secināja, tomēr līdz galam nespēja noticēt, ka puķe nav domāta viņai... Tad, atminējusies, ka Verners šovakar atkal būs klāt, neuzkrītoši ieskatījās pulkstenī. Līdz darba laika beigām vēl pusstunda.

      – Sarmīt, vai varu šodien aizšmaukt prom ātrāk? – viņa negaidot ieprasījās.

      – Jā, protams, – kolēģe atvēlēja. – Viss kārtībā? – tā pārprasīja, tomēr manīdama kaut kādas izmaiņas savas padotās sejā.

      – Viss kārtībā! Vienkārši atcerējos, ka man Andris jāizņem no dārziņa ātrāk, jo audzinātājām kursi, – meitene steigšus izdomāja ticamus melus.

      – Labi, labi, skrien!

      Knaši apģērbusies un paķērusi somu, Arta izskrēja no kantora. Sīkiem solīšiem, lai nepaslīdētu uz apledojušā laukuma, viņa tipināja uz autobusu pieturu. Brīdī, kad meitene izgāja pa vārtiem, pārdesmit metru tālāk ietves malā pie attiecīgas ceļa zīmes piestāja autobuss. Pasitusi somu padusē, Arta metās skriešus, tomēr nepaspēja. Autobuss aizbrauca bez viņas. Meitene ieskatījās sabiedriskā transporta kustības sarakstā un ar nožēlu konstatēja, ka nākamais reiss pienāks tikai pēc piecpadsmit minūtēm. Paspraukusies garām citiem gaidītājiem, viņa iespiedās nojumes stūrī, lai garāmbraucēji un garāmgājēji nepamanītu.

      “Ko lai saku Andrim, kāpēc Verners neatbrauca?” viņa prātoja. “Negribas apbēdināt puiku. Viņš tik ļoti gaida šo vakaru! Sacerējies, ka tiks pie stūres. Ka tik nesadomājas par daudz! Tikai šovakar un pēc tam viņš Verneru vairs neredzēs. Kā jau teica: atlīdzinās sievas sagādātās neērtības, un viss. Muļķīgi bija iedomāties, ka viņš to dara manis dēļ...” tā prātodama, viņa nepamanīja, ka garām aizbrauc melns “BMW” markas džips.

      Pieturā ieripoja autobuss, un Arta mudīgi ielēca tajā, ātrāk vēlēdamās nokļūt siltumā.

      Trīs pieturas, un atkal jau bija jākāpj ārā drēgnajā vējā.

      Tuvojoties bērnudārzam, meitene joprojām nebija izdomājusi, ko stāstīt dēlam par negaidīto plānu maiņu. Piepeši viņu kāds satvēra aiz piedurknes un uzspēlēti draudīgā balsī ieprasījās:

      – Gribēji aizlaisties?

      – Nē, nebūt! – attapusies no pārsteiguma, Arta noskurinājās, izlikdamās, ka gaidījusi šo sastapšanos šeit. – Vienkārši nebiju pārliecināta, ka...

      – Es pildīšu savu solījumu? – Verners pabeidza viņas vietā.

      Meitene vainīgi pasmaidīja.

      – Labi, nesaldējies! Ej pakaļ savam brašulim, es jūs gaidu, – vīrietis nepiespiesti nokomandēja un palaida meiteni vaļā.

      Arta aizsteidzās uz grupiņu. Tik zibenīgu dēla apģērbšanos viņa vēl nebija pieredzējusi. Pūzdams un elsdams, puika steidza aplikt šalli un sakārtot cepuri uz ausīm.

      – Mammu, viņš tiešām man atļaus pasēdēt pie stūres?

      – Tā viņš teica. Bet ne jau braucot pa ielām, protams.

      – Tad mūs varētu noķert policija un sodīt, vai ne?

      – Jā, varētu gan! – Arta pamāja, prātodama, ka šoreiz laikam neizvairīties no savas dzīvesvietas atklāšanas.

      Kad abi izgāja sētā, Verners stāvēja uz ietves un no attāluma rādīja, ka šofera vieta gaida mazo stūrētāju. Puika palēkdamies metās pie viņa.

      “Tātad varam atkal izkāpt pie veikala,” meitene atviegloti uzelpoja, kad noskaidrojās, ka “stūrēšana” notiks šeit.

      Apsveicinājies vīrietis klusiņām jautāja:

      – Kur ir Andra tēvs?

      Artai aizsitās elpa. Tādu jautājumu viņa nebija gaidījusi. Plaukstas uztraukumā atkal nosvīda. Prātā jaucās neskaitāmas atbilžu versijas.

      – Viņš nedzīvo ar mums, – nodūrusi skatienu, meitene atzinās.

      – Sen?

      “Sen!” Artai gribējās teikt, bet mēle šoreiz neklausīja.

      – Kopš jūlija, – viņa paskaidroja, secinādama, ka pagājuši vien četri mēneši, kaut likās, ka vesela mūžība.

      Šķiršanās bija noritējusi bez naida un aizvainojuma. Kā diviem nejaušiem ceļabiedriem, kas, satiekoties pēc kopīgas ekskursijas, kurā visu laiku bijuši nepārtrauktā skrējienā – apskatīt to un to, paspēt vēl uz šito, ieraudzīt pēc iespējas vairāk, tvert, baudīt –, secina, ka kopā bijis jauki, bet reālajā dzīvē vienam šāds temps ir ikdiena un pat nepieciešamība, bet otrs, kaut arī gandarīts par pieredzēto, vislabāk jūtas mājās, savās ērtajās čībiņās un mīkstajā klubkrēslā – drošībā.

      Arta un Arvis iepazinās Elgas divdesmit gadu jubilejas ballītē. Puisis pēc gaviļnieces lūguma bija uzaicinājis meiteni uz deju un atklājis, ka viešņai lustēšanās nemaz nav prātā, jo todien citos medību laukos devies viņas sunītis. Lai kaut mazliet uzmundrinātu meiteni, Arvis bija sācis stāstīt dažādus smieklīgus atgadījumus ar suņiem iz savas dzīves. Piemēram, par to, kā reiz pusi nakts nostāvējis miera stājā pie drauga mājas, jo tumsā, atgriežoties no krūmiņiem, nejauši iemaldījies mājas sarga “ķēdes zonā”. Milzeņa pēkšņā parādīšanās piespiedusi viņu pieplakt pie sienas un nekustīgi stāvēt, līdz suns pielēkšo klāt. Par laimi, ķēdes garums bijis tieši tāds, lai dzīvnieks ar purnu varētu aizsniegties līdz puiša neaizsargātākajai vietai, bet iekost nevarētu. “Ja vien no lielā spalvu kumšķa nenāktu draudīga rūkoņa,” Arvis, izteiksmīgi šķobot seju, bija tēlojis, “domātu, ka viņa atieztie zobi ļauni ņirdz. Un tā viņš gandrīz visu nakti “smējās” par mani. Kā pakustējos, tā “rrrrrrrrrrr!”. Pēc dažām stundām kājas bija tā notirpušas, ka vairs nevarēju noturēties stāvus. Eh, kas būs, būs, izlikšos par beigtu!” puisis atmeta ar roku un nolikās gar zemi dejotāju pūļa vidū, atdarinādams tizlo nokrišanu liktenīgajā naktī. Elgas viesi neizpratnē pagriezās pret abiem jauniešiem, bet puisis, it kā nekas nebūtu noticis, piecēlās, nopurināja bikses un stāstīja tālāk: “Un iedomājies, ko tas nezvērs izdarīja?! Paošņāja mani, apčurāja un ielīda savā būdā! Kad atgriezos istabā pie draugiem, šie smējās, ka neesmu paspējis. Nebija pat pamanījuši, ka es biju prom ilgi, ilgi.”

      Un tādu stāstu Arvim bija daudz. Par visu ko. Droši vien tieši tie savaldzināja Artu, ka viņa nešauboties metās šajās attiecībās, kas deva iespēju aizbēgt no mājām, no vienmuļās un paredzamās dzīves, kuru viņa allaž bija nicinājusi, jo vecākiem pudele un tās cilātāji bija dārgāki par pašu bērnu... Patiesībā meitenes suņuks, kuru viņa todien apraudāja, nebija miris dabiskā nāvē, lai gan bija ļoti vecs, – tēvs to nosita, kad četrkājainais draudziņš bija draudīgi nostājies starp savu saimnieci un jēgu pārdzērušo tēvaini, kas aizliedza meitai iet uz draudzenes dzimšanas dienas svinībām. Pāris naidīgi uzrūcieni, un Artas mīļais plušķītis ar kājas spērienu tika atsviests pret sienu tā, ka tā kauliņi nodevīgi nokrakšķēja. Iesmilkstējies suņuks nokrita zemē un palika nekustīgi guļam. Izrādījis savu pārspēku, tēvs vēlreiz piedraudēja meitai palikt sētā, citādi lidošot kā tas kvekšķis, un atgriezās pie mātes un pudeles, bet mazais Rokijs tikmēr lēnām mira raudošās Artas klēpī.

      Kad mīlulis pārstāja elpot, meitene apglabāja to dārza tālākajā stūrī zem jāņogkrūma, nosolīdamās vēlāk draugu atkal apciemot, taču, ieejot mājā un redzot, ka vecāki pie galda guļ, viņa savāca savas nedaudzās mantas, kas vēl nebija pārvestas uz kopmītnēm, un devās pie draudzenes, lai vairs neatgrieztos. Tobrīd Arta vēl nezināja, ka ballītē sastaps puisi, kurš apburs viņu ar savu raibo pagātni un šā vecuma puišiem netipisko neuzbāzīgo izturēšanos.

      No rīta, kad jaunieši bija ceļā uz pilsētu, atklājās, ka Elgas kursabiedrs dzīvo netālu no kopmītnēm. Atvadoties Arvis uzaicināja abas draudzenes ciemos, un viņas piekrita vakarā aizstaigāt. Taču aizgāja tikai Arta, jo Elga atrunājās ar drausmīgām galvassāpēm, kas spiežot pie zemes, un ko viņa tur kā piektais ritenis pa vidu, lai draudzene ejot viena, par Arvja godprātību viņa esot simtprocentīgi pārliecināta, tomēr drošības pēc ieslidināja Artai somiņā prezervatīvu paciņu “katram gadījumam, ja nu tu gribēsi”. Elgai izrādījās taisnība – Arvis nebija no tiem, kas alkst meiteni ievilkt gultā jau pirmajā randiņā, un neizdarīja to ne otrajā, ne arī trešajā tikšanās reizē. Viņiem bija interesanti kopā tāpat, un droši vien tā arī būtu palicis, ja vien apkārtējie viņus neuzskatītu par pāri un kā pret tādu arī neizturētos. Autobusā draugi vienmēr sarūmējās tā, lai abi varētu sēdēt vai vismaz atrasties blakus. Arī kafejnīcā viņiem atvēlēja savu, “mīlnieku”, galdiņu. Laivu braucienā viņiem iedalīja kopēju laivu un telti. Un tā soli pa solītim jaunieši nonāca līdz tam, ka atklāja viens otrā ne tikai interesantu sarunbiedru.

      Kad Elga palika stāvoklī, arī abi jaunieši iedomājās, ka varbūt laiks “paplašināt savu redzesloku”... Turklāt, kopā audzinot bērnus, draudzene varbūt nejustos tik vientuļa un bezpalīdzīga brīdī, kad gaidāmā mazuļa tēvs pacēlis cepuri un aizmucis, par atbildību tikai nospļaudamies. Arī izklaides gājienus un braucienus, kas bija kļuvuši par studentu ikdienu, varētu atsākt reizē, kad mazie susuri būs apvēlušies. Arvis un Arta nosprieda: jā, tagad ir īstais laiks!

      Andrītis pieteicās uzreiz – pirmajā “mēģinājuma” reizē – un piedzima tieši mēnesi pēc Elgas Markusa. Draudzene ar bēbi tad jau bija pārcēlusies pie viņiem, un brīžiem likās, ka viņi trijatā audzina dvīņus. Kopā bija jautri un interesanti, bet drīz vien Arta apjauta – kolīdz aizveras guļamistabas durvis, viņa ar Arvi kļūst kā svešinieki. Jā, viņiem ir kopīgs bērns, kopīgas rūpes, jā, viņiem joprojām ir saistošas sarunas par jebko, bet kā pāri viņus nekas nesaista. Vai nu hormonālo izmaiņu, vai ieilgušā noguruma dēļ meitenei seksu nemaz vairs negribējās. Un arī Arvis viņu lika mierā. Visi piedzīvojumu stāsti bija izstāstīti, un viņu sarunas aizvien biežāk aprobežojās ar jautājumiem par bērna kopšanu, audzināšanu un ēšanu. Tas sāka nomākt.

      Puikas paaugās, sāka iet bērnudārzā, meitenes atrada darbu, bet sajūta, ka kaut kā trūkst, Artu nepameta. Kad viņa par to ieminējās Elgai, tā tikai neizpratnē paraustīja plecus: “Nezinu, ko tu vēl gribi. Superīgs džeks – ne apkārt pa klubiem viens blandās, ne pa kreisi laiž, ideāls tēvs ne tikai savam dēlam, bet arī manam Markusam! A par seksu nesatraucies! Es nākamnedēļ pārceļos pie Guņa (Elgas jaunais draugs), būs jums viss kārtībā. Paseksosit virtuvē uz galda vai paspēlēsit lomu spēles, un viss notiks,” draudzene mierināja. Taču Arta nojauta, ka nekas nemainīsies.

      Vakarā, kad viņa bija izlēmusi par savām bažām runāt ar pašu Arvi, “vīrs” pārradās mājās, priecīgi satraukts. Esot saticis kādu senu paziņu, un tas piedāvājis doties divu nedēļu garā pārgājienā pa kalniem Norvēģijā. Vai Artai būtu lieli iebildumi, ja viņš turp dotos? Un meitene atkal ieraudzīja drauga acīs to pašu degsmi, ko tajā vakarā Elgas dzimšanas dienas ballītē un visās nākamajās reizēs, kad viņš kopā ar Artu neklātienē atkal atgriezās vietās, kurās reiz bijis...

      Bez rūgtuma un nožēlas viņa atskārta, ka laiks atlaist puisi, kurš drīzāk bija kā draugs, kā brālis, ne kā mīļotais vīrietis...

      Vīrietis, kas varētu kļūt mīļotais, šobrīd stāvēja Artai blakus un ar bērnišķīgu prieku vēroja, kā viņas dēlēns rūkdams groza auto stūri un rausta kloķus, pavadot savas kustības ar sajūsmas izsaucieniem. Doma par šādu pavērsienu uzdzina meitenei drebuļus.

      – Tev auksti? – pamanījis noskurināšanos, Verners norūpējies iejautājās. – Kāp iekšā, nesaldējies!

      – Mums tā kā būtu laiks braukt! – Arta zīmīgi ieskatījās rokas pulkstenī, cīnīdamās sevī ar visai pretrunīgām jūtām. Nevarēja noliegt, ka Vernera sabiedrība viņai patika – gan viņa izturēšanās pret viņu kā sievieti, gan draudzīgā attieksme pret viņas dēlu. Tai pašā laikā meitene nespēja nedomāt, ka Verners ir precējies, turklāt ne ar kādu nezināmu, iztēlē izplūdušu, nereālu tēlu, bet gan ar viņas tuvāko kolēģi. Meitene joprojām nesaprata, kā Verneram izdodas izlikties, ka Sarmītes nav. Lai gan... kamēr nekas tā-āds nenotiek, nav jau arī iemesla sirdēstiem. It kā... Un tomēr... gluži nevainīga Vernera uzmanība viņai nešķita gan. “Kāpēc viņš ir tik atsaucīgs, izpalīdzīgs? Šaubos, ka tas ir tikai sievas vainas izpirkšanas dēļ. Vai es viņam patīku?” Arta mocījās minējumos un, atsaucot atmiņā visas tikšanās reizes, sāka noticēt, ka tā tas varētu būt. Tikai nu, pēc pirmā neveiksmīgā mēģinājuma tuvoties meitenei, viņš to atkārtoja daudz neuzkrītošāk un neuzstājīgāk. It kā atkal baidītos aizbiedēt kā toreiz dušā.

      – Nu, zeperi! Tu varētu pārsēsties savā tronī. Mums jābrauc! – Verners nekavējoties uzsauca puikam.

Andris bez ierunām paklausīja. Taču centās izdibināt, vai viņam vēl kādu reizi būs tā laime pasēdēt pie lepnā auto stūres.

      – Kas zina! – vīrietis noslēpumaini pasmaidīja, uzmezdams vaicājošu skatienu Artai.

      Meitene, negribēdama uztvert mājienu, novērsās un, kārtojot dēla drošības siksnu, sasolīja:

      – Jau rīt tu varēsi sēdēt pie “golfiņa” stūres.

      – Bet es rīt nebūšu mājās, – mazais sapīka. – Mēs ar tēti taču braucam uz kalnu slēpot. Vai tu māki slēpot? – viņš negaidot atkal pievērsās Verneram.

      – Sen neesmu to darījis, – vīrietis bez liekuļošanas atzinās. – Kopš skolas laikiem. Bet tava mamma gan droši vien ir izcila šai jomā?

      – Nē! – puika iesmējās dzidriem smiekliem. – Mammai bail sasisties. Tāpēc viņa nekad nebrauc mums līdzi uz kalnu, – puika atstāstīja pasaciņu, kas ar gudru domu bija sacerēta, lai vecāki izvairītos no nepatīkamiem starpgadījumiem Arvja jaunās draudzenes dēļ.

      – Redz, kā! – Verners izbrīnīti novilka. – Kas to būtu domājis, ka tava mamma tāda bailule? – viņš pasmaidīja, atkal cenzdamies ielūkoties meitenei acīs. Kad tas neizdevās, vīrietis bez mazākā apgrūtinājuma ļāvās mazā sarunbiedra runas plūdiem līdz brīdim, kad Arta palūdza viņus izlaist pie lielveikala.

      Īsi atvadījusies, meitene izlēca no spēkrata un mudināja dēlu to darīt veicīgāk. Taču, kamēr puika negribīgi vendzelējās ārā no auto, Verners arī jau bija izkāpis un neuzkrītoši sniedza meitenei rozi, ko acīmredzot bija slēpis cimdu nodalījumā.

      – Tas tev! – viņš nočukstēja, pieliekdamies tuvāk tā, ka Arta sajuta vīrieša mazliet asā vaiga pieskārienu savējam un saoda odekolona skurbinošo aromātu.

      Viņa tik tikko noturējās kājās.

      – Uzmanīgi! Slidens! – Verners saudzīgi satvēra viņu aiz elkoņa, varbūt tikai galanti izlikdamies, ka nav pamanījis meitenes vājuma patieso iemeslu.

      Ja vien neatrastos ļaužu pilnā lielveikala stāvvietā, turklāt klātesot dēlam, Arta negalvoja, ka nebūtu piekļāvusies vīrieša krūtīm. Tik ļoti bezpalīdzīga viņa šobrīd jutās! Ieritināties klēpī kā bērnībā tētim, kad viņš vēl nedzēra, pieglaust galvu sargājošam plecam un ieelpot mieru – vairāk viņai neko nevajadzētu...

      Taču jau nākamajā mirklī, aptverot, ka Vernerā nupat gribējusi saskatīt tēvišķumu, kura viņai pašai tik ļoti bija trūcis, Arta atmodās kā no sapņa un, sabārusi dēlu par čammāšanos, steigšus vilka viņu prom.

      – Rozīt! – vīrietis klusām nosauca pakaļ un izstiepa rokā trauslo ziedu, ko meitene aizmirsusi, bet veltīgi – viņa to vairs nedzirdēja. Mirkli apsvēris, vai nesekot abiem “bēgļiem”, Verners pagriezās, iesēdās auto un, puķi nolicis uz priekšējā paneļa, aizbrauca.

 

***

 

      – Man liekas, tas ir visai nepārprotami – viņš tevi lenc, – Elga pašpārliecināti secināja, noklausījusies telefonisku atstāstu par kolēģes vīru, kurš pēdējās dienās kopš “avārijas” stāvlaukumā Artu burtiski izseko. Meitene bija atklājusi visu, izņemot to, ka pieminētais vīrietis ir Verners. Viņai šķita, ka šis fakts varētu traucēt draudzenes objektivitātei.

      – Vai man nevajadzētu to pateikt Sarmītei? – Arta, pēkšņi sajuzdamās vainīga, klusām vaicāja.

      – Kāpēc? – Elga nesaprata. – Vai tev šķiet, ka, uzzinot par vīra sānsoļiem, viņa tev kritīs ap kaklu un teiks paldies? Vēl jo vairāk, ja šis sānsolis esi tu...

      – Bet varbūt esmu pārpratusi... Vēl taču nekas nav noticis... Viņš nav krāpis Sarmīti ar mani, – Arta vāji protestēja, klusībā priecādamās, ka šobrīd nav jāskatās draudzenei acīs.

      – Bet tu taču gribi, lai tas notiktu?! – Elga valšķīgi noprasīja.

      – Mīļā, viņš ir precējies! Pre-cē-jies! – meitene noskaldīja kā ar āmuru pa laktu.

      – Nu un? Jo labāk, – draudzene it visā saskatīja izdevīgumu. – Jūs varat tikties bez saistībām. Kaut kur aizbraukt, pasēdēt kādā kafejnīcā, paklejot pa klusiem nostūriem vai vienkārši noīrēt istabiņu hotelī. Viņa sieva ir viņa problēma. Bet tu beidzot tiec pie seksa, un ne tev viņam kas būs jāpaskaidro, ne viņam tev...

      Bija jūtams, ka draudzene Artu pat mazliet apskauž.

      – Es nespēšu skatīties Sarmītei acīs.

      – Gan spēsi. Tu būsi muļķe, ja palaidīsi šo iespēju garām! Un, ja vēl viņš ir naudīgs, kā tu saki, redzēsi, ka neatstās tevi bez dāvanām, dār-gām dā-va-nām... Eh, veicas gan tev, draudzenīt! Kāpēc man neviens bagātnieks neskrien pakaļ? – Elga nopūtās.

      Arta tik tikko noturējās, lai neizpļāpātos, ka draudzene jau pati šo kavalieri izbrāķējusi.

      Pēkšņi iezvanījās durvju zvans. Satrūkusies no negaidītā trokšņa, meitene nočukstēja, lai draudzene nenoliek klausuli, un klusām izlavījās koridorā.

      Durvju actiņā viņa šokēta ieraudzīja Viņu.

      Verners stāvēja kāpņu laukumiņā un grozīja pirkstos automašīnas tehnisko pasi, tā neapzinoties atbildot uz Artas mēmo apstulbumu, kā vīrietis uzzinājis viņas adresi. “Šodien tak serviss solīja atdot “golfiņu”,” meitene centās sakopot domas un izturēties mierīgi. Viņa gan bija cerējusi, ka vīrietis par to paziņos telefoniski un uz servisu būs jādodas pašai, taču te nu viņš stāvēja – viņas durvju priekšā. “Varbūt izlikties, ka neesmu mājās?” iešāvās prātā, bet tad viņa ieraudzīja, ka vīrietis izvelk no kabatas mobilo telefonu.

      – Arta, kur tu paliki? Johaidī, atbildi! – aizmirstā Elga iekliedza klausulē.

      – Viss kārtībā! Es tev vēlāk uzzvanīšu, – meitene nočukstēja un pagrieza durvju atslēgu, pirms Verners bija atradis viņas numuru.

      – Sveika! – viņš kā allaž draudzīgi pasmaidīja. – Atvedu tavu mašīnīti.

      Arta minstinājās atbildēt, nespēdama izšķirties, vai aicināt negaidīto ciemiņu iekšā vai arī aukstasinīgi saņemt atslēgas un atvadīties.

      – Puiši visu sataisīja, – Verners neveiklo brīdi centās kliedēt ar runāšanu. – Gan durvis, gan visu pārējo. Redzēju, ka tev drīz jāiet apskate, pieteicu, lai uzmet aci arī ritošajai daļai. Džeki nomainīja gultņus un bremžu uzlikas, tā ka tagad vari braukt droši. Domāju, ka “tehnisko” iziesi bez problēmām. Bet, ja kaut kur piesienas, piezvani, es nokārtošu, – vīrietis solīja un, nesagaidījis ne vārdiņa no pagalam apjukušās meitenes, piedāvāja: – Tu varētu nokāpt lejā un apskatīties, vai tevi apmierina remonts.

      Arta nervozi atglauda matus un sakārtoja apģērbu.

      – Tu izskaties perfekti! – kā uzminējis meitenes bažas, Verners pasteidzās piebilst. – Paņem tikai mēteli un uzvelc zābakus! Laukā mazliet puteņo. Izmetīsim kādu līkumu, lai tu redzētu, kā auto ripo.

      Viņa bez ierunām paklausīja. Nogājusi pagalmā, Arta ievēroja, ka pie pretējās mājas stāv tieši tāds pats džips kā Verneram. Pamanījis meitenes skatienu, vīrietis paskaidroja: – Tavu mašīnīti atveda puisis no servisa, es viņu eskortēju.

      Iedomājoties šo skatu, Arta nevilšus pasmaidīja un juta, ka saspringums nedaudz atlaižas. Norājusi sevi par aplamām iedomām, ka vīrietim ir kādi slēpti nolūki, meitene apsēdās pie stūres savam “golfiņam” un iedarbināja dzinēju.

      Izbraucot uz maģistrālās ielas, Verners pēkšņi pagriezās pret vadītāju un noteiktā, bet neuzstājīgā balsī ieminējās:

      – Varbūt aizlaižam uz Palangu?

      Ja vien jau nestāvētu krustojumā pie luksofora, Arta šai brīdī automātiski būtu nospiedusi bremžu pedāli, tā riskējot izraisīt sadursmi ar aizmugurē braucošo automašīnu. Vīrieša piedāvājums viņu pārsteidza nesagatavotu...

      – Tikai pastaigāties. Sen neesmu bijis uz Palangas mola. Šitādā laikā tur varētu būt vienreizīgi! –  Verners aizrautīgi runāja, it kā nemaz nenojaustu, kādas emocijas šī pēkšņā ideja uzjunda meitenē.

      “Uz Palangu?! Tas ir cik kilometru?! Citā valstī! Prom no cilvēku acīm, zināmā mērā – prom no “civilizācijas”, jo ziemas periodā šī tūrisma citadele noteikti ir kā izmirusi! Vai viņš to domā nopietni? Pulkstenis ir jau divi! Kamēr aizbrauks, paies vismaz stunda. Sāks krēslot. Cikos es tikšu mājās? Vai vispār tikšu, ja šitā snieg? Tas ir neprāts – kulties uz svešu pilsētu, turklāt laikapstākļiem pilnīgi nepiemērotā auto!” Arta satraukta prātoja, atsākdama braukšanu.

      – Brauksim ar manējo. Tā būs ātrāk un ērtāk, – kā nolasījis meitenes domas, Verners ieminējās.

      Lai gan piedāvājums skanēja nevainīgāk par nevainīgu, Arta nespēja nedomāt, ar ko tas var beigties. Viņi divatā klaiņo pa ielām, kur tos neviens nepazīst. Varbūt ietur vakariņas kādā omulīgā kafejnīciņā. Un ja nu Verners piedāvā palikt viesmīlīgajā pilsētiņā pa nakti? Viss kā pēc Elgas paredzējuma... Nē, nakšņošanai viņa noteikti nepiekristu! Bet ja ceļš būtu aizputināts vai, nedod Dievs, viņi sliktās redzamības dēļ iestūrētu grāvī... Arta iztēlojās visdrausmīgākos ceļojuma scenārijus. Taču iespēja pabūt uz slavenā mola sniegputeņa laikā, turklāt patīkamā kompānijā vilināja vairāk nekā biedēja. “Lai notiek!” viņa domās jau piekrita. “Gan es pratīšu tikt ar neērtībām un neveiklām situācijām galā! Es būšu stipra!”

      – Man vajadzēs pasi! – meitene, pārvarēdama pēdējo mulsumu, beidzot noteica.

      – Nu, tad braucam pakaļ! – Verners acīmredzami priecīgs saberzēja plaukstas. – Cikos mums jābūt atpakaļ? Cikos Andris atgriežas no kalna?

      Izdzirdējusi šos jautājumus, Arta nomierinājās pilnībā. Tātad vīrietis tiešām neplāno nekādu nakšņošanu kaimiņzemes kūrortpilsētā. Un viņa atzinās, ka dēls aizbraucis uz visām brīvdienām un mājās pārradīsies tikai svētdienas vakarā.

      Atgriezušies Artas pagalmā, Verners iekāpa savā auto, bet meitene uzskrēja pēc pases. Kamēr viņa to meklēja, prātā iešāvās doma, vai nevajadzētu brīdināt Elgu, kurp viņa dodas. Ja nu kas... Bet “mobilais” taču būs līdzi, tātad sazvanīt varēs, ja būs tāda vajadzība...

      Pirms iziešanas no dzīvokļa Arta vēl reizi ieskatījās spogulī. Viņa tiešām izskatījās labi, arī ģērbusies treniņtērpā. “Būs auksti!” viņa pēkšņi attapa un izlēma, ka jāvelk džinsi un biezais pulovers, ko pati bija noadījusi. Pārģērbjoties skatiens apstājās pie apakšveļas. Sievišķā sirdsbalss ieteica nomainīt arī to.

      Pēc pārdesmit minūtēm viņi devās ceļā. Par spīti sākotnējam apmulsumam, sarunas raisījās viegli. Viņi šķendējās par netīrītajām ielām, bet, izbraucot no pilsētas, iegrima apkārtnes ainavu apjūsmošanā. Tad pasmīkņāja par globālo sasilšanu, kas bija atnesusi nepieredzēti agru un pamatīgu (ar salu un sniegu) ziemu, un gaidāmo Valsts svētku sakarā pat mazliet pastrīdējās par politiku un ekonomiskajām norisēm. Iebraucot Lietuvā, abi vienprātīgi atzina, ka kaimiņtauta prot labāk dzīvot un vairāk izmanto to, kas viņiem no dabas dots. Savukārt Latvijā pozitīvo piemēru atrada tikai Ventspilī, kur nudien tiekot domāts par tūristu piesaistīšanu un izklaidēm.

      Tā nemanot bija nobraukti apaļi septiņdesmit kilometri, un melnais auto ieripoja slavenajā kūrortpilsētā. Cilvēku uz ielām nebija daudz, un lielākoties tie vispār nepievērsa atbraucējiem uzmanību. Tikai kāda kundzīte piedāvāja lēti izīrēt “kambari”, ja abiem būtu tāda vajadzība.

      Verners skaidrā lietuviešu valodā pateicās par viesmīlību un paskaidroja, ka viņi te ir tikai caurbraucot.

      – Tu proti lietuviešu valodu? – Arta izbrīnīta ieteicās, kad abi pa mazajām ieliņām devās uz molu.

      – Mani vecvecāki bija iebraucēji, – viņš paskaidroja un pavisam uzmanīgi saņēma meitenes plaukstu savējā.

      Arta neatrāva to, jo šis atbalsts, ejot pa nenokaisītajām ietvēm, šķita tik dabisks un džentlmenisks, ka meitene nekādu nepiedienību nesaskatīja.

      – Vai tu nevēlies ko iekost? – Verners jautāja, kad gājēju ielā pamanīja atvērtu tikai vienu kafejnīcu.

      – Šobrīd ne, – meitene papurināja galvu. – Varbūt atpakaļnākot.

      – Uzgaidi mazliet! – vīrietis ieteicās un uz mirkli pazuda kafejnīcas durvīs. Atgriezies viņš apmierināts saberzēja rokas: – Varam neuztraukties, viņi strādā līdz pat sešiem.

      Artas plauksta atkal iegūla vīrieša rokā.

      Joprojām putināja, un retie cilvēki, ko viņi sastapa, ierāvuši galvas plecos, devās prom no liedaga. Uzkāpjot pakalniņā, abi uz mirkli apstājās. Mols tik tikko bija redzams, to ieskāva baltas sniega vērpetes, griezdamās kā trakulīgā čardašā.

      – Vai iesim? – Verners, paskatījies meitenē, jautāja, un viņa apņēmīgi māja ar galvu. – Izrādās, tu nemaz neesi bailule, – vīrietis iesmējās un, pārkliedzot vēja aurus, iesaucās: – Jūra-a-a-a, mēs nā-ā-ākam!

      Cīnoties ar vēju un sniegu, kas ķepēja ciet plakstus, abi beidzot sasniedza mola galu.

      – Tik sirreāla sajūta! – Verners skaļi čukstēja, raudzīdamies visapkārt un redzēdams vien baltu “sienu”. – Hei, mazā! Tu neesi nosalusi? – viņš pēkšņi ieprasījās.

      – Mazliet! – Arta, viegli drebinādamās, izmocīja.

      – Nāc šurp! – viņš iesaucās un, atrāvis vaļā savu mēteli, iepleta rokas.

      Meitene nedomājot ieslīga viņa skavās.

      – Kāpēc tu neuzvilki cimdus? – Verners viņu tēvišķi rāja, sajuzdams aukstumu uz savas miesas. – Saaukstēsies vēl un saslimsi! Bet es būšu vainīgs!

      Arta vainīgi paslēpa seju vīrieša pazodē un centās sasildīt pirkstus ar dvašu. Negaidot atmiņā uzpeldēja kadri no duškabīnes pirtiņā. Meitene pavisam dzīvi ieraudzīja, ka piekļāvusies kailām, spēcīgām krūtīm. Viņas pirksti nebēdnīgi spēlējās ar mīkstajām spalviņām. “Ideāli apstākļi, lai viss notiktu,” viņa it kā no malas secināja, un no šīs domas augumu pārņēma spējš karstuma vilnis. Lai sevi nenodotu, meitene atrāvās un nočukstēja, ka jādodas atpakaļ, jo sāk jau krēslot...

      Verners aizpogāja mēteli, saņēma vienu meitenes plaukstu un kopā ar savējo iebāza dziļajā kabatā, otru viņš lika turēt pašas mēteļa izgriezumā, piespiestu pie sirds, un abi metās skriešus, smejot cīnīdamies pret brāzmām.

      Kafejnīcā viņi bija vienīgie apmeklētāji. Verners palīdzēja meitenei novilkt mēteli un pasūtīja karstvīnu. Kamēr gaidīja oficianta atgriešanos, vīrietis, atlaidies dīvānā, acīmredzot izbaudīja mirkli, savukārt Arta kāvās ar uzmācīgām domām par vakara turpinājumu. Viņa pieķēra sevi prātojam, ka arvien vairāk vēlas, kaut Verneru šurpbraucot būtu vadījuši tie paši slēptie nodomi, kas sākumā bija viņu biedējuši. Meitene alka vēlreiz pieskarties vīrieša krūtīm, sajust viņa aromātu un ļauties stiprajām rokām. Vairāk nekā jebkad agrāk viņa vēlējās izbaudīt tuvību ar vīrieti... Ar ŠO vīrieti! Kaut arī tamdēļ meitene būtu spiesta pārkāpt saviem principiem un iemidzināt sirdsapziņu. Lai kaut nedaudz nomierinātu sakarsušo prātu, Arta apsolīja sev, ka pirmo soli nespers, bet, ja vīrietis ko uzsāks, arī nepretosies. Taču Verners acīmredzot bija nolēmis doto vārdu turēt un izrādīja vien ierastas rūpes par savu līdzbraucēju.

      Kad tie atgriezās pie auto, vīrietis atkal laipni atraidīja večiņas piedāvājumu par istabiņu, un jau krietnā tumsiņā abi devās mājupceļā. Izdzertā vīna glāze, apsildāmie sēdekļi un klusā mūzika nemanot ieaijāja Artu saldā miegā. Un viņa atmodās tikai tad, kad Verners pieskārās viņas plecam, lai pateiktu, ka ir atbraukuši.

      Izmirkšķinājusi no acīm miegu, meitene sāka dedzīgi atvainoties, ka visu ceļu nogulējusi.

      – Nekas! Miegs dziedē. Tā ka, cerams, nesaslimsi pēc šodienas neprātīgās pastaigas, – vīrietis rotaļīgi atmeta ar roku.

      Arta mulsi pasmaidīja, ļaudama vīrietim atvērt durvis. “Tagad vajadzētu uzaicināt viņu augšā,” viņa nodomāja, bet pār lūpām nevēlās ne pušplēsts vārds, kas varētu vīrieti iedrošināt. Brīdi paminstinājušies pie mājas un tā arī nesaņēmuši drosmi, abi atvadījās. Bez norunas vai solījumiem vēl kādu reizi tikties...

      Uzskrējusi dzīvoklī, Arta ar visām virsdrēbēm iegāzās gultā un, sarāvusies čokurā, apslāpēti iegaudojās. Estrogēns pārplūdināja visu ķermeni un plosīja kā miesu, tā prātu... “Tikai neiemīlies, tikai Dieva dēļ neiemīlies viņā!” meitene nepārtraukti atkārtoja, salikusi rokas kā lūgšanā un šūpodamās kā narkomāns, kuru moka abstinence.

 

***

 

      – Vai drīkstu uzsmēķēt? – Elga, nervozi bungodama ar pirkstiem pa galdu, vaicāja, kad abas draudzenes sēdēja Artas virtuvē un pārrunāja satraucošu atklājumu.

      – Tu droši zini, ka pareizi saskaitīji? – Arta noprasīja, atvērdama logu, lai nepiedūmotu dzīvokli. Par laimi, Andrītis pa brīvdienām atkal dzīvojās pie tēva, tā ka neviens viņas nevarēja iztraucēt.

      – Droši! Tās kavējas jau divas dienas, – gaišmatainā meitene aizsmēķēja un dusmīgi nometa šķiltavas uz galda. – Parēķini pati! Ar Guni es izšķīros pirms vairāk nekā mēneša, pēc tam, es atceros, mēnešreizes bija. Bet šomēnes nav. Vajadzēja sākties ceturtdien, bet vēl nekā nav... – viņa sūca cigareti īsiem, sekliem vilcieniem kā steigdamās.

      Arta centās iejusties draudzenes ādā, bet šobrīd viņai tas ne visai izdevās. Meitenes prātu nodarbināja pašas problēmas. Kopš brauciena uz Palangu Verners vairs nebija rādījies – ne zvanījis, ne apciemojis. Pat Valsts svētkos no viņa nebija ne ziņas. Arta šaustīja sevi par to, ka toreiz neuzaicināja vīrieti pie sevis augšā, dzīvoklī. Apstākļi taču attīstījās tā, ka viss varēja notikt, bet viņa nobijās un nepaspēra solīti pretī... “Viņš to noteikti iztulkoja kā atraidījumu,” meitene sprieda, tūlīt pat cenzdamās aizgaiņāt šo domu un pievērsties draudzenes ķibelei.

      – Divas dienas jau nav sevišķi daudz, man arī tā ir bijis, – viņa mierināja.

      – Bāc! Kaut tas viss izrādītos tikai manas iedomas! – Elga nikni nodzēsa izsmēķi un paņēma nākamo cigareti.

      – Ja tu esi stāvoklī, tev nevajadzētu tik daudz... – Arta iebilda, uzlikdama roku uz šķiltavām.

      – Sūdrallā! Man vajag nomierināties! Citādi širmis iet ciet!

      – Vajadzētu nopirkt testu... – meitene ieminējās.

      Elga parakņājās somiņā un nometa pieminēto paciņu uz galda.

      Arta uzmanīgi paņēma to un atvēra.

      – Tas vēl ir iepakojumā, – viņa apmulsa.

      – Šoreiz nebija drosmes taisīt to vienai, – draudzene paskaidroja.

      Arta līdzjūtīgi pasmaidīja, atminēdamās, ka visas iepriekšējās reizes, kad draudzenei radās aizdomas par neplānotu grūtniecību, viņa vismaz ar kādu satikās, proti, bija kopā ar iespējamā bērna tēvu. Taču tagad...

      Piepeši meitene nobālēja kā spoku ieraudzījusi. Gandrīz nāvējoša atklāsme nogāzās pār viņas apziņu. Ja tēvs nav Gunis, tad tas var būt vienīgi... Verners!

      “Mans Dievs!” Arta juta asi ieduramies sirdī un būtu saļimusi, ja vien nesēdētu.

      – Jūs neizsargājāties? – viņa tikko dzirdami izstostīja.

      – Es nezinu, – draudzene vainīgi purināja galvu. – Es neatceros...

      Arta paslēpa seju plaukstās. Smadzenēs dārdēja kā akmeņlauztuvēs – tur krakšķēdamas bruka viņas smilšu pilis viena pēc otras. Kurš gan ļāva viņai iedomāties, ka...?

      Elga negaidot ar troksni piecēlās no krēsla, pašapzinīgi izslējās un uzsauca:

      – Davaj, draudzenīt! Pietiek kaisīt pelnus uz galvas! Ejam apčurāt to kociņu! – viņa sagrāba grūtniecības testu un skanīgi iesmējās par savu pēkšņo drosmi.

      Arta kā aizmigusi sekoja draudzenei uz vannas istabu. Taču pusceļā meitenes pārsteidza durvju zvans. Abas saskatījās kā pieķertas noziegumā un sastinga, aizturēdamas elpu.

      Elga attapās pirmā.

      – Ej atver! Tas noteikti ir kāds izplatītājs! Tiec ātri vaļā, bet es pa to laiku... – viņa čukstēja, šūpodama pirkstos papīra strēmelīti plastikāta iepakojumā.

      Arta piekrītoši pamāja ar galvu un, sparīgi noskurinādamās, devās uz durvīm. Taču, jo tuvāk viņa tām gāja, jo uztraukums kļuva lielāks. Kāda neizskaidrojama nojauta čukstēja, ka tur stāv Viņš. Meitene palēnināja soli un atskatījās, lai pārliecinātos, ka draudzene iegājusi vannas istabā. Dziļi ieelpojusi, Arta atvēra durvis, uztraukumā pat aizmirsusi ielūkoties actiņā.

      – Sveika, Rozīt! – Verners priecīgs iesaucās, bet, ieraudzījis, ka meitene piever aiz sevis iekšdurvis, aprāvās: – Piedod! Andrītis guļ?

      Arta papurināja galvu un, vairīdamās skatīties vīrietim tieši acīs, čukstēja:

      – Tev jāiet!... Piedod, es nevaru... Tev jāiet! – viņa atkārtoja, no jauna atgādinādama sev, ka Elga, iespējams, gaida šā vīrieša bērnu.

      – Labi, es saprotu, – Verners negaidīti viegli atkāpās. – Es tiešām saprotu, – viņš skumji pasmaidīja, acīmredzot iztulkodams meitenes tramīgo atskatīšanos nepareizi.

      Arta gribēja iebilst, ka viņš to pārpratis, bet apzinājās, ka vairs nav laika. Nesagaidījusi draudzeni, jebkuru mirkli koridorā varēja parādīties Elga.

      Neatvadījusies meitene klusām aizvēra durvis un piespieda pieri vēsajai stenderei. Pēc brīža soļi kāpņu telpā attālinājās. Cīnīdamās ar asarām, Arta noglāstīja aplodu, it kā tā būtu aizgājušā vīrieša plecs, un maigi piekļāva tai lūpas.

      – Ei, kur tu paliki? – no vannas istabas atskanēja nepacietīga balss. ‘

      Joprojām būdama dziļā pārdzīvojuma varā, Arta tomēr uztvēra balss noskaņojumu. Draudzene priecīgi gavilēja:

      – Paldies Dievam, es neesmu stāvoklī! Ā-ā-ā-ā, kā atvieglojums! Artuk, es neesmu stāvoklī! – blondīne pārlaimīgi spiedza, lēkādama kā sajūsmināts skuķis amerikāņu filmās.

      Arta ļāva sevi raustīt uz augšu leju, nespēdama nedomāt, kā viss būtu izvērties, ja Verners ierastos piecas minūtes vēlāk... Nieka piecas minūtes vēlāk...

 

***

 

      Arta lauzās cauri dejojošajam pūlim, lai uzmeklētu draudzeni. Kā ik piektdienas vakaru klubs bija pārpildīts, un meitene tikai ar mokām šķīra ceļu. Deju laukuma vidū Elga, rokas pacēlusi virs galvas, līgani kustējās salsas ritmā, ar muguru glauzdamās klāt kādam simpātiskam puisim, kurš, uzlicis plaukstas uz viņas ciskām, mēģināja locīties līdzi.

      – Mīļā, vai tu neiebildīsi, ja es tevi šovakar atstāšu? – satvērusi draudzeni aiz elkoņa, Arta vaicāja, mēģinādama pārkliegt kluba trokšņaino publiku.

      – Kas noticis? Tu gribi doties mājās? – blondīne pārsteigta sarauca uzacis.

      – Laikam esmu kādu bacili saķērusi. Kuņģis tāds jocīgs! – meitene stāstīja, piespiedusi roku vēderam, un savilka seju izteiksmīgā grimasē, lai būtu ticamāk.

      – Gribi, lai mēs tevi pavadām līdz autobusam? – Elga piedāvājās, uzmetusi vaicājošu skatienu puisim, kurš piekrītoši pamāja.

      – Nē, nē, palieciet! Es pati tikšu galā! – Arta nevaļīgi atrunājās un, lai netiktu pieķerta melos, steigšus devās atpakaļ uz izeju.

      Pa ceļam viņa slēpa seju matos, lai nemanīta varētu izslīdēt laukā. No uztraukuma sirds dauzījās kā izbiedētam putnēnam.

      Atgriežoties no labierīcībām, meitene bija pamanījusi klubā ienākam Verneru un Zigmāru. Abi vīrieši nebija vieni – katram zem rokas “karājās” pa skuķei, kuru uzkrītošā āriene un izturēšanās vedināja domāt, ka vakars viņiem pilnīgi noteikti nebeigsies klubā, bet gan drīzāk mazā tuklīša pirtiņā, kuras otrā stāva istabiņā gaida milzīgais “seksadroms”.

      “Tātad, lūk, cik viņam viss ātri un viegli nokārtojas!” Arta sarūgtināta secināja, vairāk gan dusmodamās uz sevi, ka ļāvusies aplamām iedomām.

      Raudama mugurā mēteli, viņa pēkšņi sajuta, ka kāds to pietur, lai atvieglotu uzvilkšanu. Pamirušu sirdi meitene pagriezās pret izpalīdzētāju. Nojauta izrādījās nekļūdīga – aiz muguras stāvēja Verners. Pašapmierināts, kā allaž.

      – Rozīt, tu jau prom!? – viņš koķeti piešķieba galvu.

      – Nesauc mani tā! Tas nav ne mans vārds, ne uzvārds! – Arta klusu izgrūda, joprojām dusmodamās, taču īsajā mirklī izlēmusi, ka šīm neīstajām attiecībām jādara gals. “Pietiek dzīvot ilūzijās!” viņa sevi norāja un grasījās mesties prom, bet vīrietis viņu aizturēja.

      – Vai drīkstu tevi vismaz pavadīt? – satvēris meiteni aiz elkoņa, viņš jautāja.

      – Tevi gaida! – Arta pēc iespējas nicīgāk atcirta, tomēr nemēģināja atsvabināt roku.

      – Nekas, pagaidīs. Es gribu paskaidrot...

      – Tev nav nekas jāpaskaidro, – meitene, pūlēdamās nesalūzt, čukstēja.

      – Un tomēr! – viņš iebilda. – Atļauj man tevi aizvest mājās!

      Arta klusējot piekrita, un viņi izgāja no kluba.

      – Tavs mētelis! – meitene pēkšņi iesaucās, neapzināti ķerdamās pie pēdējā salmiņa.

      – Vēlāk savākšu! – vīrietis atmeta ar roku un vadīja viņu pa automašīnu stāvlaukumu.

      Rūgtā atziņa, ka Verners grasās atgriezties klubā, lika sagumt vēl vairāk. Arta juta, ka ilgi noturēties nespēs. Asaras jau tagad draudēja viņu nosmacēt. Ko gan viņš teiks? Kā izturēties pašai? Kāpēc viņa vispār bija piekritusi aiziet uz klubu? Zināja taču, ka tur atkal var sastapt Viņu! Uz ko cerēja? Ko gaidīja?... Kaut viņš teiktu, ka viņa tam neko nenozīmē! Ka tikai vēlējies paspēlēties! Kā kaķis ar peli... Nu, kādēļ gan apslāpētā kaisle izvēlējās izpausties dziļākās jūtās? Kāpēc viņa nevarēja kā Elga – ļauties viena vakara romānam un, ja nesanāk kas vairāk, pagriezties, aizmirst un izmēģināt laimi nākamreiz? Kāpēc bija jāiemīlas, ja jau no paša sākuma bija skaidrs, ka šīm attiecībām nav nākotnes? Tam, ka Verners lakstojas ar jaunām meitenēm, kamēr mājās gaida sieva, jau vien vajadzēja atsist jebkuru vēlmi tuvoties! Kāpēc viņa ļāvās tādam naivumam?...

      Vīrietis atdarīja džipa durvis un palīdzēja iesēsties. Iekāpis pats, viņš iedarbināja auto dzinēju, bet nesteidzās uzsākt braukšanu.

      – Rr... Arta! – viņš pagriezies iesāka. – Es negribēju, ka notiek tā... Tev jāsaprot, ka...

      “Es saprotu,” meitene domās atbildēja, minēdama, ka vīrieti sarūgtinājis fakts par pieķeršanu ar citu. Skatīšanās laukā pa logu ļāva noslēpt, cik tuvu asarām viņa ir.

      – Es negribēju tevi sāpināt. Tev jātic! Man bija radies maldīgs priekšstats par tevi... Nezināju, ka tu esi... Ka tev tas viss kļūs nopietni... – vīrietis turpināja.

      – Tā nav! – Arta iebilda, cerēdama saglabāt pašcieņu, noliedzot savu bērnišķīgumu. Bet atmiņā uzplaiksnīja ainas no viņu “saskriešanās” dušā, pārgalvīgā piekrišana braukt uz Lietuvu, sildīšanās vīrieša azotē Palangas mola galā, viņa reibinošais odekolona un miesas aroms... Šīs daudzās iespējas, kad viņa varēja kļūt... kā Elga... Bet... nekļuva...

      – Nevajag! – Verners tēvišķā balsī pārtrauca. – Artiņ, es redzu. Un tava šāvakara bēgšana to pierāda... Es neesmu tāds, kā tu domā! Es nevaru tev dot to, ko tu būtu pelnījusi...

      “Neraudi, muļķe! Neraudi!” meitene, joprojām skatīdamās sāņus, pavēlēja sev un sāpīgi kodīja lūpas. Asaras tomēr sāka ritēt pār vaigiem. Nelīdzēja ne šausmināšanās, ka viņa tagad vīrieša acīs pataisās par galīgu bērnu, ne spītīgā sevis pārliecināšana, ka tāds laulības pārkāpējs nedrīkst būt viņas asaru vērts...

      Vīrietis, acīmredzot uzskatīdams, ka vajag ļaut izraudāties, noteica: – Tas pāries! – un izgrieza auto no stāvlaukuma.