Lietotāju novērtējums: 5 / 5

Zvaigzne aktīvaZvaigzne aktīvaZvaigzne aktīvaZvaigzne aktīvaZvaigzne aktīva
 

 

Jūtu pingpongs

 

      Tavējais tikko iesita vārtus – esam vadībā!” uzklikšķināju šo ziņu mobilajā telefonā un nosūtīju māsai, kura jau trešo mēnesi bija prom – Itālijā. Darba devējs Airisai piedāvāja gadu pastažēties firmas mātesuzņēmumā ārzemēs, un viņa piekrita, lai gan mēs, pārējā ģimene, šo ideju ne visai atbalstījām.

      Māsu vienmēr saistījuši piedzīvojumi, dzīve vairākus gadus vienās sliedēs nebija priekš viņas. Ja kādu laiku netika mainījusi dzīvesvietu vai darbu – vai vismaz mitekļa iekārtojumu un matu krāsu – Airisa jutās slima. Un tas jau bija gaidāms, ka pēc deviņiem gadiem nosacīta miera – viens bērns, divas darbavietas un pašiem savas mājas uzcelšana – avantūristes daba viņā reiz pamodīsies un ar lielu blīkšķi.

       Nelīdzēja ne vecāku gaušanās, ka mazdēls paliek bez mammas (Airisa solīja, ka ik pēc trim mēnešiem uz nedēļu atgriezīsies mājās), ne vīra Ernesta iebildumi (viņu māsa laikam klausīja vismazāk, jo attiecību sākumā tieši Ernests bija tas, kurš braukāja apkārt pa pasauli – uz turnīriem un kausu izcīņām, ģimeni praktiski neredzēdams, un tikai pēdējos trīs gadus Airisa vairs nevarēja sūdzēties, ka ar visu jātiek galā vienai, laikam tāpēc šo gadu Itālijā uzskatīja par zināmu atmaksu mīļotajam). Arī man nešķita pareizi atstāt ģimeni – kaut vai Uvja dēļ.

Tālākie notikumi atrodami grāmatā.